Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Kārļa Lielā balvas pasniegšana uzruna

Integrācijas spēja

Erich Przywara savā lieliskajā darbā Idee Europa (Eiropas ideja) apraksta pilsētu kā vietu, kur līdzās pastāv dažādi līmeņi. Viņam bija pazīstama katram mēģinājumam pārveidot sociālo struktūru raksturīgā redukcionisma tendence. Daudzas mūsu pilsētas ir brīnišķīgas, pateicoties tieši tam, ka laika gaitā spējušas saglabāt dažādu vecumu, tautību, stilu un vīziju atstātās pēdas. Mums nav tālu jāmeklē - pietiek paskatīties uz Romas nenovērtējamo kultūras mantojumu, lai saprastu, ka cilvēku bagātība un vērtība sakņojas tās spējā apvienot visus šos līmeņus veselīgā līdzāspastāvēšanā. Redukcionisma izpausmes un mēģinājumi panākt vienveidību ne vien apslāpē vērtību rašanos, bet nolemj mūsu tautas nežēlīgai nabadzībai – atšķirīgā izstumšanai. Laupot iespēju sniegt izcilību, bagātību un skaistumu, izstumšana noved pie vulgaritātes, aprobežotības un ļaunuma. Laupot iespēju izpausties gara cildenumam, izstumšana rada zemiskumu.

Mūsu tautu saknes, Eiropas saknes, gadsimtu gaitā veidojusi pastāvīga nepieciešamība integrēt jaunās kombinācijās visdažādākās kultūras. Eiropas identitāte ir – un vienmēr ir bijusi – dinamiska un multikulturāla identitāte. Politiskā darbība nedrīkst neredzēt šī fundamentālā uzdevuma neatliekamību. Mēs zinām, ka „veselums ir lielāks nekā daļa, un arī lielāks nekā daļu summa” un, lai to sasniegtu, mums nepieciešams „paplašināt savus apvāršņus un ieraudzīt lielāko labumu, no kā visi būsim ieguvēji” (Evangelii Gaudium, 235). Mēs esam aicināti veicināt integrāciju, kas solidaritātē rod darbības veidu, līdzekļus vēstures veidošanai. Solidaritāti nevajag jaukt ar labdarību; tā jāsaprot kā veids radīt iespējas visiem mūsu pilsētu – tāpat kā daudzu citu pilsētu – iedzīvotājiem dzīvot cilvēka cienīgi. Laiks mums māca, ka nepietiek ar cilvēku ģeogrāfisku izmitināšanu – izaicinājums ir dziļa kultūras integrācija. Tādējādi Eiropas tautu kopiena spēs pārvarēt kārdinājumu krist atpakaļ vienpusējās paradigmās un „ideoloģiskas kolonizācijas” izvēlē. Tā vietā tā no jauna atklās Eiropas dvēseles plašumu – dvēseles, kas dzimusi civilizāciju un tautu sastapšanās rezultātā.

Pāvests Francisks

turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

No enciklikas Amoris laetitia

Dziedinot skaudību

95. Tātad tiek noraidīta kā mīlestībai pretrunā esoša tā attieksme, kas tiek izteikta ar terminu zelos (greizsirdība vai skaudība). Tas nozīmē, ka mīlestībā nav vietas neapmierinātības jūtām cita cilvēka labuma dēļ (sal. Ad. 7,9; 17,5). Skaudība ir skumjas par cita labumu, kas parāda, ka mums neinteresē citu laime, jo esam pilnībā koncentrējušies uz savu labklājību. Kamēr mīlestība liek mums iziet no mums pašiem, skaudība mūs ved uz centrēšanos uz savu es. Īsta mīlestība atzinīgi novērtē citu panākumus, tos neizjūt kā apdraudējumu un atbrīvojas no skaudības rūgtās garšas. Tā pieņem faktu, ka katram ir citi dotumi un atšķirīgi ceļi dzīvē. Tādēļ tā rīkojas, lai atklātu personīgo ceļu uz laimi, ļaujot, lai citi atrod savējo.

96. Gala rezultātā runa ir par divu pēdējo Dieva Likuma baušļu pildīšanu: "Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder." (2 Mozus 20,17) Mīlestība mūs ved uz patiesu jebkuras cilvēciskas būtnes novērtēšanu, atzīstot viņa tiesības uz laimi. Mīlu šo cilvēku, to uzlūkoju ar Dieva Tēva skatienu, "kas bagātīgi piešķir mums visu izlietošanai" (1 Tm 6,17), un tātad savā sirdī pieņemu, ka viņš var izbaudīt labus brīžus. Katrā gadījumā šī ir tā pati mīlestības sakne, kas liek man noraidīt to netaisnību, ka dažiem ir pārlieku daudz, kamēr citiem nav nekā, vai kas mani mudina rīkoties, lai arī šie sabiedrības atstumtie varētu izbaudīt nedaudz prieka. Taču šī ir nevis skaudība, bet ilgas pēc taisnīguma.

Pāvests Francisks

Bīskapa Sloskāna vārdi izsūtījumā, kas liecina par viņa Euharistisko degsmi:

Es skrāpēju ledu no viena mūsu loga, kas atradās saules pusē, bieži pakāpos uz viena lāvas dēļa un, ne bez skumjām, skatījos uz mūsu baznīcas torņiem.

Kā gan es tad būtu gribējis kļūt par putnu, lai varētu aizlidot un pieņemt baznīcā Svēto Komūniju.

Tā mani būtu stiprinājusi, un dzīve nebūtu bijusi tik grūta.”

No Pāvesta Franciska Homīlijas

Mierinājums

Īsts mierinājums ir divkāršs: tam piemīt dāvināšanas un kalpojuma elements. Vispirms man pašam ir jāsaņem mierinājums. Un to man dod Kungs, kuram es atveru savu sirdi. Lai saņemtu mierinājumu, man ir jāatzīst, ka tas man ir nepieciešams. Tikai tad Kungs var nākt mūs mierināt un uzticēt mums uzdevumu mierināt citus. Protams, nav viegli dzīvot ar atvērtu sirdi, lai saņemtu dāvanu un kalpotu – lai pieņemtu šīs divas lietas, kas ir mierinājuma iespējamības pamatā”

(2017.g. 12. jūnijā)

Priesteriskā brālība

Priesterība ir kalpojums, nevis karjera

Sludiniet visiem Dieva vārdu, ko paši esat pieņēmuši ar lielu prieku, kā bērni. Regulāri lasiet un pārdomājiet Dieva vārdu, lai ticētu tam, ko esat lasījuši, un mācītu to, ko paši esat iemācījušies ticībā. Lai jūsu mācīšana kļūst par barību Dieva tautai. Runājiet ar vienkāršiem vārdiem, līdzīgi kā runāja Kungs, kurš pieskārās cilvēku sirdīm. Nesakiet pārāk gudrus un sarežģītus sprediķus. Runājiet vienkāršā veidā, uzrunājiet cilvēku sirdis! Šādā veidā jūsu mācīšana kļūs par patiesu barību. Lai jūsu dzīves smarža ticīgajiem kļūst par prieka un stiprinājuma avotu, jo vārds bez piemēra nekam nekalpo. Baznīcā dubulta dzīve ir ļoti smaga slimība. (..)

Tāds priesteris, kurš daudzus gadus ir studējis teoloģiju un kuram ir viens, divi un varbūt pat trīs zinātniskie grādi, bet nav iemācījies nest Kristus krustu, nav sapratis savu aicinājumu. Viņš būs labs zinātnieks, profesors, bet ne priesteris.

(2017.g. 5. augustā)

“Jā” vārds priestera dzīvē

“Jā” vārds ir visu Dieva apsolījumu un visa Jēzus teiktā sintēze. Jēzū piepildās viss, ko Dievs bija apsolījis. Tāpēc Viņš ir Atklāsmes pilnība. Jēzū nav neviena “nē”, Viņā ir tikai “jā”. Šinī “jā” esam iesaistīti arī mēs, jo Dievs mūs ir apzīmogojis ar sava Gara “ķīlu”. Mēs esam saņēmuši Gara “svaidījumu”. Un tā ir mūsu drošība; Svētais Gars mums palīdzēs pateikt galīgo “jā”. Viņš vedīs mūs uz pilnību un palīdzēs mums kļūt par sāli un gaismu, tas ir, būt lieciniekiem.

Gaisma ir domāta apgaismošanai. Tas, kurš to slēpj, sniedz pretēju liecību. Viņš slēpjas aiz mazliet “jā” un mazliet “nē”. Kungs ir mācījis, ka mūsu runai ir jābūt “jā”, “jā”, “nē”, “nē”.

(2017.g. 13. jūnijā)

Laju garīgums

Kā sludināt Evaņģēliju?

Evaņģēlijs ir jāsludina ar pazemību, jo Dieva Dēls tika pazemots, noliegts. Tāds ir Dieva stils un nav cita stila.

Kāpēc ir vajadzīga šī pazemība? Tāpēc, ka mēs nesam uz priekšu pazemības un godības vēsti, taču darām to caur pazemību. Evaņģēlija sludināšanu pārņem kārdinājums: varas kārdinājums, lepnības kārdinājums, pasaulīguma kārdinājums, daudzo pasaulīgumu kārdinājums, kas liek sludināt atšķaidītu Evaņģēliju, Evaņģēliju bez spēka, bez krustā sistā un augšāmcēlušā Kristus. Tāpēc Pēteris saka: “Esiet nomodā, esiet nomodā... Jūsu ienaidnieks, velns, kā lauva staigā apkārt, meklēdams, ko saplosīt. Izturiet, būdami stipri ticībā, apzinoties, ka tādas pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem, kas ir izkaisīti visā pasaulē.” Īsta Evaņģēlija sludināšana piedzīvo kārdinājumus.

Kungs būs tas, kas mums dos mierinājumu, dos spēku iet uz priekšu, jo Viņš darbojas kopā ar mums, ja vien mēs esam uzticīgi Evaņģēlija sludinātāji, ja izejam no sevis pašiem, lai sludinātu krustā sisto Kristu, “skandālu un apgrēcību”, un lai darām to ar pazemības stilu, ar patiesu pazemību. Lai Kungs mums, kristiešiem, visiem, dod šo žēlastību uzsākt evaņģelizācijas ceļu ar pazemību, ar paļāvību uz Viņu, sludinot patieso Evaņģēliju – Vārdu, kas atnāca miesā. Dieva Vārds atnāca miesā. Un tā ir “apgrēcība” un “skandāls”. Lai mēs sludinām, apzinoties, ka Kungs ir mums blakus, ka Viņš darbojas kopā ar mums un stiprina mūs šai darbā.

Pāvests Francisks