Sociālais garīgums

No Pastorālā konstitūcija Par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes

Centieni attīstīt politiski juridiskas struktūras, kas arvien lielākā mērā visiem pilsoņiem, bez jebkādas diskriminācijas, sniegtu reālas iespējas efektīvi, brīvi un aktīvi ņemt dalību sabiedriskajā dzīvē, ir pilnīgā saskaņā ar cilvēka dabu. Šī līdzdalība attiecas gan uz politiskās kopienas juridisko pamatu dibināšanu, gan valsts pārvaldi, kā arī uz dažādu institūciju darbības lauka un mērķu noteikšanu un vadītāju izvēli. Taču visiem pilsoņiem arī jāatceras, ka viņiem ir tiesības un reizē pienākums piedalīties brīvās vēlēšanās, lai veicinātu kopējo labumu. Baznīca uzskata par slavējamu un ievērības cienīgu to personu darbu, kuras veltī savus spēkus, lai kalpotu cilvēkiem, un valstiskās labklājības labā uzņemas šos smagos pienākumus.  

Lai pilsoņu sadarbība, kas veicama ar atbildības apziņu, sasniegtu vēlamos rezultātus valstiskās dzīves ikdienā, ir nepieciešama pozitīva tiesiskā kārtība; tai jānosaka valstiskās varas funkciju un institūciju piemērota sadali, kā arī tiesību efektīvu un pilnīgi neatkarīgu aizsardzību. Ir jāatzīst, jāievēro un jāveicina visu personu, ģimeņu un apvienību tiesības un to īstenošana, bet vienlīdz un kopā ar pienākumiem, kas ir saistoši visiem pilsoņiem. Starp šiem pienākumiem īpaši jāatgādina pienākums kalpot valstij ar materiālu un personīgu atbalstu, kas nepieciešams kopējam labumam. Tiem, kas īsteno valstisko varu, jāvairās likt šķēršļus ģimeņu, sociālajām un kultūras apvienībām, pārstāvniecības orgāniem un institūcijām, vai arī liegt tām likumīgi un efektīvi darboties; tieši pretēji – viņiem drīzāk tās jācenšas augstsirdīgi un koordinēti atbalstīt. Savukārt pilsoņiem –individuāli vai grupās – jāizvairās publiskajām autoritātēm piešķirt pārāk lielas pilnvaras, un no otras puses - nepamatoti pieprasīt no tām ārkārtējas ērtības un priekšrocības, lai tādā veidā nemazinātu atsevišķu personu, ģimeņu un apvienību sociālo atbildību.

Ğimenes garīgums

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas Samariešu Sacelšanās


Zemes labumu izmantošana un tiesības uz īpašumu

Zemes labumi ir paredzēti visiem cilvēkiem. Cilvēka, īpaši ģimenes galvas, cieņa un atbildība nosaka to, ka labumi tiek pārvaldīt tā, it kā tie būtu personiski. Tātad privātīpašums atbilst dabiskajām tiesībām, un tas ir nepieciešams, lai labumi tiktu izmantoti lietderīgi, rūpīgi un miermīlīgi. Pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku nepieciešams kaut kādā ziņā būt līdzdalīgiem privātīpašumā. Privātīpašuma sociālais aspekts uzliek īpašniekiem pienākumu savus labumus pārvaldīt tā, lai zemes labumi bez šķēršļiem būtu vispārpieejami un pārpalikums tiktu ieguldīts mazāk turīgo uzturēšanā. Tomēr īpašuma tiesības ir un paliek personas tiesības, un tām nekad nebūs tikai sociāla funkcija.

Darbs – cilvēciskās esamības un civilizācijas pamats

Darbs vienmēr ir cilvēka īstenota aktivitāte – tas ir nepieciešamais līdzeklis, lai nodrošinātu viņa vajadzības, civilizācijas veidošanas pamats un ietver sadarbību ar pasaules dievišķo pārvaldītāju. Visbeidzot, darbs ir sekmīgs cilvēka pilnveidošanās līdzeklis. Darbs ir personisks, un tas ir pamats strādājošo tiesībām uz taisnīgu samaksu, humānu attieksmi un darba apstākļiem. Tā kā darbs arvien ir cilvēcisks ieguldījums, to nedrīkst uzlūkot tikai kā preci. Taisnīga darba samaksa būtu jāaprēķina saskaņā ar padarītā vērtību un ņemot vērā darba ņēmēja cilvēciskās vajadzības, jo parasti tam nav citas iespējas, kā nodrošināt sev nepieciešamos iztikas līdzekļus. Turklāt darba ņēmējam jābūt iespējai veidot arī uzkrājumus. Atalgojuma apmērs jānosaka individuāli, turklāt svarīgi, lai tas atbilstu darba ņēmēja ģimenes vajadzībām, tā ka viņš varētu pildīt nopietno laulātā pienākumu radīt un audzināt bērnus. Nosakot darba samaksu, jāpatur prātā arī kopējais labums un sabiedrības vajadzības, it īpaši ņemot vērā darba samaksas ietekmi uz vispārējo nodarbinātības līmeni valstī. Arodbiedrību apvienību mērķis ir nevis veicināt šķiru cīņu, bet gan aizstāvēt attiecīgajā nozarē strādājošo tiesības saskaņā ar valsts ekonomikas stāvokli un citās nozarēs strādājošo tiesībām. Nepieciešamības gadījumā ekonomisku apsvērumu dēļ, tas ir, lai panāktu to, ka tiek respektētas strādājošo tiesības, un tad, kad izsmeltas visas citas iespējas konfliktu atrisināt mierīgā ceļā, kā attaisnojamu līdzekli var izmantot arī streiku. Tomēr arodbiedrība nav politiska institūcija, un darba pārtraukšanu nedrīkst izmantot kā ieroci politisku mērķu sasniegšanai.

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

"Apustuliskā maksimālisma" sirds (Kustība Pro Sanctitate)

Sprediķot, bet ko, ja daudzi nav piedzīvojuši Svēto Vakarēdienu? Nest augļus, bet kādus, ja tie viņiem netika dāvāti Svētajā Vakarēdienā?
Un, tātad, tas ir tas, ko ticīgie var un kas viņiem ir jāatrod, caur vārdu un Sakramentiem, kurus dala garīdznieki: aicinājumu uz svētumu, brālību pilnā vārda nozīmē, kā garīgo, tā arī sociālo, vienotībā ar Bīskapu un priesteriem, kas vienmēr ir mīlestība, cieņa, paklausība un, kad nepieciešams, pazemība.
Šie visi principi ir spēkā visai Baznīcai, bet ir tādi, kurus “Apustuliskajā Maksimālismā” kā maksimālisma organismus būtu īpaši jāizceļ.
Un tas nav tikai no garīdznieku puses, bet no visiem locekļiem, kas tur piedalās.
Svētais Vakarēdiens paliek visai Kustībai liels avots, kurā var smelt vēlēšanos uz svētumu, veldzēties uz garīgo un sociālo brālību, dēlu un meitu mīlestību Baznīcas hierarhijai, apustulisku dedzību pret brāļiem.
Bet Svētajam Vakarēdienam ir arī mācība mums. Jēzus sagatavojās tam ar dziļas mīlestības vēlmi: “Esmu karsti vēlējies ēst šo Pashu kopā ar jums”.
Un vēlāk, kad tiek iegūts mīlestības dievišķās metaforas dziļums, tā kļūst bezgalīga.
Jēzus mīl Apustuļus bez jebkādām robežām (Jņ 13,1); Viņš noliecas mazgāt viņu kājas; apsola viņiem Svētā Gara pārpilnību; iesvētī priesterus, tas ir Baznīcas tēvus; uztic viņiem savu Miesu un savas Asinis; viņus dedzīgi iesaka Tēvam; sūta viņus pasaulē, lai nestu tur augļus un viņu augļi tur paliktu.
Mācība ir skaidra. Svētais Vakarēdiens māca mums no tā neierobežoti smelties svētumu katram un visiem, bet ar karstu vēlēšanos virzīties pretī Tēva pilnībai, brālībai, gan garīgai, gan sociālai, spējīgai radīt jaunu pasauli un dibināt mīlestības civilizāciju: Baznīcas vienotību, kas nozīmē apustulisku sadarbību, pilnu un dāsnu, bet visi kopā, dēlu un meitu mīlestību pret Hierarhiju. Bet, ja tā ir bagātība, uz kuru Jēzus norāda Svētajā Vakarēdienā, kā lai nesmeļas no tā ar maksimālu pārpilnību?
Un, kad mēs esam piesātināti ar daudzajām dāvanām, mēs nevaram nesajust steidzamību, ar kuru visa Baznīca un, turklāt, visa pasaule sāk brīnišķīgo mistisko svētceļojumu pretim Svētajam Vakarēdienam, no kura var rasties kāda atjaunota Baznīca jau kādā reāli “citā” pasaulē.

Laju garīgums

No Pāvesta Franciska Apustulisko Pamudinājuma „Priecājieties un līksmojiet”

98. Kad redzu cilvēku, kurš aukstā naktī guļ uz ielas, varu uzlūkot viņu kā noziedzīgu dīkdieni, kā nejaušu traucēkli manā ceļā, kā netīkamu ērkšķi manā sirdsapziņā, kā problēmu, kura jārisina politiķiem, varbūt pat kā atkritumus, kas piesārņo publisko telpu. Bet es varu reaģēt arī, izejot no ticības un mīlestības, varu saskatīt viņā cilvēcisku būtni, kas pelna tādu pašu cieņu kā es pats, radību, kuru Tēvs bezgalīgi mīl, Dieva attēlu, Kristus izpirktu brāli. Tieši tas nozīmē būt kristietim! Vai varbūt tomēr ir iespējams saprast svētumu, darbos neatzīstot katras cilvēciskas būtnes cieņu?  

99. Tāpēc kristieši pastāvīgi izjūt veselīgu neapmierinātību ar sevi. Kaut arī vienam vienīgam cilvēkam sniegtais mierinājums attaisnotu visus mūsu pūliņus, ar to mums nepietiek. Kanādas bīskapi to skaidri parādīja, atzīmējot, ka, piemēram, bibliskajā mācībā par jubilejas gadu nav runa tikai par atsevišķu labu darbu paveikšanu, bet gan par centieniem panākt sociālas izmaiņas: “Lai arī nākošās paaudzes tiktu atbrīvotas, acīmredzami mērķim ir jābūt tādu taisnīgu sociālo un ekonomisko sistēmu ieviešanai, kas vairs nepieļautu izslēgšanu”.


Atver mūsu acis, Kungs,
lai mēs saredzētu Tevi mūsu brāļos un māsās.
Atver mūsu ausis, Kungs,
lai mēs sadzirdētu to saucienus,
kas ir izsalkuši, nosaluši, nobijušies un apspiesti.
Atver mūsu sirdi, Kungs,
lai mēs iemācītos mīlēt cits citu, kā Tu mūs mīli.
Dod mums no jauna Tavu Garu, Kungs,
lai mēs kļūtu par vienu sirdi un dvēseli, Tavā vārdā.
Amen.

  Svētā Māte Terēze no Kalkutas