Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Kopā svēti, lai celtu Dieva valstību mūsu sabiedrībā šodien!

Savos dokumentos Sv. Jānis Pāvils II aicina visus kristiešus patiesi būt par Dieva bezgalīgās mīlestības lieciniekiem. Viņš mūs mudina kļūt par “jaunas sabiedrības cēlājiem, kur katra cilvēka sirdī un ikvienā sociālajā struktūrā valdītu kristīgās dzīves vērtības un principi”. Pārdomāsim savu aicinājumu būt svētiem, būt īstiem Dieva bērniem un caur savu darbu, attieksmi, attiecībām liecināt par to, ka Dievs ir miers, Dievs ir mīlestība, Dievs caur savu mīļoto Dēlu Jēzu ir mūs izglābis un svētdarījis, un caur savu atklāšanos un savu dzīvo Vārdu Viņš mums konkrēti parāda ceļu, kā būt par “miera un taisnības strādniekiem”. Mēs esam aicināti “iet tālāk par taisnību un dzīvot brālīgu mīlestību, kas ir jauna sociālā garīguma dimensija”. Tie ir mūsu dibinātāja Guljelmo Džakvintas vārdi, ņemti no grāmatas, kurā viņš runā par sociālo garīgumu.
Kļūsim par šiem miera un svētuma cēlājiem savā ikdienas dzīvē, mēģinot nobīdīt malā egoismu un tā vietā liekot mīlestību, solidaritāti, draudzību, kalpošanu. Tās ir vienīgās vērtības, kas var veikt “mīlestības revolūciju” mūsu personīgajā, ģimenes un sabiedriskajā dzīvē. “Mīlestības revolūcija” – vēl viens mūsu dibinātāja bieži lietots vārdu salikums. Jā, jo mēs esam Dieva bērni un Dieva bērni ir tie, kas vienmēr saka skaidru “jā” labajam un “nē” sliktajam, uz ko Jēzus mūs aicina Mateja evaņģēlijā (5,37); mēs esam gaismas, nevis tumsas bērni, bērni, kas izplata mīlestību, taisnību, mieru, žēlsirdību, cerību - gan ģimenēs, gan darba vietās, visur.
Caur savu ticību, uzticīgi Dieva žēlastībai, mēs patiesi varam uzbūvēt jaunu pasauli, kur “visi svēti, visi brāļi”. Tie ir vārdi, ko 1978.gadā Sv. Pētera laukumā, uzrunājot visus “Pro Sanctitate” kustības locekļus viņu starptautiskā mācību semināra laikā, sacīja Sv. Jānis Pāvils II.
Mēs vēlamies, lai visi kopā šeit, Latvijā, mēs patiešām būtu šie cerības un svētuma sējēji.

Apustuliskā Oblāte Liliane Bertrand

Ğimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Septiņas lietas, ko vīrietim jāzina par sievieti

3. Nekļūdieties uzskatot asaras par vājumu.

Agrāk, mūsu attiecību sākumposmā, Džons nesaprata, kāpēc es raudu. Augot kopa ar brāļiem, viņā bija nostiprinājusies doma, ka asaras nozīmē skumjas, tāpēc manas dusmu, satraukuma, neapmierinātības un prieka asaras viņš saprata tā, kā bija pieradis. Un tas nemaz nerunājot par “šī mēneša laika” asarām, “tikai kāda no šīm dienām” un “man nav ne jausmas, kāpēc es raudāju” asarām. Vīrieši, mācoties saprast šīs asaras, atcerieties, ka tās nav vājuma pazīme, bet spēka zīme. Spēja būt īstai, neaizsargātai un patiesai. Spēja būt kaislīgai un līdzjūtīgai, kā arī spēks būt tādai, kāda patiešām jūtos.

4. Pamostoties mēs izskatāmies pavisam citādi nekā tad, kad devāmies gulēt.

Neatkarīgi no tā, cik daudz psiholoģijas un konsultāciju kursu esmu izgājusi, cik grāmatas lasījusi, cik pētnieciskos projektos piedalījusies, es joprojām nespēju saprast, kāpēc mēs, sievietes, pamostoties izskatāmies pēc zombijiem, kamēr mūsu vīri izskatās pat vēl pievilcīgāki Kaut kad naktī mēs pārtopam un no rīta esam gandrīz neatpazīstamas. Es uzskatu, ka to būtu jāzina visiem vīriešiem. (Ak, bet neuztraucieties... mans vīrs uzskata, ka nav ne tuvu tik ļauni, kā es šeit stāstu.)

5. Vissliktākais, ko varat darīt, lai mūs mierinātu, ir pateikt: atslābsti.

Iespējams, nav vārda, kas būtu vēl kaitinošāks. Tas ir vārds, liek justies tā, it kā sievieti uzskatītu par dumju. Lielākā daļa no sievietēm, ar kurām esmu par šo runājusi, jūtas tieši tāpat. Neatkarīgi no tā, vai tas ir vārds „atslābsti” vai kāds cits – esiet uzmanīgāki, runājot ar mums.

Turpinājums sekos

Priesteriskā brālība

No “Žēlsirdības Evaņģēlijs jaunai sabiedrībai Itālijā”

Komūnija

Otrs objekts ir Komūnija. Patiesībā tieši Komūnijā augšāmcēlies Kungs ir klātesošs, tajā viņš runā un darbojas Svētā Gara iniciatīva, pieredze. Dāvanas un harizmas netrūkst mūsu Baznīcā, bet tām jāveicina vienotības veidošanu, kā viena ķermeņa locekļus.
 
Komūnija nav tikai skaistas izjūtas vai vispārējs ideāls, bet gan viena no lielākajām dāvanām, kuru Jēzus bija lūdzis Tēvam priekš savējiem “lai pasaule ticētu” (Jņ 17,21). Tiek prasīta arvien jauna konvertēšanās un askētiska prasība atsevišķiem cilvēkiem, grupām, kopienām. Iemiesojies un krustā sistais Dieva Dēls, kurš “sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs“ ( Fil 2,7) ir lielceļš, kuru Sv. Pāvils norāda arī Itālijas Baznīcām, lai īstenotu “būdami vienprātībā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi” ( Fil 2,2).
 
Komūnija nenozīmē likumīgu dažādību reducēšanu vienveidībā; tieši pretēji, tā nozīmē simfonisku harmoniju, kas dzied “vienā balsī Jēzum Kristum un Tēvam”. Komūnijas dzīvei mūsu baznīcās, ar izlīguma norādījumiem, jāpauž arī caur līdzdalības un atbilstības organismiem, kuri ir nepieciešami vienota Kristus ķermeņa būvēšanā un saskaņotā misionāru darbībā.




“Euharistija mudina ļauties nest sevi Jēzus vilnim, nepalikt gozējamies pludmalē, gaidot kādu ierodamies, bet brīvi un drosmīgi, vienotiem, mesties dziļumā.”

Pāvests Francisks

Laju garīgums

No Pāvesta Franciska Apustulisko Pamudinājuma „Priecājieties un līksmojiet”

65. Kaut arī Jēzus vārdi varētu mums likties dzejiski, tie ved absolūti pret straumi, tie ir pilnīgi pretēji ierastajam, pretēji tam, kā rīkojas sabiedrībā; Lai gan šī Jēzus vēsts šķiet pievilcīga, patiesībā pasaule spiež mūs pieņemt pavisam citu dzīves stilu. Kalna svētības nekādā ziņā nav kaut kas viegls un virspusējs, bet gluži otrādi – mēs varam tās izdzīvot tikai tad, ja Svētais Gars piepilda mūs ar visu savu spēku un atbrīvo mūs no egoisma, slinkuma un lepnības izsauktā vājuma.

66. Ieklausīsimies Jēzū ar to mīlestību un cieņu, ko pelnījis Skolotājs. Ļausim Viņa vārdiem mūs satriekt un izaicināt, saukt uz patiesām izmaiņām mūsu dzīvē. Citādi svētums paliks tikai tukši vārdi. Tagad pārdomāsim katru no svētībām, kā tās pierakstītas Mateja evaņģēlijā (sal. Mt 5:3-12).

Tulkoja Ēvalds Ikaunieks




“Kristības zīmogs nekad netiek pazaudēts! 'Tēvs, bet kā ir, ja kāds kļūst par laupītāju, slepkavu, pieļauj visādas citādas netaisnības? Vai tad šis zīmogs neizzūd?' Nē! Tas ir apkaunojoši, ka Dieva bērns dara tādas lietas, taču zīmogs nekad neizzūd. Lai kā cilvēks rīkotos, viņš aizvien ir Dieva bērns, jo Dievs nekad neatstāj savus bērnus. Vai jūs to sapratāt? Dievs nekad neatstāj savus bērnus!”

Pāvests Francisks