Sociālais garīgums

Kārļa Lielā balvas pasniegšana uzruna

Turpinājums no iepriekšējā numura

Neskatoties uz to, esmu pārliecināts, ka rezignācija un pagurums nepiedien Eiropas dvēselei un ka pat „mūsu problēmas var kļūt par varenu vienotības spēku” [2]. Uzrunājot Eiropas Parlamentu, es attēloju Eiropu kā vecomāti. Es minēju, ka aizvien vairāk rodas iespaids, ka Eiropa ir sagurusi, novecojusi, radītspēju un vitalitāti zaudējusi, ka lielie ideāli, kas iedvesmoja Eiropu, šķiet zaudējam savu pievilcību. Rodas iespaids, ka Eiropa panīkst, ka tā zaudējusi savu spēju būt inovatīva un radoša un ir vairāk norūpējusies par telpas saglabāšanu un dominēšanu, nekā iekļaujošu un pārmaiņas nesošu procesu radīšanu. Rodas iespaids, ka Eiropa aizvien vairāk noslēdzas tā vietā, lai atvērtos un iniciētu procesus, kas spēj iesaistīt visus indivīdus un grupas jaunu un produktīvu risinājumu meklējumos, atbildot uz šī brīža problēmām. Tā vietā, lai aizsargātu telpu, Eiropa ir aicināta būt par māti, kas ģenerē procesus (sal. Apustulisko pamudinājumu Evangelii Gaudium, 223).

Kas ar tevi noticis, Eiropa – cilvēcības iemiesotāja, cilvēktiesību, demokrātijas un brīvības aizstāve? Kas noticis ar tevi, Eiropa – dzejnieku, filosofu, mākslinieku, mūziķu mājvieta? Kas noticis ar tevi, Eiropa – tautu un nāciju māte, ievērojamu cilvēku māte, kas aizstāvējuši un pat atdevuši savu dzīvību cīņā par cilvēka cienīgu dzīvi saviem brāļiem un māsām? Rakstniece Elie Wiesel, kas pārdzīvoja nacistu nāves nometnes, ir teikusi, ka šodien mums nepieciešama „atmiņas pārliešana”. Mums nepieciešams „atcerēties”, atkāpties vienu soli atpakaļ no šodienas un ieklausīties mūsu priekšgājēju balsī. Atcerēšanās mums palīdzēs neatkārtot mūsu pagātnes kļūdas (sal. Evangelii Gaudium, 108), kā arī mācīties no pieredzes, kas darīja mūsu tautas spējīgas pārvarēt pagātnes krīzes. Atmiņas „pārliešana” var atbrīvot mūs no kārdinājuma neapdomīgi būvēt uz tūlītēju rezultātu nedrošajām smiltīm, kas gan var dot „ātru un vieglu īstermiņa politisko ieguvumu, taču ne vairot cilvēcisko gandarījumu” (turpat, 224).

Pāvests Francisks

turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

No enciklikas Amoris laetitia

Pacietība

Pirmais izmantotais izteiciens ir macrothymei. Tulkojums nav vienkārši ,,kas visu pacieš’’, jo šī ideja ir izteikta 7. panta beigās. Nozīmi var rast Vecās Derības grieķu tulkojumā, kur tiek apliecināts, ka Dievs ir ,,lēns dusmoties’’ (Izc 34,6; Sk 14,18 [latviešu tulkojumā ,,pacietīgs’’ - tulk. piez.]. Tas parādās, kad cilvēks nepakļaujas impulsu vadībai un izvairās uzbrukt otram. Tā ir Derības Dieva pazīme, kas mūs aicina Viņu atdarināt arī ģimenes dzīvē. Teksti, kuros Pāvils lieto šo jēdzienu, ir jālasa Gudrības grāmatas gaismā (skat. 11,23; 12,2.15-18): tajā pašā laikā, kad tiek slavēta Dieva mērenība, kas sniedzas līdz pat vietas došanai grēku nožēlai, tiek uzsvērta Viņa varenība, kas atklājas, rīkojoties žēlsirdīgi. Dieva pacietība ir žēlsirdības izpausme attiecībā pret grēcinieku un atklāj Viņa patieso varenību.

Būt pacietīgam nenozīmē ļaut pret sevi pastāvīgi slikti izturēties vai paciest fizisku agresiju, vai pieļaut, ka pret tevi attiecas kā pret priekšmetu. Problēma rodas, kad pieprasām, ka attiecībām jābūt idilliskām vai ka cilvēkiem jābūt perfektiem, vai kad sevi novietojam centrā un sagaidām, lai viss notiktu tikai un vienīgi pēc mūsu prāta. Tādā gadījumā jebkas mūs izved no pacietības, jebkas liek mums reaģēt ar agresiju. Ja nekultivējam pacietības tikumu, mums vienmēr būs aizbildinājumi, lai atbildētu ar dusmām, un visbeidzot mēs pārtapsim par cilvēkiem, kas neprot sadzīvot, par antisociālām būtnēm, nespējīgām valdīt pār impulsiem, un ģimene pārvērtīsies par kaujas lauku. Tādēļ Dieva Vārds mūs pamāca: ,,Katrs sarūgtinājums un dusmas, un bardzība, un kliegšana, un zaimi, un katrs ļaunums lai ir tālu no jums’’ (Efez 4,31). Šī pacietība kļūst spēcīgāka, kad atzīstu, ka arī otram ir tiesības dzīvot šajā pasaulē kopā ar mani, tādam, kāds viņš ir. Nav svarīgi, ja man rada neērtības, ja izjauc manus plānus, ja man uzmācas ar savu esamības veidu vai savām idejām, ja viscaur neatbilst manām gaidām. Mīlestība vienmēr nes līdzi dziļas līdzjūtības jūtas, kas ļauj mums pieņemt otru kā šīs pasaules daļu arī tad, kad viņš nerīkojas tā, kā mēs būtu vēlējušies.

Pāvests Francisks

Turpinājums no iepriekšējā numura

 

Svētais Gars ir mīlestības Gars,

Kurš vada mūs, lai mēs saprastu, pieņemtu un atbildētu

Tēva un Kristus mīlestībai;

Viņš veido mūs Kungam Jēzum līdzīgus.

Dieva kalps G. Džakvinta

Priesteriskā brālība

Tikšanās ar Romas diecēzes priesteriem

(Romā, 2. Marts 2017)

Ticības progress priestera dzīvē

Saņemto žēlastību atcerēšanās piešķir mūsu ticībai iemiesošanās noteiktību; tā to ieved vēsturē, mūsu priekšgājēju ticības vēsturē, kuri „visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami” (Ebr 11.13) [1]. „Tā kā ap mums tik liels daudzums liecinieku”, tad skatīsimies uz turieni, kur skatās viņi un „Raudzīsimies uz Jēzu, kurš ir mūsu ticības dibinātājs un piepildītājs (Ebr 12,2).

Cerība, savukārt, ir tā, kas atver ticību pārsteigumiem, kurus sagatavojis Dievs. Mūsu Dievs ir vienmēr lielāks par to, ko varam par viņu domāt vai iztēloties; lielāks par to, kas viņam pieder vai par to, kā viņš ir darbojies vēsturē. Atvērtība cerībai piešķir mūsu ticībai svaigumu un plašu horizontu. Tā nav atvērtība nereālām iedomām, kas projecē mūsu fantāzijas un vēlmes, bet atvērtība, kas ļauj mums ieraudzīt Jēzus pazemošanos, kurš „viņam sagatavotā prieka dēļ, par kaunu nebēdādams, ir pacietis krustu un nosēdies Dieva tronim pa labai rokai” (Ebr 12,2). Paradoksālā veidā cerība, kas mūs pievelk, nenostāda mūsu acu priekšā pārveidotā Kunga tēlu, bet gan viņa apkaunojumu. „Es visus pievilkšu pie sevis” (Jņ 12,32). Tā ir Kunga pilnīgā pašatdeve uz krusta, kas mūs piesaista, tādēļ, ka atklāj iespēju būt vēl autentiskākai. Tā ir pazemošanās no tā, kurš nepiesavinās Dieva apsolījumus, bet kā patiess liecinieks, nodod mantojuma lāpu saviem dēliem: „Jo, kur ir novēlējums, tur nepieciešami jāpierāda novēlētāja nāve” (Ebr 9,16).

Pāvests Francisks

turpinājums sekos

 

Žēlsirdības Māte,

lai Baznīca saņem žēlastības no Tavas Dēla, Taisnības Saules,

kas tevi darīja tik skaistu,

kas tevi tik ļoti mīlēja,

kas tevi vainagoja ar skaistumu un ietērpa godībā.

Svētais Bernards

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Madlēna Delbrela (Madeleine Delbrêl)

(1904 – 1964)

Ticības problēma aktualizējas, bet ne jau tāpēc, ka viņa meklētu mierinājumu. Viņa raksta: “Simts pasauļu, vēl izmisušāku par to, kurā dzīvoju es, nebūtu ļāvušas man mocīties šaubās, ja būtu man piedāvājušas ticību kā mierinājumu.” Viņu savukārt pārliecina atmiņas par Žana un citu tajā laimīgajā laikā iepazīto draugu skaisto cilvēcību: “Man gadījās sastapt vairākus kristiešus, kas nebija ne vecāki, ne stulbāki, ne vairāk ideālisti par mani, kas dzīvoja to pašu dzīvi, ko es, diskutēja tāpat kā es, dejoja tāpat kā es. Patiesībā viņu kontā bija vairākas lietas, kurās viņi bija pārāki par mani: viņi strādāja vairāk nekā es, viņiem bija zinātniska un tehniska izglītība, kuras man nebija, politiskā pārliecība, kuras man nebija... Viņi runāja par visu, bet arī par Dievu tā, ka likās, Viņš tiem ir tikpat nepieciešams kā gaiss. Viņi sapratās labi ar visiem, bet – ar nekaunību, kas nonāca līdz pat nepieciešamībai atvainoties, – jauca iekšā visās diskusijās, plānos un atmiņās Jēzus Kristus vārdus, idejas, uzstādījumus. Viņi būtu varējuši uzaicināt Kristu apsēsties, pat tad viņš nešķistu vēl dzīvāks...” Starp visiem šiem kristiešiem, kas lika viņai aizdomāties, īpašu vietu noteikti ieņem Žans, kas Dievu uzskatīja par tik reālu, lai viņu pamestu. Septiņpadsmitgadīgā jauniete, kas cietā un konsekventā veidā formulēja savu ateismu, tagad ir divesmitgadniece, kurai jāveic kāds negaidīts ceļš. Iepriekš viņa uzlūkoja pasauli pārliecībā, ka viss pierāda Dieva neesamību, un, ja kādreiz sev uzstādīja kādu jautājumu, tad tas bija: “Kā var pārliecināties par Dieva neesamību?” Tagad jautājums kļūst cits: “Varbūt Dievs tomēr varētu eksistēt?” Bet viņa saprot, ka, ja mainās jautājums, jāmainās arī viņas iekšējai attieksmei. Viņa nu atminas, ka “kādā trokšņainā brīdī ir tikusi pieminēta Avilas Terēze, kas ieteica katru dienu piecas minūtes klusumā domāt par Dievu”. Un, lūk, secinājums: “Es izvēlējos to, ka man lika visatbilstošāks manai perspektīvas maiņai: es nolēmu lūgties!” Šādam atgriešanās stāstam piemīt būtiski pedagoģiski dziļumi. Madlēna nelūdzas tādēļ, ka ir piedzīvojusi atgriešanos, bet gan tādēļ, ka tā ir vienīgā iespējamā un godīgā attieksme, ja reiz esi pieņēmis, ka Dievs varētu eksistēt. Viņas jā nav iegūtas pārliecības rezultāts (un tātad savā ziņā pašsaprotams), bet gan jau iepriekšēji sniegta dāvana Dievam, kurš, ja eksistē, ir Viss.

Antonio Marija Sikari (Antonio Maria Sicari)