Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Otrais punkts – daži Džakvintas garīguma aspekti.

Priestera un bīskapa dzīve Džakvintam ir dzīve, kas veltīta vispārējā aicinājuma uz svētumu pasludināšanai. Svētums ir iespējams un ir pienākums visiem, un tas ir ieaudzis cilvēku vēsturē. Džakvinta izprot Dieva ilgas un cilvēku vajadzības. Viņš visiem no jauna norāda uz vienmēr seno un vienmēr jauno ceļu – Dievs un cilvēki satiekas savstarpējas dāvāšanas augstākajā spriegumā. Dieva svētums, viss, kas ir Dievs, un cilvēka pilnīga realizēšanās, kas rod pilnīgu atbildi Dieva svētuma pieņemšanā. Otrā pasaules kara laikā Džakvinta gaismas un tumsas cīņu izdzīvo kā personīgu drāmu. Viņš sev jautā – kādu ceļu uzsākt, lai atbildētu uz cilvēces vēstures drāmu? Vai kristietis var palikt nejūtīgs attiecībā pret visu, kas notiek viņam apkārt? Kādus konkrētus norādījumus var atrast vīriešiem un sievietēm viņu ikdienas dzīvei? Viņš sev prasa – par svētu piedzimst vai par svētu kļūst? Tā viņā nobriest evaņģēliskā maksimālisma atklāsme un piedāvājums. Tas nozīmē kristīgo dzīvi, kas pilnībā vērsta uz absolūtu uzticību Evaņģēlijam. Kā sava kalpojuma fundamentālu sastāvdaļu viņš izjūt kādu attieksmi, kas ir divdaļīga, bet vienota: varam teikt, ieklausīšanās Dievā un ieklausīšanās cilvēkā. Ar vienu ausi ieklausies Dievā, ar otru ausi ieklausies cilvēkā. Klausīšanās, ko viņš izdzīvo nepārtrauktās ilgās izpildīt Kristus prasību. Frāze, kas viņu īpaši uzrunā, ir, kad Jēzus pie krusta saka: “Man slāpst!„ Uzklausīt tātad Dieva slāpes satikt cilvēku un cilvēka slāpes atrast Dievā atbildi uz saviem eksistenciālajiem jautājumiem. Klausīšanās ir jāpapildina ar studijām, lai varētu sniegt svarīgas, nozīmīgas atbildes. Tā viņš atrod atbildes Svētajos Rakstos, Baznīcas Tradīcijā, liturģijā, senajā un modernajā teoloģijā un svēto dzīves aprakstos. It īpaši svēto dzīves studijas kļūst par veidu, kā saprast, ka svētums ir iespējams vienmēr, ikvienam un visur. Džakvinta skaidro harizmas pamatus šādā veidā – mēs nevaram uzskatīt aicinājumu uz svētumu par augstākajā mērā praktisku problēmu, bet gan par nodošanos Dieva bezgalīgajai mīlestībai, kas mūs pārņem mūsu esības pilnībā un dziļumos, jo Dieva mīlestībai mūsos ir jāvalda totālā veidā.

Prof. Don Gaetano Zito
turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Žēlastības balzams ģimenei

Jēzus turpina dot jaunu vīnu

Epizode Kānā, par ko stāsta Evaņģēlijs (Jņ 2, 1-11), sūta ļoti pozitīvu, cerību pilnu vēstījumu tiem pāriem, kuriem beidzies vīns. Tam var būt dažādi iemesli: iespējams, darba trūkums, nabadzība, slimība vai arī nav vairs mīlestības. Jēzus nenāca, lai nosodītu cilvēku vai atņemtu tam drosmi, bet gan lai palīdzētu, pavadītu un dziedinātu. Jēzus vēlas būt tuvu, tā lai tiem, kuru vīns kļuvis par žulti līdz tādai pakāpei, ka viņu dzīves zaudējušas jebkādu garšu, tiktu dota iespēja baudit ļoti labu vīnu. Kānas epizode ir liecība tam, ka tad, kad sabrukusi laulība un ģimene, Dievs ir gatavs izliet pār viņiem savu mīlestību un žēlastību. Un ne tikai. Jēzus izvēlas dot vislabāko vīnu tiem, kuri viena vai otra iemesla dēļ domā, ka visas viņu krūkas ir saplīsušas.

Iedrošinošs ir Pāvesta Franciska atzīmētais fakts, ka jauniegūtais augstākā labuma vīns nāca no krūkām, kas tika īpaši lietotas apmazgāšanās rituālā, t.i., no trauka, kurā jūdi atstāja savus “grēkus”. Tas nozīmē, ka augstākā labuma vīns atrodams tur, kur ir netīrumi. Kā atzīmējis svētais Pāvils, “kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība” (Rom 5,20). Tāpēc nebūsim pārsteigti, ka tajā, kas mūs var šokēt kā “netīrs”, Dievs var saskatīt iespēju paveikt brīnumu; “šodien ģimenei ir nepieciešams šāds brīnums”.

Mums, protams, jābūt uzmanīgiem, kam šo vīnu uzticam. To nevajadzētu dot tam, kam tas var izrādīties nāvīgs. Mums būtu jāņem vērā svētā Pāvila vārdi: kas dzer no šī biķera necienīgi, tas dzer sev pašam par sodu (sal. 1 Kor 11, 27-29). No otras puses, mums nevajadzētu būt pārāk stingriem, nosakot ierobežojumus attiecībā uz to, kam piedāvāt vīnu. Mūsu vidū ir tādi, kas vēlētos to izsniegt noteiktās devās un normēt. Krūkas taču ir pārpildītas un ir daudzi, kas ilgojas nogaršot šo vīnu, lai piedzīvotu Dieva maigumu un dāsnumu. Katram jāpārbauda pašam sevi, pirms dzert šo vīnu, taču mums nav dota vara tiesāt citus. Diemžēl mūsu siets ir daudz smalkāks nekā Dieva.

Žēlastības māte

Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki mums atgādina, ka Marija aizlūdza Jēzu, kurš sagādāja jaunu vīnu pārim Kānā. Es uzticu Marijai visas mūsu ģimenes, īpaši tos cilvēkus, kas par spīti visam ilgojas dzīvot harmonijā ar Dievu un līdzcilvēkiem. Es lūdzu jūs lūgties Rožukroni, lai ar Žēlastības Mātes aizbildniecību un pēc viņas parauga Baznīca caur Sinodi turpinātu uzlūkot dziļi ievainoto cilvēci ar žēlsirdīgām acīm. Tādējādi tumsa, kas ieskauj daudzas sirdis, tiks kliedēta austošās Saules staros, ko arī naktī atstaro mēness.

Bīskaps Mario Grech, pastorālā vēstule

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Liecība par Dieva kalpu Guljelmo Džakvintu

Es domāju, ka arī jūs esat viņu lasījuši, un daudzi dzejoļi ir kļuvuši ļoti pazīstami. Bet var teikt, ka tam piemīt abas šīs dimensijas – tās ir lūgšanas, kas ir dzejas piepildītas, un tā ir dzeja, kas ir neatdalāma no lūgšanas. Un es domāju, ka varēšu arī ar jums padalīties ar dažiem fragmentiem un arī vienu ļoti garu dzejoli nolasīt, kas man ir ļoti mīļš. Un lai kaut vai mazliet liktu jums sajust šo mistisko dimensiju, tātad šīs attiecības ar Dievu, kas ir ļoti personiskas, kad cilvēks tic, ka Dievs ir dzīvs, nevis zina daudz informācijas par Viņu. Es domāju, kā gan cilvēks varētu nebūt mistiķis, ja viņš saka: “Tu mani mīli par daudz, mans Kungs.” Un ja viņš raksta: “Vēl pirms iemirdzējās zvaigznes debesīs, Tu sapņoji par mani un izloloji Savā sirdī.” Viņam ir raksturīgi ļoti īpaši tēli, kas mani ļoti uzrunāja, kad es pārlasīju, domājot par šodienas tikšanos, viņa dzejoļus. Piemēram, mani ļoti uzrunāja tāds tēls – “es eju ietinies savā brīvībā”. Ja cilvēks iet pretim Dievam ietinies savā brīvībā...

Ja man būtu jāpasaka tikai ļoti īsos vārdos, kas mani tiešām ir ļoti uzrunājis, kādas spilgtas iezīmes, ja es nevarētu pat viņas visas paskaidrot, tad es nosauktu šādu katalogu, kam es arī guvu apstiprinājumu, protams, ne visiem punktiem, jo vienā referātā nevar visu pateikt, bet šādiem punktiem, kas mani ļoti uzrunāja bīskapā Džakvintā.

Viņa spēja saņemt Dieva dāvanu. Un man šķiet, ka Dieva dāvana ļoti izskanēja Tēva Gaetano referātā. Tad mani uzrunāja bīskapa misijas apziņa, tātad nodot tālāk to saņemto Dieva dāvanu. Tālāk, garīgās cīņas apziņa. Uzreiz, lai nepazustu šī doma, nolasīšu jums mazu citātiņu, kurā atklājas šī apziņa par garīgo cīņu. Arī ļoti pazīstamais dzejolis “Mane nobiscum Domine”, kur viņš sāk ar šiem vārdiem: “Paliec ar mums, Kungs, jo jau tumst un nakts klusumā ienaidnieks strādā, cenšoties pazudināt mūs un vēl tik daudzus. Bet tagad, kad Tu mums esi lauzis Patiesības Maizi un mūsu sirdis deg ilgās ieklausīties Tavā Vārdā, mēs nedrīkstam nenodot tālāk Tavas mīlestības liesmu mūsu brāļiem, kuriem tās vēl nav.” Tātad notiek šī garīgā cīņa, un ja mēs neatpazīstam Dieva dāvanu savā ikdienā, tad mēs ļoti viegli, paši neapzinoties un negribot, strādājam pretinieka laukā.

Baiba Brudere (Dr. Theol.)
turpinājums sekos

Laju garīgums

No II Koncila Dekrēta par ekumenismu Unitatis redintegratio

1. Visu kristiešu vienotības atjaunošana ir viens no galvenajiem Vatikāna II ekumeniskā koncila mērķiem. Kristus, Kungs, ir dibinājis vienu vienīgu Baznīcu. Tajā pašā laikā pastāv daudzaskristīgās kopienas, kas sevi uzskata par patiesajām Jēzus Kristus mantiniecēm. Kaut arī visi kristieši sevi atzīst par Kunga mācekļiem, tomēr viņiem ir atšķirīgi uzskati un viņi iet pa dažādiem ceļiem, it kā Kristus būtu sadalīts. Skaidrs ir tas, ka šī sašķeltība ir pretrunā Kristus gribai. Tā ir ieļaunojums pasaulei un šķērslis vienai no svētākajām lietām – Evaņģēlija sludināšanai visai radībai.

Taču mūžības Kungs, kas gudri un pacietīgi īsteno savu žēlastības plānu attiecībā uz mums, grēciniekiem, pēdējā laikā arvien bagātīgāk dāvā nožēlas garu un piepilda sašķeltos kristiešus ar ilgām pēc vienotības. Šī žēlastība ir skārusi ļoti daudzus cilvēkus visā pasaulē, un Svētā Gara iedvesmā mūsu šķirto brāļu vidū ir radusies un aizvien paplašinās kustība, kas tiecas atjaunot visu kristiešu vienotību. Šī kustība, ko sauc par ekumenismu, apvieno tos, kuri piesauc trīsvienīgo Dievu un atzīst, ka Jēzus ir Kungs un Glābējs, turklāt viņi to dara ne vien individuāli, bet arī apvienojušies kopienās, kurās viņi ir saklausījuši Evaņģēliju un kuras tie dēvē par savu un Dieva Baznīcu. Taču gandrīz visi viņi ilgojas (kaut arī atšķirīgā veidā) pēc vienas un redzamas Dieva Baznīcas, kas būtu patiešām vispārēja un kas būtu sūtīta pasaulē, lai šī pasaule atgrieztos pie Evaņģēlija un tādējādi tiktu glābta Dieva godam.

Ar prieku to visu ievērojis, svētais Koncils pēc tam, kad ir izklāstījis mācību par Baznīcu, tiecas atjaunot vienotību starp visiem Kristus mācekļiem un ikvienam katolim ieteikt līdzekļus, ceļu un veidu, kā atbildēt uz šo Dieva aicinājumu un žēlastību.

turpinājums sekos