Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

“Dievs ir Mīlestība. Un Viņš mūs ir bezgalīgi mīlējis”

Tā kristietis manifestē Dieva Dēla svētumu un atbild paša personiskās dzīves situācijai. Jebkuros cilvēka dzīves apstākļos ir iespējams izdzīvot Dieva dāvanu. Atbilde svētuma dāvanai nav balstīta emocijās un jūtās, bet gan sakņojas mīlestībā, kas ir tikusi realizēta cilvēces vēsturē Jēzus Kristus personā.

Un caur Dieva Vārdu mums ir uzticēti sakramenti, liturģija, Baznīcas kopiena. Jebkuras kristītās personas kristīgā dzīve tātad ir aicinājums, aicinājums uz svētumu. Aicinājums uz svētumu ir ikviena kristieša pirmais aicinājums. Tā mēs to saprotam, to apliecinām arī tad, kad lasām “Credo„. Mēs sakām: “Es ticu Baznīcai, vienai un svētai.„ Tā ir atsaukšanās uz Baznīcas dibinātāja Jēzus Kristus svētumu, bet arī uz svētumu, kas ir dāvāts visiem Baznīcas locekļiem. Teikt, ka es ticu svētai Baznīcai, nozīmē arī, ka ticu, ka arī es esmu svēts un esmu aicināts realizēt pilnībā šo manu stāvokli. Un esmu aicināts to realizēt visas dzīves laikā, lai kāda būtu vieta, laiks vai veids, kādā es to dzīvoju.

Džakvinta norāda arī vairākus fundamentālus punktus, kuriem ir jāpievērš uzmanība. Dievs ir Mīlestība. Un Viņš mūs ir bezgalīgi mīlējis un tāpēc ir mums sūtījis Savu Vienpiedzimušo Dēlu. Dievs ir gluži vai parādījis, ka Viņam ir nepieciešama mūsu mīlestība. Jēzus mums ir mācījis mīlēt Tēvu, mūs pamudinādams atbilst šai mīlestībai, ar to ierobežojumu, ka tā ir pilnīga. Jēzus nāve pie Krusta ir Tēva mīlestības lielākā izpausme, uz ko mums ir jāatbild ar maksimālām pūlēm, lai atbilstu šai mīlestībai, proti, jātiecas uz svētumu. Šis pienākums mīlēt Dievu attiecas uz visiem cilvēkiem. Un katram no mums jājūt pienākums darboties, lai to darītu zināmu visiem brāļiem.

Prof. Don Gaetano Zito
turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

Kāda laulātā pāra liecība, kas kopā ar bērniem izdzīvo Evaņģēliju ikdienā

Lorēna: Viens no lasījumiem mūsu kāzās bija Svētā Pāvila vārdi, kas aicina “Kristus bijībā esiet viens otram padevīgi” (Efez 5, 21): laulības sakraments kā pirmā izvēle mūsu ikdienas dzīvē. Un mīlēt otru kā Kristus mīl Baznīcu... Mīlēt otru tajos brīžos, kad viņš vairs neatbilst mūsu ideālam vai kad grūtību brīdī atskārsti, ka viņš attālinās no tevis. Mīlēt laulāto vairāk nekā jebko citu, vairāk nekā šābrīža mediju tendences, vairāk nekā tehnoloģijas, vairāk nekā darbu, vairāk nekā bērnus, vairāk nekā jaunu mašīnu, vairāk nekā draudzības, vairāk nekā bankas kontu, vairāk nekā iepirkšanos, vairāk nekā futbolu...

Stefano: Esam ļoti atšķirīgi mazās lietās, mums ir atšķirīgi priekšstati par ikdienas ritmu, un tas rada konfliktus, nesaprašanās, kas apdraud mūsu trauslos “māla traukus”, kas glabā to lielo dārgumu, kas ir mūsu Mīlestība. Bet Vāžu meistars nekad nepārtrauc savu uzturēšanas darbu... Uzticēt Kungam šo mūsu trauslumu vienmēr ir bijis milzīgs spēks, cerība, kas liek lūkoties pāri pārpratumiem, slikti izvēlētiem vārdiem, konfliktiem, cenšoties katru dienu atkārtot - lūdzu, paldies, piedod.

Lorēna: Lai gan mūsu ikdienas saspringtais ritms neatstāj daudz laika relaksētam dialogam ar Kungu, esam iemācījušies, ka dienas gaitā ir brīži, kad varam to turpināt, bieži vien mašīnā, braucot uz darbu, esot kādā rindā un gaidot savu kārtu, ejot garām kādai baznīcai un, kādēļ gan ne, arī kāda izbraukuma laikā, piemēram, ar pūlēm sasniedzot kāda kalna virsotni.

Stefano: Mums ir bijis ļoti svarīgi dažkārt kopīgi kā pārim aizbēgt, kaut vai tikai uz pāris stundām, no visiem mūsu pienākumiem un dāvāt sev laiku, kas veltīts vienīgi mums diviem, lai parūpētos par mūsu intimitāti un ieraudzītu pasauli ar otra acīm, no citas perspektīvas, kas paplašina mūsu horizontu. Jo vairāk laika paiet, jo vairāk šī “jaunā vīna” dāvināšana ienāk mūsu dzīves konkrētībā un liek mums kļūt par labāku vīrieti, par labāku sievieti – dažādība, kas ir cilvēcības bagātība. Pāra cilvēcība, kas ir spēcīgāka nekā individuālā un kas mums dod orientieri grūtos brīžos, kad mājas kredīts smagi gulstas uz mūsu pleciem vai kad mūsu bērniem ir grūti atrast stabilu darbavietu, kas viņiem dotu to ekonomisko neatkarību, kas mūsu laikā bija gandrīz vai pašsaprotama. Šādās situācijās ir grūti atrast tādus skaidrojumus, kas pārliecinātu viņus nepadoties un dotu cerību.

Stefano un Lorēna Džirardi
No Pro Sanctitate Kustības

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Liecība par Dieva kalpu Guljelmo Džakvintu

Kas mani vēl ļoti uzrunāja... Es, starp citu, saviem studentiem ļoti bieži citēju vienu teikumu, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja no bīskapa Džakvintas. Es domāju, ka visi, kas ir beiguši, visi to ir dzirdējuši, ka viņš ir teicis, ka “mūsu savstarpējās attiecības ir kā termometrs mūsu attiecībām ar Dievu”. Es pat nezinu, kur es to izlasīju, bet es to vienmēr citēju. Es iesaku vienmēr arī jūsu grāmatiņu lasīt „Pro Sanctitate Garīgums”, jo, protams, Pro Sanctitate ir ekleziāla kustība, un tāpēc mēs dažādās iezīmēs saskatām to, kas ļoti raksturīgs vispār garīgumam Baznīcā. Un tur mani ļoti uzrunāja viņa vārdi, ka tad, kad viņš nonāks Dieva priekšā, Dievs viņam neprasīs, cik viņš ir konferences nolasījis par “Lumen Gentium” 5. nodaļu, bet gan jautās, ko viņš ir iesācis ar savu aicinājumu uz svētumu. Tas ļoti jāsaklausa mums katram pašam, ka ir jadomā, protams, ko mēs dodam citiem, bet arī, kā mēs to, ko gribam nodod citiem, paši īstenojam savā dzīvē. Tad man, protams, ļoti uzrunāja tas, ka viņš ļoti novērtēja laiku, ka viņš negribēja izšķiest laiku nevajadzīgi, jo tas ir tas, ko varbūt mūsdienās ne vienmēr novērtē – ka mēs paši esam tie, ar ko mēs piepildām to laiku. Un kā mēs piepildām savu un citu cilvēku laiku, neizšķērdēt to... Tad mani ļoti uzrunā tas, kā viņš vēršas lūgšanās pie Tēva, pazīstot cilvēku, pazīstot cilvēka vājumu, arī gribot sasniegt šos augstos ideālus. Viņš, piemēram, piemin cilvēka bailes, ejot uz to, ka cilvēks nav parliecināts un jūt, ka viņš pats to nevar. Un, piemēram, viņam ir tāds dzejolis, kurš saucas “Miers”, bet īstenībā šis dzejolis sākas ar to, ka viņš saka: “Man bail, mums ir bail”. “Kungs, man ir bail, mums ir bail. Vai Tu neredzi vardarbību, kas visu noposta un iedveš šausmas mūsu un mūsu bērnu sirdīs? Tu joprojām runā ar mums, mūsu Dievs, caur Tavu aicinājumu mīlēt.”

Un te viņš uzsver... Un es nelasīšu visu, jo es domāju, ka, ja jums kaut mazliet radīsies vēlēšanās paņemt atkal rokās šo grāmatiņu, tad tas būs lielāks ieguvums. Un tālāk viņš uzsver mūsu atbildību pasaules priekšā par to, ko mēs iesākam ar šo neizsakāmo Dieva dāvanu. Arī runājot par to, kas mūs šausmina pasaulē, par šo vardarbību, viņš saka – tā ir vienīgi mūsu atbildība, tie esam mēs, kam jākļūst par miera nesējiem, tā nav, ka mums jāsēž un jagaida, kad politiķi sarunās, ka jābūt mieram pasaulē. Par šo viņa dziļo reālismu, kādi mēs esam, ejot ceļā pie Dieva, gribu mazu fragmentu jums vēl nolasīt. Jo tuvāk ejam Dievam, mēs jau piedzīvojam arī dažādus pārbaudījumus. Var just šajā dzejolī, kuru viņš nosaucis “Paklausīgajam Kristum”, ka viņš saka, ka, kad viņš domā, ka Kristus barība bija Tēva griba, viņu pārņem trīsas.

Baiba Brudere Dr. theol.
turpinājums sekos

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

No II Koncila Dekrēta par ekumenismu Unitatis redintegratio

Lai savu svēto Baznīcu līdz pat laiku beigām nostiprinātu visā pasaulē, Kristus uzticēja divpadsmit apustuļu kolēģijai mācīšanas, vadīšanas un svētdarīšanas uzdevumu. No šo apustuļu vidus Viņš izraudzījās Pēteri, uz kura pēc tam, kad Pēteris bija apliecinājis ticību, Viņš nolēma uzcelt savu Baznīcu. Kristus apsolīja Pēterim Debesu valstības atslēgas un pēc tam, kad Pēteris bija apliecinājis savu mīlestību, uzdeva viņam stiprināt visas avis ticībā un ganīt tās pilnīgā vienotībā, Jēzum Kristum mūžīgi paliekot stūrakmenim un augstākajam mūsu dvēseļu ganam.

Jēzus Kristus vēlas, lai, apustuļiem un bīskapiem – to pēctečiem – Pētera pēcteča vadībā uzticīgi sludinot Evaņģēliju, dalot sakramentus un mīlestībā pārvaldot Baznīcu, Viņa tauta Svētā Gara vadībā vairotos un pilnveidotos vienotībā: vienā ticībā, dievišķā kulta kopīgā svinēšanā un Dieva saimes brālīgā vienprātībā.

Tādējādi Baznīca, vienīgais Dieva ganāmpulks, ir kā zīme tautām un, kalpodama visai cilvēcei ar miera Evaņģēliju, cerībā svētceļo uz savu galamērķi, kas ir Debesu tēvija.

Tāds ir Baznīcas vienotības svētais noslēpums Kristū un ar Kristus starpniecību, Svētajam Garam īstenojot kalpojumu dažādību. Šī noslēpuma augstākais paraugs un princips ir vienotība, kas Trīsvienībā pastāv starp dievišķajām Personām, – vienotība starp Dievu Tēvu un Dēlu Svētajā Garā. turpinājums sekos

Dieva žēlastībām bagātu Jauno 2017. gadu!

Apustuliskās Oblātes un Kustība Pro Sanctitate