Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Kārļa Lielā balvas pasniegšana uzruna

Šai sakarā mums vajadzētu vērsties pie Eiropas tēviem - dibinātājiem. Karu izrētotajā pasaulē viņi bija gatavi iet alternatīvu un inovatīvu ceļu. Viņiem pietika drosmes ne vien radīt Eiropas ideju, bet arī uzdrošināties radikāli mainīt modeļus, kas bija nesuši vien vardarbību un postu. Viņi uzdrošinājās meklēt daudzpusējus risinājumus problēmām, kas aizvien vairāk kļuva par visu kopēju lietu. Robērs Šūmanis pirmās Eiropas Kopienas dzimšanas brīdī teica, ka „Eiropa netiks radīta visa vienā mirklī vai saskaņā ar vienu plānu. Tā tiks būvēta caur konkrētiem sasniegumiem, kas visupirms rada de facto solidaritāti”. Šodien mūsu pasaulē, kurā ir tik daudz konfliktu un ciešanu, ir nepieciešams atgriezties pie tādas pašas solidaritātes un dāsnuma, kas bija vērojams pēc Otrā Pasaules kara, jo, kā atzīmēja Šūmanis, „nav iespējams saglabāt mieru pasaulē, neieguldot kreatīvus pūliņus, kas proporcionāli miera apdraudējumiem”. Eiropas dibinātāji bija miera vēstneši un nākotnes pravieši. Šodien vairāk kā jebkad viņu vizija iedvesmo mūs būvēt tiltus un nojaukt sienas. Šī vīzija mudina mūs neapmierināties ar kosmētiskiem pielabojumiem vai nesaprotamiem kompromisiem ar mērķi koriģēt vienu vai otru starptautisko līgumu, bet gan drosmīgi likt jaunus un stabilus pamatus. Kā teica Alcide De Gasperi, „rūpju par mūsu Eiropas kopējo labumu vienādi iedvesmoti”, visi ir aicināti bezbailīgi iesaistīties „projektā, kas prasa no ikviena neierobežotu pacietību un nepārtrauktu sadarbību”.

„Atmiņas pārliešana” var darīt mūs spējīgus rast iedvesmu pagātnē, lai drosmīgi stātos pretī mūsdienu sarežģītajai situācijai un apņēmīgi atbildētu uz izaicinājumiem, kas saistīti ar Eiropas idejas aktualizāciju. Eiropas, kas spēj radīt jaunu humānismu, kas balstīts uz spēju integrēt, spēju būt dialogā un spēju radīt.

Pāvests Francisks

turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

No enciklikas Amoris laetitia

Labestīga attieksme

Seko vārds chresteuetai, kas ir unikāls visā Bībelē, cēlies no vārda chrestos (labs cilvēks, kas rāda savu labestību ar rīcību). Tomēr, ņemot vērā vietu, kurā atrodas, ciešā kopsakarībā ar iepriekšējo vārdu, tas kļūst par tā papildinājumu. Šādā veidā Pāvils vēlas darīt skaidru, ka ,,pacietība’’, kas minēta kā pirmā, nav pilnīgi pasīva attieksme, bet gan to pavada darbība, dinamiska un radoša reakcija attiecīga pret citiem. Viņš norāda, ka mīlestība dara citiem labu un tos atbalsta.

Tekstā tā kopumā var redzēt, ka Pāvils vēlas uzsvērt faktu, ka mīlestība nav tikai jūtas, bet gan ka tā ir jāsaprot tajā nozīmē, kāda darbības vārdam ,,mīlēt’’ ir ebreju valodā: ,,darīt labu’’. Kā teica svētais Ignācijs no Lojolas ,,mīlestība jāliek vairāk darbos, nekā vārdos’’. Šādā veidā tā var izpaust visu savu auglību un ļauj mums piedzīvot došanas prieku, sevis dāvāšanas pārpilnībā lielumu un cēlumu, kad tā notiek neskaitļojot, nepieprasot atlīdzību, vien došanas un kalpošanas prieka pēc.

Kalpošana dzīvības sakralitātei konkretizējas paaudžu vienotībā, palīdzībā tiem, kam tas ir vajadzīgs, nespējniekiem, bāreņiem. Šī kalpošana konkretizējas arī solidaritātē ar migrantiem, pacietīgā mākslā izglītot, spējā saprast, ka ikviens jaunietis ir ģimeniskas mīlestības cienīgs. Konkretizējas arī katra ieņemtā bērna, kuram vēl nav savas balss, tiesībās piedzimt. Pāvests Francisks

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Tikšanās ar Romas diecēzes priesteriem

Romā, 2017, g. 2. martā

Un beidzot, izšķiršana ir tā, kas dara ticību konkrētu, kas liek tai „darboties mīlestībā” (Gal 5,6), kas ļauj mums dot ticamu liecību: „Es tev parādīšu ticību savos darbos” (Jk 2,18).

Izšķiršana raugās vispirms uz to, kas patīk mūsu Tēvam „kurš redz slepenībā” (Mt 6,4. 6) un neraugās uz tiem pilnveidošanās modeļiem, kurus nosaka kultūras paradigmas.

Izšķiršana ir „tā brīža”, jo tā tāpat kā Marija kāzās Kānā ir uzmanīga pret tuvākā labumu un panāk to, ka Kungs anticipē „savu stundu” vai arī „izlaiž” sabatu, lai nostādītu atkal uz kājām paralizēto.

Īstā brīža izšķiršana (kairos) savā būtībā atmiņu un cerības pilna: atceroties ar mīlestību tā virza mūsu skatu ar skaidrību uz to, kas labāk mūs noved pie Apsolījuma. Un tas, kas mūs labāk vada ir vienmēr saistīts ar krustu. Tas saistīts ar atteikšanos no savas gribas, ar iekšējo drāmu, kur „nevis mans, bet Tavs prāts lai notiek” (Mt 26, 39) un kas ieliek mani Tēva rokās un ļauj Viņam vadīt manu dzīvi.

Pāvests Francisks

 

Tēvs, māci man Tevi slavēt un dziedāt Tev,

mans Kungs un Mācītāj,

no kura cēlušies gadsimti,

saules gaisma un zvaigžņu skaistums.

Svētais Gregors no Nazianzas

Laju garīgums

“Nepretosimies Svētajam Garam, bet paklausīgi pieņemsim Vārdu.”

Homīlijas 2017.g. 9. maijā

Apustulis Jēkabs savas vēstules pirmajā nodaļā aicina “ar paklausību pieņemt Vārdu”. Tātad, ir vajadzīgs būt atvērtiem, nevis stingriem.

Pirmais solis ceļā uz paklausību ir “pieņemt Vārdu”, proti, “atvērt sirdi”.

Otrais solis ir “pazīt Vārdu”, “pazīt Jēzu”, kurš saka: “Manas avis klausa manu balsi, es tās pazīstu un tās man seko”.

Ir arī trešais solis, un tā ir Vārda pazīšana.

Vienmēr līdzi nēsāt Vārdu, lasīt to, atvērt sirdi Vārdam, atvērt sirdi Garam, kurš ir tas, kurš liek mums saprast Vārdu. Un šīs Vārda saņemšanas auglis ir liels. Cilvēkam, kas to dara, piemīt labestības, labvēlības, prieka, miera, valdīšanas pār sevi, lēnprātības attieksme.

Svētais Gars ir tas, kas mūs vada, lai mēs nekļūdītos, lai paklausīgi pieņemtu Garu, pazītu Garu Vārdā un dzīvotu saskaņā ar Garu. Un tas ir pilnīgi pretēji tam, ko darīja Likuma zinātāji.

Vai mēs pretojamies Garam, vai to pieņemam? Vai pieņemam ar paklausību? Lūgsim šo žēlastību!

Pāvests Francisks

 

Svētais Gars,

dievišķais Iepriecinātāj un apspiesto Mierinātāj,

sirds gaisma un dvēseles Svēt­darītāj es mīlu Tevi.

Es mīlu Tevi vairāk par visu.

Es mīlu Tevi no visas sirds,

jo Tu esi bezgalīgs labums,

as vienīgais esi visas mīlestības cienīgs.

Svētais Alfonss Marija de Liguori