Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Marija, svētuma paraugs

Kam tad ir pienākums realizēt šo mīlestības un svētuma pienākumu? Tas ir visu pienākums. Laikā un vietā, kurā ikviens dzīvo savu dzīvi. Tajā stāvoklī, kādā viņš ir: precēts vai precēta, priesteris, konsekrēts vai konsekrēta, sieviete vai vīrietis, jaunietis, pieaugušais vai sirmgalvis. Visiem ir jādarbojas, lai izdzīvotu aicinājumu uz svētumu. Aicinājums uz svētumu mums runā par Baznīcas noslēpumu. Visi baznīcas locekļi ir aicināti izdzīvot to. Un Baznīcā mēs atrodam konkrētu pamatu, konkrētu atsauci, lai atbildētu šim aicinājumam. Un tā ir Vissvētākā Jaunava Marija. Arī Dievmātes godināšana šādi atrod jaunu veidu, kā tā var tikt izdzīvota. Tā nav nodošanās, lai apliecinātu Jaunavai Marijai savu mīlestību, bet gan godināšana, atsaucoties uz Kristu un Baznīcu, proti, ar kristoloģisku un ekleziālu dimensiju. Tā ir godināšana, ilgojoties atdarināt viņas atbildi Dieva plānam, ko Viņš redzēja viņas dzīvei. Patiesa Marijas godināšana nenozīmē viņu atdarināt kā Dieva Māti. Neviena sieviete nekad vairs nebūs Dieva Māte. Tātad neviena sieviete nevar atdarināt Mariju, Dieva Māti. Bet visas sievietes var atdarināt Marijas atsaucīgo un absolūto atbildi Dievam. Šo atsauci uz Vissvētāko Jaunavu Mariju, kas ir ikkatra svētuma paraugs, Džakvinta pauž ar Paļāvības Dievmātes godināšanu: “Nevainīgi ieņemtā, dod mums kļūt svētiem!„ Tā kā Marija izdzīvoja savu aicinājumu laikā un vietā, kurā tā atradās, tā arī mums svētums ir jāizdzīvo mūsu laikā, nevis bēgot no vēstures. Kristietis, kas atbild aicinājumam uz svētumu, jūt atbildību par cilvēku vēstures notikumiem un kļūst spējīgs vairot kopējo labumu. Un tas ir kristīgais veids, ko mācīja pats Jēzus. Jo Jēzus iemiesojās cilvēku vēsturē. Un Viņš nāca, lai pestītu, nevis lai nosodītu un tiesātu. Šī iemesla dēļ esam iepazinuši un saņēmuši svētuma dāvanu. Tā kristietis, dzīvodams iegrimis cilvēces vēsturē, kas ir arī viņa vēsture, var dot konkrētu atbildi aicinājumam uz svētumu. Par svētiem kļūst vēsturē, nevis ārpus tās. Tāpēc kristietis, atbildot aicinājumam uz svētumu, izjūt konkrētu sociālo atbildību. Šī iemesla dēļ Džakvinta dibina sociālo animatoru kustību.

Prof. Don Gaetano Zito

turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

Euharistiskajam Jēzum

Vērtību tuksnesī, atskaites punktu tuksnesī jaunieši ir izslāpuši pēc cerības; klusumā pievienosimies viņu lūgšanai, kas paceļas pretim Polārajai zvaigznei, Euharistiskajam Jēzum.

Ak, Kungs, dod man arvien pieaugošu vēlmi lūgties.

Man ir tik grūti Tev devīgi dot manu laiku.

Es vēl esmu alkatīgs attiecībā uz laiku: laiku, lai būtu noderīgs, lai būtu produktīvs, būtu veiksmīgs, lai rīkotos, izceltos, paveiktu.

Bet Tu, ak, Dievs, neprasi neko citu kā vien vienkārši manu klātbūtni, pazemīgu mana kailuma atzīšanu, manu grēku atzīšanu bez cenšanās aizstāvēties, lai Tu varētu likt Tavas mīlestības stariem iekļūt manā sirdī un likt man dziļi apzināties, ka varu mīlēt, jo Tu mani esi mīlējis pirmais.

Ka varu sniegt patvērumu, jo Tu man esi devis patvērumu pirmais,

ka varu darīt labu, jo Tu man pirmais esi rādījis savu labumu.

Kas mani attur? Kas mani padara par tik šaubīgu un skopu, par tik piesardzīgu aprēķinātāju? Varbūt vēlos sev izveidot kādu rezervi gadījumam, ja Tu nevarēsi mani aizsniegt?

Es lūdzu Tevi, Kungs, liec man atteikties no šīm infantilajām spēlēm un dod man spēju mīlēt bez atlīdzības, ar paļāvību, ar drosmi un ar devību. Amen.

Nouvens (Nouwen)

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Liecība par Dieva kalpu Guljelmo Džakvintu

“Trīsas mani pārņem,

Kad vēlreiz ieklausos vārdos, ko teici –

Mana barība ir pildīt Tavu gribu

Un dzert no biķera, ko Tu man sagatavoji,

Pat ja dzēriens ir rūgts un mani pārņem bailes.

Es Tevi lūdzu, lai tas iet man garām,

Bet to pieņemu, pat tad ja bailēs es jūtos vientuļš.

Bet Tu, krustā sistais Kungs,

vai Tu saproti manas bailes?”

Tas atkal parāda Džakvintas izjūtu par Dieva nodomu, kurš arī bija uzsvērts tekstos, kas bija rakstīti par viņu, ka viņš uzskatīja, ka katrs notikums, kas mūsu dzīvē notiek, pieder pie lielā Dieva nodoma, un tāpēc vien mums tas ir jāpieņem, pat ja mums sāp, pat ja mums ir bailes. Un tas norāda patiešām uz viņa lielo un dziļo ticību, kuru mēs visu mūžu mācāmies, un mums nav jākaunas, un arī viņš nav kaunējies rakstīt par šīm bailēm, ka tu neatbilsti pilnībā. Mums ir jālūdz palīgā Dievs, tā kā viņš rakstīja, ka šo svētuma dāvanu mēs esam saņēmuši no Dieva mīlestības, ka Viņš ir devis Savu Dēlu un mums netiek prasīti ārkārtēji varoņdarbi, bet gan uzticība šai dāvanai līdz galam mūsu ikdienā. Es esmu daudz domājusi par to, un tas ir daudz, daudz grūtāk, nekā paveikt kādu varoņdarbu – būt uzticīgam saviem ikdienas pienākumiem, tādiem pienākumiem, kurus Dievs mums ir devis, un tāpat kā darīja viņš. Mani ļoti uzrunāja arī tas, ka viņš gāja ar atvērtu sirdi, ar vaļā acīm, lai redzētu, lai ieraudzītu cilvēku grūtības, lai saprastu viņu vajadzības. Un tāpēc viņš arī teica, ka mums ir jāpazīst mūsu laikmets un mums ir jāpazīst tos, pie kuriem mēs esam sūtīti. Un ka viņš ir pieņēmis cilvēkus arī tad, kad viņam nav bijis vairs spēka. Tā ir tāda liela svētuma liecība, jo mēs visi zinām, cik grūti ir saņemties, kad tu jau esi pilnīgi pārguris un kad pēkšņi kāds nāk un saka, ka viņam ir vajadzīga tava palīdzība. Un tiešām to var tikai tad, ja tu saproti, ka caur šo cilvēku Kristus tevi uzrunā.

Baiba Brudere, Dr. theol.

turpinājums sekos

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

No II Koncila Dekrēta par ekumenismu Unitatis redintegratio

Šajā vienā un vienīgajā Dieva Baznīcā jau no pašiem tās pirmsākumiem radās dažādas šķelšanās, kuras apustulis nesaudzīgi nopēla kā tādas, kas ir nosodāmas. Vēlākajos gadsimtos izcēlās vēl lielākas nesaskaņas, un veselas kopienas atšķēlās no pilnīgās kopības (communio) ar katolisko Baznīcu, un bieži vien tajā bija vainojami cilvēki gan vienā, gan otrā pusē. Taču tos, kuri mūsdienās dzimst šajās kopienās un tajās iegūst ticību Kristum, nevar vainot šķelšanās grēkā, un katoliskā Baznīca izrāda tiem brālīgu cieņu un mīlestību. Tie, kas tic Kristum un ir saņēmuši derīgu kristību, paliek noteiktā, kaut arī nepilnīgā kopībā (communio) ar katolisko Baznīcu. Bez šaubām, dažāda līmeņa atšķirības, kuras starp viņiem un katolisko Baznīcu pastāv vai nu jautājumos, kas attiecas uz doktrīnu un disciplīnu, vai arī Baznīcas struktūru, rada ne mazums šķēršļu, reizēm nopietnu, kuri traucē panākt pilnīgu Baznīcas vienotību (communio). Ekumeniskā kustība cenšas šos šķēršļus pārvarēt. Tomēr, ticībā attaisnoti, viņi kristībā ir kļuvuši par Kristus Miesas locekļiem, tāpēc tas ir taisnīgi, ka viņi tiek saukti par kristiešiem, un katoliskās Baznīcas bērni tos pamatoti uzskata par brāļiem Kungā.

turpinājums sekos

Laimīgs ir tas, kurš it visur izvēlas Tevi par savu ceļabiedru, Kungs Jēzu.

Kaut mēs visi, Tava tauta un Tava ganāmpulka avis,

sekotu Tev, ar Tevi un pie Tevis,

jo Tu esi Ceļš, Patiesība un Dzīvība un Tev ir mūžīgās dzīves vārdi.

Mēs atzīstam, un mēs ticam, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.

Dievs pāri visam, svēts uz mūžiem. Āmen

Sv. Bernards