Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Kā atbilde vispārējam aicinājumam uz svētumu ikdienā?

Šī Džakvintas mācība, šī Džakvintas harizma tiek augstākajā mērā atzīta Otrajā Vatikāna koncilā. Aicinājums uz svētumu no dokumenta, kur tas attiecināts vienīgi uz konsekrētajām personām, pāriet uz dokumenta par Baznīcu 5. nodaļu, kas runā par vispārējo aicinājumu uz svētumu. Pie tā es vēl atgriezīšos.

No viņa harizmas, no viņa intuīcijas ir dzimušas dažādas realitātes, lai kalpotu vispārējam aicinājumam uz svētumu: kustība Pro Sanctitate kas ir atvērta visiem, apustuliskās Oblātes kā konsekrētās sievietes, apustulisko priesteru apvienība, sociālie animatori laji, kā arī sociālās brālības organizācija. Dažādas realitātes, kuru uzdevums ir palīdzēt atrast atbildes uz sekojošiem jautājumiem. Kam ir jāpūlas, lai kļūtu svēts? Visiem! Kam ir jāpadara par realitāti utopija par svētajiem? Visiem! Kam ir jāīsteno mīlestības revolūcija? Visiem!

Trešais punkts kā atbilde vispārējam aicinājumam uz svētumu ikdienā. Kad Džakvinta uzsāka runāt par svētumu un par aicinājumu uz svētumu visiem, cilvēku uzskati atšķīrās no tā, ko mēs zinām šodien. Tika domāts, ka svētums ir Dieva balva dažām īpašām kristiešu kategorijām, piemēram, konsekrētajām personām, mūkiem, mūķenēm, un ka svētums ir cilvēcisku pūļu rezultāts, pūļu, kuras veido gandarīšana, sevis mērdēšana, upuri, lūgšanas, atteikšanās. Džakvintas izejas punkts ir pilnīgi cits. Viņš sāk ar cilvēku, ko ir atpestījis Jēzus Kristus. Uzmanība tiek vērsta uz Dieva darbu, kas ir realizēts Jēzū Kristū. Un Dieva darbs ir Dieva mīlestības pilnīga dāvāšana caur Savu Dēlu Jēzu Kristu. Tātad svētums nav cilvēka sasniegums, bet gan vispirmām kārtām tas nozīmē atzīt Dievu, kas mani mīl Jēzū Kristū. Tas nepazemo mani kā cilvēku, bet gan ļauj man sevi pilnībā realizēt. Džakvinta saka, ka pamatos kristības sakraments mani pilnībā padara par Dieva bērnu un tātad padara līdzdalīgu Dieva svētumā. Šī līdzdalība Dieva svētumā tāpēc kļūst par ceļu, kā realizēt sevi kā cilvēku un kā kristieti. Tas notiek parastā ikdienā, nevis ārkārtējā veidā. Tur, kur kristietis dzīvo, tur viņš ir aicināts izdzīvot svētā Dieva primātu.

Prof. Don Gaetano Zito turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

Lai veidotu svētas ģimenes

  • Ko jūs varat darīt, lai veicinātu mieru pasaulē? Ejiet mājās un mīliet savu ģimeni.

  • Mums nevajag šautenes un bumbas. Lai uzvarētu ļauno, mums ir nepieciešama mīlestība un līdzjūtība. Viss, ko darām mīlestības labā – darām miera labā.

  • Ir viegli mīlēt citus, bet ne tik viegli mīlēt tuvākos.

  • Kad Jūs nosodāt cilvēkus, jums nav laika viņus mīlēt.

  • Lai radītu ģimeni, pietiek ar iemīlēšanos. Lai to saglabātu – jāiemācās paciest un piedot.

  • Ļaujiet katram, kas nāk pie Jums, aiziet laimīgākam un labākam.

  • Lepnajiem vienmēr sāp. Pakļāvīgie nekad nedusmojas, jo neviens tos neaizskar. Lepnie sagaida īpašu mīlestību pret sevi. Pakļāvīgie mīl paši, neko negaidot pretī.

  • Mīli, un lai mīlestība tev ir tik pat dabiska kā elpošana. Neko nepieprasi. Neko negaidi. Ja kaut ko saņem, esi pateicīgs. Ja kaut ko nedabū, tātad tev to nevajadzēja.

  • Pašas svarīgākās zāles- mīlestība un rūpes.

  • Nav vajadzīgs darīt varenus darbus. Svarīgi darīt sīkus darbus, bet ar varenu mīlestību.

  • Ja esiet vīlies kādā cilvēkā, nenosodiet citus. Cilvēki ir dažādi. Nezaudējiet spēju uzticēties, ticēt un mīlēt.

  • Uzmundrinājuma un sveicināšanas vārdi var būt īsi, bet tiem ir bezgalīga atbalss.

Svētā Māte Terēze no Kalkutas

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Liecība par Dieva kalpu Guljelmo Džakvintu

Tālāk, kas mani vēl uzrunāja, – šī Dieva nodoma apziņa. Lielā Dieva nodoma apziņa – tā arī bija viena no paralēlēm, kas raksturoja gan Džakvintu, gan Tēvu Mariju Eugēniju. Tālāk, šī gatavība būt par Providences instrumentu un arī viņa maksimālisms. Un, visbeidzot, dziļais cilvēciskums. Es teiktu, ar svētuma smaržu.

Ja tā mazliet dažus no šiem aspektiem raksturot, tad, piemēram, mani ļoti uzrunāja tas, kādā veidā viņš bija bīskaps. Tā kā es diezgan labi pazīstu Vatikāna 2. koncila tekstus, tad vienā no šiem tekstiem, Lumen Gentium konstitūcijā, runājot par to, kā priesterim ir jāsasniedz svētums, ir minēti šie vārdi – pastorālā mīlestība. Un tas ir tieši tas, ko es saskatu bīskapā Džakvintā. Viņš bija tas, kuram ļoti piemita pastorālā mīlestība, tas nozīmē, tā mīlestība, kuru tu sniedz, kuru tu esi gatavs sniegt, ejot pretim visiem tiem, ko Dievs tev ir uzticējis.

Bet tas, protams, nav iespējams, ja tu neesi vienots ar Kristu. Un tādēļ, protams, man uzrunāja šie vienkāršie vārdi, kad es atšķīru jūsu mājaslapu, kur bija minēts, ka viņš, gadiem ejot, arvien vairāk līdzinājās Kristum, – un tas ļoti jūtams viņa dzejā. Tad, protams, pie šīs pastorālās mīlestības pieder garīgais tēvišķums, kas raksturoja abus, es varētu teikt, šos svētos – bīskapu Džakvintu un Tēvu Mariju Eugēniju.

Un tāpēc es vēlos vēlreiz nocitēt šos bīskapa vārdus vienam no līdzstrādniekiem: “Mani bērni [tātad viņš sauc savus garīgos bērnus tiešām – mani bērni –, tāpat kā Jēzus Evaņģēlijā sauc mūs par Saviem mazajiem], esmu jums paredzējis lielas lietas (..)”. Un tālāk sekoja komentāri, šīs lielās lietas bija: svētums, saistības, uzticība aicinājumam un auglīgs apustulāts. Te atkal ir ļoti lielas, dziļas paralēles ar Tēvu Mariju Eugēniju, kurš arī uzsvēra šo absolūto uzticību aicinājumam. Viņa gadījumā tika teikts saviem bērniem, ka jābūt absolūtai uzticībai klusajai lūgšanai katru dienu. Un auglīgs apustulāts tāpat, tikai mazliet šīs apustulāta izpausmes atšķīrās un atšķiras, protams, tagad, un tas ir ļoti labi, jo Baznīcā garīgās ģimenes jau cita citu papildina. Jo, ja Dzīvības Dievmātes institūtam raksturīgs šis neredzamais apustulāts, tad bīskaps Džakvinta ļoti gribēja, lai būtu redzamais apustulāts, jo abi divi ir vajadzīgi. Un arī varēja just referāta noslēgumā, ka viņš pats uzsvēra, ka ir nepieciešams savu darbošanos balstīt lūgšanā, jo, ja mēs nelūgsimies, tad mūsu darbi būs tikai cilvēku darbi.

Baiba Brudere (Dr. Theol.) turpinājums sekos

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

No II Koncila Dekrēta par ekumenismu Unitatis redintegratio

Dieva mīlestība pret mums ir atklājusies tajā, ka Tēvs ir sūtījis pasaulē savu viendzimušo Dēlu, lai Viņš, tapis cilvēks, atjaunotu visu cilvēci, to atpestījot, un sapulcinātu to vienā kopībā. Pirms Dieva Dēls sevi kā bezvainīgu hostiju upurēja uz krusta altāra, Viņš lūdza Tēvu par ticīgajiem, sacīdams: „Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī; un lai viņi būtu mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis.” (Jņ 17, 21) Bet savā Baznīcā Viņš iedibināja brīnišķīgo Euharistijas sakramentu, kas izsaka un īsteno Baznīcas vienotību. Saviem mācekļiem Viņš deva jaunu savstarpējās mīlestības bausli un apsolīja Garu, Iepriecinātāju, kas vienmēr paliktu kopā ar viņiem kā Kungs un Dzīvinātājs.

Paaugstināts uz krusta un pēc tam iegājis godībā, Kungs Jēzus, kā bija apsolījis, sūtīja Garu, ar kura starpniecību Viņš Jaunās derības tautu, t. i., Baznīcu, aicināja un apvienoja ticības, cerības un mīlestības kopībā saskaņā ar apustuļa mācību: „Viena Miesa un viens Gars, kā arī vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti. Viens Kungs, viena ticība, viena kristība.” (Ef 4, 4–5) Jo „jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. .. Jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Gal 3, 27–28). Svētais Gars, kas mājo ticīgajos un piepilda un vada visu Baznīcu, īsteno šo apbrīnojamo ticīgo vienotību un tik dziļi visus apvieno Kristū, ka ir Baznīcas vienotības pamats. Svētais Gars apveltī ar dažādām žēlastībām un bagātina Jēzus Kristus Baznīcu ar kalpojumu un amatu daudzveidību, „lai sagatavotu svētos kalpošanas darbam, Kristus Miesas veidošanai” (Ef 4, 12).

turpinājums sekos

 

Advents ir sagatavošanās laiks Kristus dzimšanas noslēpuma svinēšanai.

Tas vēstī par Kunga tikšanos ar cilvēci. Pirmā tikšanās norisinājās caur Iemiesošanās noslēpumu, caur Jēzus piedzimšanu Betlēmes grotā.

Savukārt otrā tikšanās norisinās šeit un tagad. Kungs mūs apmeklē katru dienu, iet kopā ar mums, dāvā mierinājumu, piedošanu un žēlsirdību. (..)

Adventa laikā esam aicināti paplašināt savas sirds horizontus, ļaut dzīvei mūs pārsteigt, kas katru dienu atklāj mums kaut ko jaunu.

Lai to darītu, vispirmām kārtām ir jāiemācās būt brīviem no savu drošību shēmām,

jo Kungs nāks stundā, par kuru neesam pat iedomājušies.

Viņš nāks, lai ievestu mūs skaistākā un plašākā dzīves dimensijā. (..)

Lūgsimies, lai Marija, Adventa Karaliene, palīdz nepretoties Kungam, kas nāk, lai izmainītu un piepildītu mūsu dzīvi.

Pāvests Francisks