Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Kārļa Lielā balvas pasniegšana uzruna

Eiropas dvēsele patiesībā pārsniedz šībrīža Savienības robežas un ir aicināta kļūt par paraugu jaunām sintēzēm un dialogam. Eiropas patiesā seja atklājas nevis konfrontācijā, bet gan tās dažādo kultūru bagātībā un atvērtības skaistumā. Bez šīs integrācijas spējas, vārdi, ko reiz teicis Konrad Adenauer, izrādīsies pravietiski: „Rietumu nākotni apdraud ne tik daudz politiski saspīlējumi, cik konformisma, domu un jūtu vienveidības draudi, kas izpaužas vārdos, visā dzīves sistēmā, bēgšanā no atbildības un rūpēs tikai par sevi”.

Spēja būt dialogā

Ja nu ir kāds vārds, ko mums nevajadzētu pagurt atkārtot, tas ir „dialogs”. Mēs esam aicināti visiem iespējamiem līdzekļiem veicināt dialogu, tādējādi atjaunojot sabiedrības struktūru. Dialoga kultūra ietver patiesu mācīšanos un disciplīnu, kas dara mūs spējīgus ieraudzīt citus kā līdzvērtīgus dialoga partnerus, respektēt ārzemniekus, imigrantus un dažādu kultūru cilvēkus kā tādus, kuros ir vērts ieklausīties. Šodien nepieciešams iesaistīt visus sabiedrības locekļus tādas kultūras veidošanā, kurā „dialogs ir sastapšanās forma”, un tādu līdzekļu radīšanā, kas palīdzētu sasniegt „savstarpēju saskaņu ceļā uz mērķi – taisnīgu un iekļaujošu sabiedrību” (Evangelii Gaudium, 239).

Miers pastāvēs tik lielā mērā, cik mūsu bērni būs bruņoti ar dialoga ieročiem, cik mēs būsim iemācījuši viņiem cīnīties sastapšanās un sarunu labajā cīņā. Tādējādi mēs atstāsim viņiem mantojumā kultūru, kas vērsta uz dzīvības un iekļaušanas, nevis nāves un izstumšanas stratēģiju izgudrošanu. Dialoga kultūrai būtu jābūt mūsu skolu izglītības neatņemamai sastāvdaļai, kas pārsniedz dažādu disciplīnu robežas un piedāvā jauniešiem līdzekļus konfliktu risināšanai veidā, kas atšķiras no mums ierastā. Šodien mums jāveido „koalīcijas”, kas nav tikai militāras vai ekonomiskas, bet gan kultūras, izglītības, filozofiskas un reliģiskas koalīcijas. Koalīcijas, kas var skaidri parādīt, ka aiz daudziem konfliktiem bieži vien ir ekonomisko grupu intereses. Koalīcijas, kas spēj aizsargāt cilvēkus no izmantošanas nepieņemamu mērķu sasniegšanai.

Pāvests Francisks

turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

No enciklikas Amoris laetitia

Bez lielīšanās un uzpūtības

97. Seko izteiciens perpereuetai, kas norāda uz iedomību, raizēm demonstrēt savu pārākumu, lai radītu iespaidu uz citiem ar pedantisku un visnotaļ agresīvu attieksmi. Kas mīl, ne vien izvairās pārāk daudz runāt par sevi pašu, bet arīdzan, tā kā ir vērsts uz citiem, prot rast sev vietu, nepieprasot atrašanos centrā. Nākamais vārds - physioutai - ir ļoti līdzīgs, jo norāda, ka mīlestība nav augstprātīga. Burtiskā nozīmē tas izsaka faktu, ka tā sevi "nepadara lielu" citu priekšā, un norāda uz kaut ko smalkāku. Tā nav tikai apmātība, lai rādītu savas labās īpašības, bet liek arī zaudēt realitātes izjūtu. Cilvēki sevi uzskata par pārākiem, jo tic, ka ir "garīgāki" vai "viedāki". Pāvils lieto šo darbības vārdu vairākas reizes, piemēram, lai teiktu, ka "zināšanas dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ" (1 Kor 8,1)

Proti, daži sevi uzskata par pārākiem, jo zina vairāk nekā citi, un pievēršas pieprasīšanai no citiem un viņu kontrolēšanai, lai gan īstenībā tas, kas mūs dara pārākus, ir mīlestība, kas saprot, dziedina, atbalsta vājo. Kādā citā pantā viņš lieto šo vārdu, lai kritizētu tos, kas ir "uzpūtušies" (1 Kor 4,18), lai gan īstenībā tiem vairāk piemīt liekvārdība nekā patiess Gara "spēks" (sal. 1 Kor 4,19).

Rožukronis ir ļoti ietekmīgs līdzeklis,
kas palīdz mums atgūt mieru savās sirdīs, Baznīcā un pasaulē.
Arī es bieži skaitu Rožukroni kādas mozaīkas priekšā,
piemēram mozaīkas, kur tiek attēlota Dievmāte ar Bērnu Jēzu, priekšā.
Liekas, ka centrālo vietu ieņem Marija, taču, īstenībā, tas ir Viņš.
Jēzus izmanto Marijas rokas, kas kļūst par sava veida kāpnēm,
pa kurām Jēzus var nokāpt mūsu vidū. Centrā vienmēr atrodas
Jēzus, kurš nāk mums pretī un iet kopā ar mums,
lai mēs varētu uzkāpt pie Viņa debesīs.

Pāvests Francisks

Priesteriskā brālība

Sirdsapziņas izmeklēšana

Jūs esat šīs sabiedrības pozitīvais spēks, esat tās sāls un gaisma, esat cerības nesēji, tiltu cēlāji, dialoga un saskaņas strādnieki.

Pirmais kārdinājums - Ko varu darīt es?

Otrais kārdinājums - Tas, kurš vienmēr kurn, patiesībā negrib strādāt.

Trešais kārdinājums - aprunāšana un skaudība.

Ceturtais kārdinājums - salīdzināt sevi ar citiem.

Piektais Ēģiptes mūku pieminētais kārdinājums  ir “faraonisms”.

Sestais kārdinājums - individuālisms. 

Septītais kārdinājums - staigāšana bez orientiera un mērķa.

Tā var notikt ar konsekrētajiem, kuri aizmirst savu pirmo mīlestību un savu sirdi sadala starp Dievu un pasaulīgumu.

Esiet stipri un brīvi Kristū!

Pirmā vēlme ir tiekšanās pēc būtiskā. Tas nenozīmē pilnīgu atteikšanos no visa, kas mums ir vajadzīgs. Jēzus atnāca nevis, lai mainītu Likumu, bet to īstenotu. Runa ir par došanos dziļāk, lai sasniegtu to, kas ir svarīgs un kam ir vērtība mūsu dzīvē. Jēzus māca, ka saikne ar Dievu nevar būt auksta piesaistīšanās normām un priekšrakstiem, ne arī dažādu ārējo darbību veikšana, kas neved pie patiesas atgriešanās.

Arī tas, ka mēs esam mācekļi, nevar būt tikai pieradums vai apziņa, ka mums ir izraksts no metrikas grāmatas. Tam ir jāizriet no personīgās tikšanās ar Dievu un Viņa mīlestības pieredzes.

Pāvests Francisks

Laju garīgums

No vēstījuma 25. Pasaules slimnieku dienā, 2017. gada 11. februārī

Marijas, Noskumušo Mierinātājas, skatiens apgaismo Baznīcas vaigu, kad tā ik dienas darbojas nabagu un cietēju labā. Šo Baznīcas rūpju par ciešanu un slimību pasauli vērtīgie augļi ir iemesls tam, lai pateiktos Kungam Jēzum, kurš, paklausot Tēva gribai, pie tam – līdz pat nāvei pie krusta, solidarizējās ar mums, lai cilvēce iemantotu pestīšanu. No Marijas dzimušā Kristus, Dieva Dēla, solidaritāte ir Dieva žēlsirdīgās visvarenības izpausme, Dieva, kurš atklājas mūsu dzīvē – īpaši tad, kad mēs esam trausli, ievainoti, pazemoti, atstumti, ciešam -, piepildot to ar cerības spēku, kas liek mums atkal celties augšā un mūs atbalsta.

Mums nevajadzētu pazaudēt tik lielu cilvēcības un ticības bagātību, bet drīzāk mums vajadzētu censties stāties pretī savām cilvēciskajām vājībām un vienlaikus – izaicinājumiem veselības aprūpes un tehnoloģiju jomā. Pasaules Slimnieku dienas sakarā mums ir iespēja atjaunot savu entuziasmu, lai veicinātu tādas kultūras izplatīšanos, kura respektē dzīvību, veselību un apkārtējo vidi; tā ir iespēja ar jaunu sparu iestāties personas integralitātes un cieņas labā, tai skaitā, pareizi pieejot bioētikas jautājumiem, vājo aizsardzībai un rūpēm par apkārtējo vidi.

Saistībā ar XXV Pasaules Slimnieku dienu no jauna apliecinu savu lūgšanas tuvumu un izsaku iedrošinājumu ārstiem, medmāsām un medbrāļiem, brīvprātīgajiem un visām konsekrētajām personām, kas kalpo slimniekiem un likstu piemeklētajiem cilvēkiem; ģimenēm, kuras ar mīlestību rūpējas par saviem slimajiem locekļiem. Es novēlu visiem vienmēr būt par Dieva klātbūtnes un mīlestības priecīgajām zīmēm, sekojot daudzo Dieva draugu un draudzeņu spožajai liecībai. No viņu vidus pieminu slimnīcu un veselības aprūpes darbinieku aizbildņus – svēto Jāni no Dieva un svēto Kamilu no Lelisas, kā arī svēto Māti Terēzi no Kalkutas, kura ir Dieva maiguma misionāre.

Pāvests Francisks