Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Kārļa Lielā balvas pasniegšana uzruna

Tas nozīmētu pāreju no ekonomikas, ko virza ieņēmumi, peļņas gūšana no spekulācijām un aizdevumi uz procentiem, uz sociālu ekonomiku, kas iegulda cilvēkos, radot darbavietas un nodrošinot apmācības. Mums ir jāvirzās no likvīdas ekonomikas, kurā korupcija ir līdzeklis peļņas gūšanā, uz sociālo ekonomiku, kas caur darbu garantē piēju zemei un pajumtei. Darbs patiesībā ir vide, kurā saplūst daudzi indivīdu un kopienu „dzīves aspekti: kreativitāte, nākotnes plānošana, talantu attīstīšana, vērtību īstenošana, saskarsme ar citiem, Dieva godināšana. No tā izriet, ka šodienas globālajā sabiedrībā ir būtiski ‘turpināt uzskatīt par prioritāti stabila darba iespēju nodrošināšanu ikvienam, neņemot vērā biznesa šaurās intereses un apšaubāmus ekonomiskos apsvērumus’” (Enciklika „Laudato Si”, 127).

Ja vēlamies cienīgu nākotni, mieru mūsu sabiedrībām, spēsim to sasniegt vienīgi caur patiesu iekļaušanu, "iekļaušanu, kas sniedz pienācīga, brīva, radoša un solidāra darba iespējas". Šī pāreja (no likvīdas ekonomikas uz sociālu ekonomiku) ne vien piedāvās jaunas izredzes un konkrētas iespējas integrācijai un iekļaušanai, bet arī ļaus mums skatīt to humānismu, kura šūpulis Eiropa reiz bija.

Arī Baznīcai jāuzņemas sava loma pagurušās, taču joprojām enerģijas un iespēju bagātās, Eiropas atdzimšanā. Tās uzdevums atbilst misijai: Evaņģēlija sludināšana, kas šodien vairāk kā jebkad izpaužas cilvēces brūču pārsiešanā ar iedarbīgu un vienlaikus vienkāršu Jēzus klātbūtni, Viņa žēlastību, kas mierina un iedrošina. Dievs vēlas mājot mūsu vidū, taču to Viņš var īstenot vienīgi caur vīriešiem un sievietēm, kas gluži kā šī kontinenta lielie evaņģēlizētāji, Viņa pieskārienu sajutuši, dzīvo Evaņģēlijam, nemeklējot neko citu. Vienīgi Baznīca, kas pilna ar lieciniekiem, spēs atdot Eiropas saknēm Evaņģēlija skaidro ūdeni. Šai kontekstā kristiešu ceļš pilnīgas vienotības virzienā ir zīme laikiem un atbildei uz Kunga lūgšanu: "lai tie visi būtu viens" (Jņ 17:21).

Pāvests Francisks

turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

No enciklikas Amoris laetitia

Laipnība

99. Mīlestība nozīmē arī kļūt laipniem, un te rod jēgu izteiciens aschemonei. Tas norāda, ka mīlestība nedarbojas rupjā veidā, nerīkojas nepieklājīgi, nav skarba. Tās paradumi, tās vārdi, tās žesti ir patīkami un nav rūgti vai stingri. Tā neieredz likt citiem ciest. Pieklājība ir "smalkjūtības un augstsirdības skola", kas pieprasa no personas, lai tā "attīstītu savu prātu un savus jutekļus, lai iemācītos klausīties, runāt un noteiktos brīžos klusēt". Būt laipnam nav vien stils, ko kristietis var izvēlēties vai noraidīt: tā ir neatņemama mīlestības prasību daļa, un līdz ar to "katrai cilvēciskai būtnei ir pienākums būt pakalpīgam pret apkārtējiem". Ikdienas "ieiet kāda cita dzīvē, arī ja tā ir daļa no mūsu pašu dzīves, pieprasa neinvazīvas attieksmes smalkjūtību, kas atjauno uzticību un cieņu. [..] Un mīlestība, jo intīmāka un dziļāka, jo vairāk pieprasa respektēt brīvību un spēju gaidīt, līdz otrs atver savas sirds durvis."

100. Lai noskaņotos uz patiesu tikšanos ar otru, ir nepieciešams vērst uz viņu laipnu skatienu. Tas nav iespējams, kad valda pesimisms, kas izceļ cita trūkumus un kļūdas, iespējams, lai kompensētu paša mazvērtības izjūtu. Laipns skatiens mums ļauj pārlieku nekavēties pie otra ierobežojumiem, un šādi varam to pieņemt un vienoties kopīgā projektā, arī ja esam dažādi. Laipnā mīlestība rada saikni, izkopj saites, rada jaunus integrācijas tīklus, būvē izturīgu sociālo struktūru. Tādā veidā tā aizsargā sevi pašu, jo bez piederības izjūtas nav iespējams saglabāt veltīšanos citiem, beigās katrs meklē vienīgi savu izdevīgumu un kopdzīve kļūst neiespējama. Antisociāls cilvēks tic, ka citi cilvēki eksistē, lai apmierinātu viņa vajadzības, un kad viņi to dara, tie pilda savu pienākumu. Tādējādi nav vietas mīlestības laipnībai un tai raksturīgajai valodai. Kas mīl, tas spēj teikt iedrošinājuma vārdus, kas liek justies labāk, dod spēku, mierina, uzmundrina. Piemēram, palūkosimies uz dažiem vārdiem, ko Jēzus teica cilvēkiem: "Uzticies, dēls!" (Mt 9,2) "Liela ir tava ticība!" (Mt 15,28) "Celies augšām!" (Mk 5,41) "Ej mierā" (Lk 7,50). "Nebīstieties" (Mt 14,27). Tie nav vārdi, kas pazemo, kas aizskar, kas nicina. Ģimenē ir nepieciešams apgūt šo Jēzus laipno mīlestības valodu.

Pāvests Francisks

Priesteriskā brālība

Atpazīšana

Pirmām kārtām, “atpazīšana” attiecas uz to, kā dzīves notikumi, sastaptie cilvēki vai dzirdētie vai lasītie vārdi ietekmē cilvēka iekšējo dzīvi, proti, dažādas “vēlmes, jūtas un emocijas” (Amoris laetitia, 143) un to izpausmes: skumjas, nomāktība, piepildījums, bailes, prieks, miers, tukšuma sajūta, maigums, dusmas, cerības, apātija utt. Cilvēku tās var vilkt un stumt dažādos virzienos, bez pietiekamas skaidrības konkrētu darbību īstenošanai; ir kāpumi un kritumi un dažkārt pavisam reālas iekšējās cīņas. “Atpazīšana” prasa saskatīt šo emociju bagātību un konstatēt radušās sajūtas, neizdarot spriedumus. Tāpat tā prasa uztvert “garšu”, kas saglabājas, t.i., saskaņu vai disonansi starp pieredzēto un to, ka slēpjas sirds dziļumos.

Šajā etapā Dieva Vārdam ir liela nozīme. Vārda meditēšana patiesībā mobilizē kaislības, kā jebkura pieredze, kas skar cilvēka iekšējo “es”, taču vienlaikus piedāvā iespēju tās atklāt un ar tām identificēties pārdomātajos notikumos. “Atpazīšanas” stadija koncentrējas uz spēju klausīties un uz cilvēka sajūtām un emocijām, nevairoties no piepūles, ko prasa palikšana klusumā. Tas ir būtiski personīgajai izaugsmei, īpaši jauniem cilvēkiem, kuri pārdzīvo lielāku spiedienu no dažādu vēlmju intensitātes un nevar palikt baidāmies no tām, tādējādi atsakoties no patiesi lielām lietām, kam viņi ir aicināti.

No sagatavošanas dokumenta Jauniešu Sinodei

Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas pārdomas

“Esmu pārliecināts, ka Dievs redz pasaulē vairāk labā nekā ļaunā.
Padomā, cik daudz žēlastības Kungs dāvā Saviem svētajiem un caur tiem – pasaulei.
Ja vien mēs izplatītu šo svētumu, darītu zināmas atpestījošās mīlestības dimensijas un rosinātu cilvēkus apzināties savu aicinājumu atbildēt šai mīlestībai ar potenciāli neierobežotu mīlestību, - tad mēs uzvarētu jebkādu ļaunumu.”

Laju garīgums

Šodien ir diena, lai kļūtu par svēto!

Mums jāpievēršas ikvienai personai jebkurā tās dzīves posmā, jo visi ir aicināti uz svētumu šeit un tagad, nevis rīt. Mēs sliecamies domāt, ka svētums attiecināms tikai uz nākotni, un tādējādi izvairāmies no atbildības par šodienu. Kungs vēlas, lai es kļūtu svēts šodien, tomēr es arvien atrodu aizbildinājumus, sakot: “šodien es nevaru, esmu pārāk aizņemts, pašreizējā situācija nav atbilstoša. Ir nepieciešami citi apstākļi, proti, vispirms jāatrod darbs, bērniem jāizaug lieliem, un tā tālāk. Tāpēc svētums var pagaidīt.”

Tas būtu gluži tāpat kā teikt, ka Dievs mani mīlēs rīt nevis šodien, ka šodien nav vajadzības atbildēt Viņa mīlestībai, bet gan rīt. Mūsu sūtība ir palīdzēt cilvēkiem saprast, ka svētums ir domāts ik katrai mūsu dzīves dienai, sākot jau ar šodienu, un ka to nevar atlikt. Ikviens brīdis ir īstais brīdis, lai tiektos pēc svētuma, jo Dievs mūs mīl ikvienā mūsu dzīves brīdī. Nepastāv visizdevīgākais vai neizdevīgākais laiks, nedz arī vislabvēlīgākais vai nelabvēlīgākais laiks svētumam; svētums ir visiem laikiem. Varam kļūt svēti ikvienā mūsu dzīves momentā un situācijā.

Akcentējot svētuma svarīgumu, mēs varam vieglāk iedrošināt cilvēkus virzīties no viņu atgriešanās uz augstāku žēlastības stāvokli. Ir būtiska ikviena iekšēja pārmaiņa, kas ved no grēka uz žēlastību, bet mēs cenšamies uzsvērt svētuma lomu, lai Baznīca tiktu bagātināta ar daudziem svētajiem, kas aizbildinātu par savām māsām un brāļiem. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc svētums Baznīcā ir it sevišķi svarīgs.

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta