Sociālais garīgums

Iepazīt Jēzu

Kristus ir mūsu paraugs; no tā izriet, ka ir nozīmīgi izprast individuālus Viņa sejas vaibstus, ko mēs pazīstam no Evaņģēlija, kas ir autentisks Viņa stāsts. Mēs nekad nevaram nogurt no Jēzus iepazīšanas, no iedziļināšanās Viņa dvēselē, no iemeslu pētīšanas, kuru dēļ Viņš rīkojās tā vai citādi, no šī mūsu maigā Brāļa žestu atkārtošanas mūsu dzīvē: Jēzus, kas noglāsta bērniņus, tos svētī, norāda uz tiem kā uz pazemības un nevainības piemēru. Jēzus, kas raud, ciešot par drauga zaudējumu - tas allaž aizkustina - redzēt raudam Jēzu, spēcīgu vīrieti, sava spēka un kontroles spēju pilnbriedā: tas norāda uz dziļu jūtīgumu - Jēzus, kas ar labestību pieņem Marijas no Betānijas mīlestības žestu, kura saplēš trauku ar nardu eļļu un norimst pielūgsmē pie Viņa kājām. Viss Evaņģēlijs mums rāda īstu Jēzu, ko var mīlēt, kuram var sekot. Un tātad var saprast dažus svēto žestus, lai izrādītu savu mīlestību uz Kristu.

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Būt ar Jēzu nozīmē darīt to, ko Jēzus vēlas no manis. ’Labākais veids, man šķiet, ir veidot pieradumu katrā lietā jautāt, ko Jēzus domātu, teiktu vai darītu jūsu vietā, un domāt, teikt, darīt to, ko darītu Viņš (..) Tamdēļ Viņš nāca mūsu vidū, lai mums būtu vienkāršs, ikvienam pieejams veids, kā praktizēt pilnību.’ (..) Brālība ir bišu strops, brālība ir labā gana jumts. (..) No puspieciem no rīta līdz pus septiņiem vakarā es ne mirkli nepārtraucu runāt un tikties ar cilvēkiem.

Šarls de Fuko

Ğimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Kopsavilkums par svarīgāko bērnu audzināšanā

  1. Uzticieties savam bērnam, pat ja reizēm uzticība nav pelnīta.
  2. Mēģiniet motivēt savu bērnu vairāk ar mīlestību, nekā ar bailēm no soda (piemēram: “Es būšu ļoti noskumusi, ja tu tā rīkosies”). Tādā veidā jūsu bērns iemācīsies, cik brīnišķīgi ir darīt (vai nedarīt) kaut ko brīvi, aiz mīlestības.
  3. Atļaujiet bērnam piedalīties ģimenes lēmumu pieņemšanā, cik vien tas ir iespējams, mudinot viņu piedāvāt savus ieteikumus par to, kas nāktu par labu ģimenei.
  4. Labojiet un dodiet padomus savam bērnam, taču ieklausieties viņā ar pacietību, rūpēm un interesi, lai labāk izprastu viņa grūtības, vilšanos, skumjas, kļūdas un nepilnības.
  5. Nekad neatbildiet uz viņa tūkstoš jautājumiem ar nogurušu “Es nezinu”. Bērnu jautājumi pavairojas, kad viņi izjūt intereses trūkumu.
  6. Nevajag noraidīt bērna priekšlikumus, kas jums var likties smieklīgi. Tā vietā dariet visu iespējamo, lai atklātu un novērtētu to, kas ir labs viņa idejās.
  7. Ja jūs nespējat pamatot, kādēļ jūs noraidāt sava bērna lūgumu, atrodiet sevī pazemību palūgt viņam laiku, lai padomātu par to.
  8. Dodiet savam bērnam uzdevumus, ko viņš var izpildīt.
  9. Slavējot vai kritizējot sava bērna rīcību, neveidojiet vispārinājumus par viņa personību. Piemēram, nesakiet: “Tu esi muļķis”, bet tā vietā: “Tu pastrādāji muļķību”.
  10. Izvirzot prasības bērnam, izmantojiet labu humoru, bet sarkasmu vai pat sarkasma atblāzmu – nekad.

Arturo Cattaneo
turpinājums sekos

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Izvēlēšanās

Kad visas vēlmes un emocijas ir atpazītas un saprastas, nākamais solis – lēmuma pieņemšana – ir cilvēka brīvības un personiskās atbildības jautājums, kam gan, ņemot vērā saistību ar konkrētu situāciju, ir ierobežojumi. Šo ierobežojumu ietekmē izvēle var būt pakļauta aklam impulsa spēkam, kam pievienojas zināms mūsdienu relatīvisms, kā kritēriju nosakot normas, kas pakļauj cilvēku nemitīgām izmaiņām. Izdarot izvēli ar apdomu, cilvēks kļūst brīvs no pakļaušanās spēkiem ārpus viņa. Tas viss pieprasa saskaņotību ar paša dzīvi.

Ilgu laiku vēstures gaitā dzīves noteicošos lēmumus nepieņēma paši indivīdi, kā tas joprojām ir dažās pasaules vietās, kā tika minēts pirmajā nodaļā. Patiesi brīvas un atbildīgas izvēles veicināšana, kas nošķirta no pagātnes praksēm, ir un paliek ikvienas nopietnas pastorālās programmas mērķis. Izšķiršana ir galvenais līdzeklis, kas ļauj nodrošināt neaizskartu vietu sirdsapziņai, nepretendējot uz tās aizstāšanu (cf. Amoris laetitia, 37).

Lai pārliecinātos par lēmuma pareizību, tas jāpierāda ar faktiem. Izvēle nevar palikt ieslodzīta iekšienē, tādējādi kļūstot virtuāla vai nereāla, kas ir visnotaļ reāls mūsdienu kultūras drauds; tā ir aicināta izpausties rīcībā, iegūt miesu, uzsākt ceļu, pieņemt risku tikt konfrontētai ar realitāti, kas radīja vēlmes un emocijas. Šajā etapā radīsies citas vēlmes un emocijas; to “atpazīšana” un “interpretēšana” dos iespēju saprast, vai pieņemtais lēmums ir labs, jebšu būtu ieteicams to pārvērtēt. Tādējādi ir svarīgi “iziet laukā”, pat ja ir bail kļūdīties, kas, kā iepriekš redzējām, var padarīt nespējīgu virzīties uz priekšu. No sagatavošanas dokumenta Jauniešu Sinodei

Ak, Marija, priecīgi svinam dienu, kurā tu dzemdēji Pestītāju.
Tu laulājies ar kāzu Radītāju, Tu, jaunava ņem jaunavu Princi.
Ar savas ticības dedzīgo mīlestību Tu iemantoji, ka Tevī uzplaukst šis svētais Asns,
Radītājs, kas tevi izvēlēja, lai kļūtu par tevis dzemdinātu.

Svētīga, ka Viņu ieņēmi, bet vēl svētīgāka, ka to pieņēmi ar savu ticību.
Ar ticību ieņēmi ticības Sējēju.

Sv. Augustīns

Laju garīgums

Šodien ir diena, lai kļūtu par svēto!

Lai Tev slāpst tā, kā slāpst Jēzum, - lai visi var sadzirdēt aicinājumu uz svētumu. Svētuma apustulāts ir mūsu dzīves primārais mērķis. Mūsu uzdevums ir organizēt un realizēt skaidru darbības plānu, lai izplatītu Jēzus neierobežotās mīlestības dimensijas. Mēs vēlamies, lai šīm dimensijām būtu plašs un paliekošs iespaids daudzu cilvēku sirdīs. Mēs nevaram likt mūsu Kungam velti gaidīt, nevaram atstāt Viņa "slāpes" neiepazītas, bez atbildes. Mēs nevaram ignorēt faktu, ka pasaulei ir nepieciešami svētie - tikai svētums var izglābt pasauli.

Pasaulei nepieciešami pilsoņi, kas var izdzīvot, pasludināt un izplatīt aicinājumu uz svētumu. Pasaulei šodien ir vajadzīgi īpaši svētie. Tai vajadzīgs svētums, kas ir gan individuāls, gan kolektīvs. Tai nepieciešami svētie, kas spējīgi atbildēt uz mūsdienu vajadzībām, izdzīvojot svētumu atbilstoši tieši šim laikam, - svētie, kas piepildīs mūsdienu pasaules trūkumus un robus.

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

No Kunga eņģelis lūgšanas, 1. janvārī, 2018

Marija ir vidutāja starp savu Dēlu Jēzu un starp cilvēkiem viņu netaisnību un ciešanu iezīmētajā realitātē. Viņa par mums aizbildina, apzinoties, ka būdama māte, var un viņai ir jāstāda priekšā Dēlam cilvēku, jo īpaši vājāko vajadzības.

Pāvests Francisks