Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Arī koncils, runājot par aicinājumu uz svētumu, norādīja svētuma ceļus un līdzekļus. Dokumenta “Lumen Gentium„ 42. punktā mēs varam atrast šos līdzekļus: labdarība, labprāt klausīties Dieva Vārdu, Viņa žēlastības palīdzība, pildīt Viņa gribu, bieži piedalīties sakramentos, piedalīties Baznīcas liturģijā, nodoties lūgšanai, iesaistīties kalpošanā brāļiem, kā arī praktizēt tikumus. Džakvinta norāda uz apstākļiem, kā padarīt iespējamu atbildi aicinājumam uz svētumu. Viņš raksta: “Kāds ir mūsdienu svētais? Pirmkārt, atvērts cilvēks, kurš ir spējīgs uztvert labā daudzveidību, kā arī daudzās bažas, cerības, gaidas. Kas notikumos, kas dzimst un plaukst, prot atpazīt Gara lūdzošo balsi. Radība, kas ir atvērta visiem Gara ierosinājumiem.„ Otrs elements ir prieks. Patlaban pasaule ir skumju, terora, baiļu pilna. Tas meklē skatienus, kas ir miera un prieka pilni. Laime ir cilvēka sirds dziļākie meklējumi. Ja patiešām ticam Kristum, ja esam atraduši mūsu laimi Viņā, tad mums ir jāpauž, jāizstaro prieks. Cik gan bieži esam bēdīgi, nomākti, pesimisti, neradām mieru mums apkārt, nedodam prieku. Kristieša uzdevums ir izplatīt prieku. Vēl kāds aspekts ir dinamisms. Kā var palikt vienaldzīgs, redzot jauniešus, ko izšķiroši ietekmē politiskās partijas, kurām tie pilnībā nododas? Mēs dzīvojam dinamisma un aktivitātes laikā. Un tas ir brīdis rīkoties. Nevis tikai materiālā nozīmē, darot materiālas lietas, bet gan darboties, lai nestu Kristu. Kā teica svētais Pāvils: “Bēdas man, ja es Evaņģēliju nesludinātu, jo Dieva mīlestība mani mudina un dedzina no iekšienes.„ Un Džakvinta turpina: “Šodien mums ir nepieciešami līderi, animatori, cilvēki, kas prot situāciju paņemt savās rokās. Mums ir nepieciešami mīlestības revolucionāri. Cilvēki, kas ir spējīgi ap sevi izveidot revolucionāru mīlestības kustību. Kā citi prot vairot naidu un atriebību.„ Tas viss prasa atteikties no savas vietas un sava laika, lai sevi dāvātu. Ir nepieciešams iziet no savas čaulas, lai varētu sevi veltīt citiem. Iziet no sava egoisma, no savas pašpietiekamības, no sevis žēlošanas. Un tikai mīlestībā pret Dievu, mūsu Tēvu, Jēzu Kristu un Svēto Garu un patiesā mīlestībā pret brāļiem ir iespējams atrast spēku, lai sevi veltītu šādam ideālam. Iziet no sevis un tātad sev atrast svētuma motivāciju.

Prof. Don Gaetano Zito

(turpinājums sekos)

Ğimenes garīgums

Lumen Gentium, 8. nodaļa

Šī ir vienīgā Kristus Baznīca, ko Credo apliecinām kā vienu, svētu, katolisku un apustulisku un ko mūsu Pestītājs pēc Savas Augšāmcelšanās uzdeva Pēterim ganīt (sal. Jņ 21, 17), uzticot viņam un citiem apustuļiem tās izplatīšanu un vadīšanu (sal. Mt 28, 18 un turpmākie panti) un dibinot uz visiem laikiem kā patiesības balstu un pamatu (sal. 1 Tim 3, 15). Šī Baznīca, šādā veidā dibināta un organizēta kā sabiedrība, ir iemiesota Katoļu Baznīcā, ko vada Pētera pēctecis un vienotībā ar viņu bīskapi, lai gan ārpus tās organisma atrodami vairāki svētdarīšanas un patiesības elementi, kas, atbilstoši Dieva dāvanai piederot Kristus Baznīcai, pamudina uz katolisko vienotību.

Kā Kristus ir veicis atpestīšanas darbu caur nabadzību un vajāšanām, tā arī Baznīca ir aicināta iet to pašu ceļu, lai vēstītu cilvēkiem par pestīšanas augļiem. Jēzus Kristus, kas “Dieva veidā būdams [..], atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu” (Filip 2, 6-7) un mūsu dēļ “būdams bagāts, [..] kļuvis nabags” (2 Kor 8, 9), tā arī Baznīca, lai gan tai misijas pildīšanai ir nepieciešami cilvēciski līdzekļi, nav radīta, lai meklētu pasaules godību, bet gan lai izplatītu, arī ar savu piemēru, pazemību un pašaizliedzību.

Svētā Marija, Jēzus māte, Jāzepa līgava, vadi ģimenes!

«Mīlestība un patiesība sastapsies.» Marija, Kānā tu teici kalpiem: «Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet!» Stiprini laulātos un kristīgās ģimenes, kas ir aicinātas liecināt par ģimenes skaistumu, kādu to ir iecerējis Jēzus!

Bīskaps Mons. Renato Corti

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Liecība par Dieva kalpu Guljelmo Džakvintu

Tad, protams, mani uzrunāja arī tas, ka viņš daudz domāja par ģimeni. Un te es nolasīšu pavisam īsu pēdējo fragmentiņu no šī un tad vienu dzejoli, jo es savu laiku jau būšu pārtērējusi. Viņš rakstīja: “Ir būtiski, lai ģimene atkal varētu kļūt par reālu vietu, kur visi tās locekļi varētu sasildīties, atbrīvoties no stresa, atgūt drosmi, uzlabot noskaņojumu, paraudzīties uz lietām objektīvāk, bet tas vēl nav viss (..).” Viņš gribēja, lai ģimenei ir šis kritiskais skatījums uz lietām, lai viņa varētu atšķirt patiesību, un tāpēc nepieciešama ģimeņu formācija, par kuru arī viņš domāja un rūpējās.

Lūk, tātad pavisam īsi, bet es gribu noslēgt ar dzejoli, par kuru es jums teicu, ka tas būs garš. Bet viņš ir ļoti skaists, tādēļ es ļoti vēlos jums viņu nolasīt, lai jūs ieklausāties tā lēnām, ko viņš mums ir atstājis. Šis dzejolis saucas “Dod man dzert”. Viņš pārdomā šo dialogu, šīs Dieva slāpes pēc mums, un šīs slāpes, kuras mūsos rodas, ja mēs Viņu satiekam. Bet, pat ja mēs Viņu esam satikuši, viss nav vienkārši.

“Es atnācu pie Tevis, Mācītāj,
kad Tu apsēdies pie Ziharas akas
un mani tur gaidīji.
No Tevis, dzīvā un pāri plūstošā avota,
es izdzirdu izslāpušā saucienu:
Dod Man dzert!
Un es, kas biju izslāpis, sev jautāju –
kā gan man, izkaltušam un tukšam avotam,
jāsniedz ūdens Tev,
Kas esi vienīgais un patiesais avots?
Bet Savas mīlestības noslēpumā
Tu man atklāji,
ka slāpsti pēc manis
un pēc visām dvēselēm,
kurām caur mani ir jānokļūst pie šīs akas
un jāatveldzējas pie tās
no pasaulīgo lietu drudža.”
Baiba Brudere, Dr. theol.

(turpinājums sekos)

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

No II Koncila Dekrēta par ekumenismu Unitatis redintegratio

Turklāt ievērojama un nozīmīga daļa no tām vērtībām, kas, kopā ņemtas, ceļ un dzīvina pašu Baznīcu, var pastāvēt arī ārpus katoliskās Baznīcas redzamajām robežām, piemēram, rakstītais Dieva Vārds, žēlastības dzīve, ticība, cerība, mīlestība un citas iekšējās Svētā Gara dāvanas, kā arī citi redzamie elementi. Tas viss, kas no Kristus nāk un pie Viņa ved, pamatoti pieder vienīgajai Kristus Baznīcai.

Mūsu šķirtie brāļi praktizē arī daudzas kristīgās reliģijas liturģiskās darbības, kas atkarībā no katras Baznīcas vai kopienas atšķirīgās situācijas var, bez šaubām, patiesi radīt žēlastības dzīvi, un jāatzīst, ka šīs liturģiskās darbības paver ceļu uz pestīšanas kopību.

Kaut arī, pēc mūsu pārliecības, šīm citām Baznīcām un kopienām ir trūkumi, tomēr pestīšanas noslēpumā tās nebūt nav bez nozīmes un vērtības. Kristus Gars neatsakās tās izmanot par pestīšanas līdzekļiem, kuru spēks ir no katoliskajai Baznīcai uzticētās žēlastības un patiesības pilnības.

Tomēr brāļi, kas no mums ir šķirti, katrs individuāli vai savās Baznīcās vai kopienās nav tādā vienotībā, kādu Jēzus Kristus ir vēlējies bagātīgi dāvāt visiem, kurus Viņš ir atdzemdinājis vienā Miesā un apveltījis ar jaunu dzīvi, un par kādu vēstī Svētie Raksti un cienījamā Baznīcas Tradīcija. Pestīšanas līdzekļu pilnību var sasniegt vienīgi katoliskajā Kristus Baznīcā, kas ir vispārējs pestīšanas līdzeklis. Jo saskaņā ar mūsu ticību Kungs vienai apustuļu kolēģijai, ko vada Pēteris, ir uzticējis visas Jaunās derības vērtības, lai virs zemes izveidotu vienu Kristus Miesu, kurā jātop pilnīgi iekļautiem visiem tiem, kas jau kaut kādā veidā ir piederīgi Dieva tautai. Sava šīszemes svētceļojuma laikā šī Dieva tauta, kaut arī savos locekļos tā paliek pakļauta grēkam, tomēr aug Kristū, un Dievs to saskaņā ar saviem apslēptajiem nodomiem maigi vada, līdz pienāks laiks, kad tā laimīgi sasniegs mūžīgās godības pilnību Debesu Jeruzalemē.

(turpinājums sekos)