Sociālais garīgums

No Pastorālā konstitūcija Par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes

Ir pilnīgi skaidrs, ka politiskā kopiena un publiskā autoritāte rod savu pamatu cilvēka dabā un līdz ar to tās pieder pie Dieva noteiktās kārtības, kaut arī politiskās iekārtas noteikšana un politisko vadītāju izvēle paliek pilsoņu brīvās gribas ziņā.

§ 4. No tā izriet arī, ka politiskā vara gan pašā kopienā kā tādā, gan valsti pārstāvošajās institūcijās vienmēr jāīsteno morāliskās kārtības ietvaros, virzībā uz kopējo labumu – kuru jāuzlūko visā tā dinamikā – un atbilstoši likumīgai juridiskai kārtībai, kas jau pastāv vai vēl jādibina. Tādā gadījumā pilsoņiem pēc sirdsapziņas ir pienākums paklausīt. No šejienes neapšaubāmi izriet pie valdības esošo personu atbildība, cieņa un svarīgā nozīme.

§ 5. Ja valsts vara, pārkāpjot tās kompetencē ietilpstošo, apspiež pilsoņus, - lai tie neatsakās pildīt to, ko objektīvā kārtā prasa kopējais labums; tomēr, lai viņiem ir atļauts aizstāvēt savas un savu līdzpilsoņu tiesības pret varas ļaunprātīgu izmantošanu, ievērojot robežas, kuras nosaka dabiskais likums un Evaņģēlijs.

§ 6. Konkrētie veidi, kādos politiskā kopiena veido savu struktūru un publisko varu kompetenci, var būt dažādi atkarībā no katras tautas raksturīgajām īpatnībām un vēsturiskās attīstības. Taču tiem vienmēr jākalpo izglītota, mieru mīloša, pret visiem labvēlīgi noskaņota cilvēka veidošanai visas cilvēku saimes kopīgās interesēs.

Ğimenes garīgums

Ģimene dabisko tiesību un Baznīcas doktrīnas gaismā

Laulāto savienības galvenie mērķi ir bērnu radīšana un audzināšana, savstarpējā palīdzība laulāto mīlestībā un ikdienas dzīvē. Mūsdienās pastāvošās ģimenes krīzes risinājums meklējams laulāto savienības būtiskāko vērtību atjaunotnē un tajā, ka valsts respektē ģimeni kā sabiedrības pamatšūnu saistībā ar tās galveno funkciju īstenošanu, proti, ģimenes autoritāti, tās tiesības un pienākumus attiecībā uz pēcnācēju audzināšanu. Ģimenei kā kopībai ir mērķis, kura sasniegšanai tiek veltītas pūles, veicot cilvēcisku darbu, un tas ir – vairot sabiedrības labklājību.

Valsts pamats, uzbūve un mērķis

Valstij savā būtībā jābūt „organiskai un organizatoriskai tautas vienotības” formai. Valsts formālais elements ir suverēna pilsoniskā vara. Pilsoniskā sabiedrībā autoritāte ir no Dieva, un tā tiek īstenota ar cilvēciskās dabas starpniecību. Valsts primārais uzdevums ir veidot pozitīvu tiesisko kārtību saskaņā ar dabiskajām tiesībām un nodrošināt nepieciešamos līdzekļus kopējā sabiedrības labuma veicināšanai. Turklāt valstij ir jāpalīdz tās pilsoņiem saistībā ar viņu darbību ekonomikas un kultūras dzīves jomā, ja viņu spēki nav pietiekami, un šīs darbības jāintegrē. Attiecības starp valsti un personu jāregulē saskaņā ar šādu principu: valsts pārākums attiecībā pret tās pilsoņiem un valsts subordinācija attiecībā pret personu.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta, Samariešu Sacelšanās

Marija mums rāda arī to, kādu nostāju ieņemt šo realitāšu priekšā. Tas nelīdzinās pastaigai vai īsam apmeklējumam, un tāpat tas nav kāds “solidaritātes tūrisms”. Nepieciešams, lai tie, kas izcieš sāpīgas situācijas, justu, ka mēs esam viņiem blakus un viņu pusē, turklāt stabili, pastāvīgi. Visi sabiedrības atraidītie var pieredzēt šīs mūsu Mātes maigo tuvumu, jo ikvienā, kas cieš, joprojām ir klātesošas viņas Dēla Jēzus atvērtās brūces. Viņa to iemācījās, stāvot pie Krusta. Arī mēs esam aicināti “pieskarties” citu ciešanām. Iesim pretī cilvēkiem, lai mierinātu un būtu viņiem līdzās! Nebaidīsimies pieredzēt maiguma spēku un būt iesaistītiem, nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt savu dzīvi! (sal. Evangelii gaudium, 270) Un tāpat kā Marija, būsim noturīgi un paliksim stāvus: proti, drosmīgi un ar sirdi pievērstu Dievam; pieceļot tos, kas pakrituši, paaugstinot pazemīgo, palīdzot izbeigt jebkādas apspiešanas situācijas, kuras liek dzīvot kā piesistiem krustā.

Pāvests Francisks, Svētā Mise Aglonā

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

"Apustuliskā maksimālisma" sirds

Trīsvienībā ir Personu trīsvienība dabiskā vienotībā. Tēvs mīl Dēlu, dāvā sevi Viņam mūžīgā attīstībā, bet neatceļ nedz Viņa, nedz arī Svētā Gara realitāti. Arī Dēls mīl Tēvu, un var patiesi atkārtot: ”Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un pabeigt viņa darbu“, apstiprinoties psalmā 40,8: “Grāmatā stāv par mani rakstīts, ka es pildu tavu gribu”.  

To pašu varam sacīt par Svēto Garu, ko “saņem no Dēla”, bet tas ir sākums vienotībai starp Tēvu un Vārdu.   

Vienotība, tātad, Trīsvienībā, bet ar skaidru darbību atšķirību, kas veido vienīga un trīsvienīga Dieva bezgalīgo bagātību.   

Par šo un daudzām citām lietām runā Jēzus uz mums Svētajā Vakarēdienā. Bet kas ir šo bagātību glabātāji? Tie, kurus Viņš ir konsekrējis par priesteriem un tie, kuriem uzticēja pienākumu attīrīt brāļus no grēka un lauzt dzīvības maizi priekš viņiem.   

Garīdzniekiem Svētajā Vakarēdienā ir paredzēts precīzs svētuma uzdevums, brālība un vienotība ne tikai viņu vidū, bet galvenokārt ar Apustuļu mantiniekiem.   

Pēc Svētā Gara atnākšanas Svētajā Vakarēdienā, Apustuļi plaši atver cieši aizslēgtās durvis, lai uzsāktu dialogu ar pasauli.   

Tas ir garīdznieku uzdevums – atvērt Svētā Vakarēdiena durvis, lai ļautu ienākt tiem, kuri ir šķīstīti ar Nevainīgā Jēra asinīm.   

Svētais Vakarēdiens nav dāvanu avots tikai garīdzniekiem, bet gan visiem, patiesībā Kungs ir aicinājis iet, sprediķot un nest augļus.

Turpinājums sekos

Laju garīgums

No Pāvesta Franciska Apustulisko Pamudinājuma „Priecājieties un līksmojiet”

Uzticībā Skolotājam

96. Tāpēc būt svētiem nenozīmē iedomātā ekstāzē mirdzošas acis. Kā teica svētais Jānis Pāvils II: “Ja mēs patiešām izejam no Kristus kontemplācijas, mums jāprot saskatīt Viņu vispirms jau tajos, ar kuriem Viņš pats ir vēlējies sevi identificēt”. Mateja evaņģēlija teksts Mt 25: 35-36 “nav tikai aicinājums uz žēlsirdību: tam ir dziļa kristoloģiska jēga, kas izgaismo Kristus noslēpumu”. Šajā aicinājumā atpazīt Viņu nabagajos un cietējos atklājas pati Kristus Sirds, Viņa jūtas un visdziļākās izvēles, kurām cenšas pieskaņoties katrs svētais.

97. Ievērojot šos uzstājīgos Jēzus aicinājumus, mans pienākums ir lūgt kristiešus akceptēt un uzņemt tos sirds atvērtībā, “sine glossa”, t.i., bez komentāriem, bez prātošanas un atrunām, kas atņemtu tiem spēku. Kungs mums ir nepārprotami pateicis, ka svētumu nevar ne saprast, ne arī izdzīvot atrauti no šīm Viņa prasībām, jo žēlsirdība ir “Evaņģēlija sirds, kas pukst”.

Visvarenais, mūžīgais, taisnīgais un žēlsirdīgais Dievs, dāvā mums, grēciniekiem, žēlastību Tevis dēļ darīt to, ko mēs zinām, ka Tu vēlies. Dāvā mums žēlastību vienmēr vēlēties to, kas Tev patīkams. Tā, lai, iekšēji attīrīti un Svētā Gara apņemti, un Viņa uguns apgaismoti, mēs spētu sekot Tava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus, pēdās un vienīgi Tavas žēlastības dēļ sasniegtu Tevi, Visaugstais, kas pilnīgā Trīsvienībā un pazemīgā Vienībā dzīvo un valdi, un esi slavēts, visvarenais Dievs, mūžīgi mūžos. Amen.” (Svētais Francisks no Asīzes)

Tulkoja Ēvalds Ikaunieks