Sociālais garīgums

No Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem

“Nav šaubu, ka patiesais brālības avots Baznīcā ir atrodams pašā Kristus tēlā. Kristus ir izdzīvojis mīlestību, maksājis ar nāvi par savu mīlestības mācību un kā mantojumu mums ir vēlējies atstāt sociālās mīlestības lielo principu: no tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi. Mīlestība kura var un kurai ir jābūt sociālai, bet ar nosacījumu, ka tai ir jābūt arī kristoloğiskai (kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet: Jņ 13, 34) un trīsvienīgai (es viņos, un Tu manī: Jņ 17, 23).

Skaidrs, ka šis ir augsts ideāls, kas nav sasniedzams vienīgi ar cilvēciskiem spēkiem, bet ir valdzinoši domāt, ka Jēzus runādams par savas nāves nepieciešamību, lika nomanīt sava spēcīgā piemēra nepieciešamību, kas vienīgais varēja dot spēku lai sāktu veidot jaunu pasauli. To jauno pasauli, kas droši vien atspoguļojās mirstošā Kristus acu priekšā; to, kuru Viņš redzēja jau īstenotu savā mātē Marijā un Jānī, un kurai pauda savu spēcīgo vēlēšanos: man slāpst (Jņ 19, 28).

No Itālijas Bīskapu Konferences apustuliskās vēstules “Vēstīt evaņģēliju pasaulē, kura mainās” (Nr. 28)

“Ja dzīve, kura mums ir dāvāta, rod jēgu un pilnību attiecībās, ja Kristus tās ir parādījis cilvēkiem ar savu konkrēto mīlestības izpausmi uz brāļiem un māsām, ar kuriem kopā ir dzīvojis, arī mēs varam nobaudīt mūžīgo dzīvi vienīgi ar acīm redzamām un ikdienišķām mīlestības attiecībām, kuras mums izdodas izveidot ar visiem pārējiem vienīgā Tēva bērniem. Ikviens mīlestības veids – piedošana, sevis veltīšana, pieredzes apmaiņa, un vēl dauzi citi veidi – ir vietas kurās, priekš ikviena no mums, izspraucas kāds mūžības stariņš. Jo mūžīgā dzīve ir mīlestība (sal 1 Kor 13,8; 1 Jņ 3, 4).”

Ğimenes garīgums

No Svēta Jāņa Pāvila II rakstiem

“Laikmeta gaitā un cauri visdažādākām situācijām, kristīgo laulību dzīve tiek dzīvota ejot pa Kristus – visu cilvēku un ar viņu dzīvi saistīto realitāšu, atbrīvotāja un glābēja, ceļu. Tātad pieskaņojoties Kristum... laulātie dienu pēc dienas arvien vairāk pietuvojas tādai mīlestībai, par kuru runā Evaņģēlijs: “Mīliet viens otru, kā es jūs esmu mīlējis” un precīzāk sakot – nešķiramai vienotībai visās jomās”.

No Svēta Pāvila VI rakstiem

“Laulātie atvērsies cerībai ar pārliecību, ka Baznīcā, lai palīdzētu augt viņu mīlestībā, ir rodami visi tās žēlastību avoti... Tādas ir nākotnes izredzes, ar kurām kristīgo ģimeņu pavardi pasaulē izdzīvo Kristū labo glābšanas vēsti, un ar Pestītāja gaismu, spēku un prieku, savā laulībā dodas pretim svētumam”.

No Dieva kalps Guljelmo Džakvintas grāmatas Svētums

“Jēzus nāk mūsu vidū kā gaisma, lai izgaismotu, taču šeit ir arī neuzņemtās gaismas traģēdija, jo cilvēki drīzāk izvēlas palikt tumsā, nekā uzņemt gaismu. Tomēr paliek fakts, ka gaisma nevar izzust, jo tā ir Dieva Vārds.

Vienīgā mēraukla ir Kristus. Ar Kristu, ar Viņa tikumiem mums nepieciešams mēroties. Kad mums ir vēlēšanās veikt pārbaudi, pietiek paņemt Evaņģēliju, ieskatīties Kristus dzīvē, un jautāt: “kāda ir mana pazemība, mana mīlestība, mans dāsnums?”, un tad redzēt, cik Kristus ir bijis pazemīgs, sevi atdodošs, lai saprastu kādam man vajadzētu būt.

Mans Dievs, es Tevi mīlu no visas savas sirds, ar visu savu prātu, ar visiem saviem spēkiem, ar visu savu dvēseli. Droši vien dienas gaitā, Kristus bez mitas atkārtoja Tēvam šo Šemà lūgšanu, kas ir svētuma lūgšana, jo mīlēt Kungu no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, prātu, spēku, nozīmē pievienoties svētumam, un tam, kuram to izdodas - tas patiesi ir svēts.”

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

"Apustuliskā maksimālisma" sirds

Kalpošana

Līdzās šai līdzbiedru un konsekrēto kalpošanai eksistē arī garīdznieku kalpošana. Priesteris Kustībā nav juridiskais priekšnieks vai harizmātiskais līderis, vai organizatoriskais vadītājs, bet gan autentiskais Kristus pārstāvis, mūsu Pro Sanctitate vēstījuma avots. Viņš var un reizēm viņam vajag dalīties savā pieredzē, sniegt padomus konkrētos gadījumos Kustības dzīvē, bet viņa specifiskā funkcija ir formācija.

  Ja katram Kustības loceklim jābūt sirdsapziņas veidotājam, tad Pro Sanctitate priesterim jābūt šo veidotāju veidotājam.

  Citu pārziņā ir tehniskā formācija un izglītojoši audzinošie kontakti ar Kustības locekļiem; viņam – priesterim ir pienākums prezentēt, analizēt, attīstīt lielas Bībeles tēmas, kā arī teoloģiskie, garīgie, pastorālie vēstījumi Pro Sanctitate.

  Priesteris ne vienmēr ir klātesošs dažādu nelielu grupu tikšanās reizēs, bet vienmēr ir klāt Direkcijas un Operatīvā Centra sanāksmēs, to ietekmējot un konsultējot, koriģējot, darbojoties, bet, galvenokārt, tos veidojot ar Vārda palīdzību garīgās rekolekcijās, patversmēs sakramentālās liturģijas un, kad iespējams, arī paraliturģijās.

  Tiek uzturēta cieņa priesterim par viņa kalpošanu, kāda viņam ir cieņa Kungam, tā kā Viņš ir Sakraments, vai arī var teikt, vērtīga relikvija, kas tiek rūpīgi mīlēta, cienīta un glabāta.

  Kustība Pro Sanctitate

Laju garīgums

No Pāvesta Franciska Pamudinājumu Gaudete et exsultate nr. 107

Tas,
 patiešām grib ar savu dzīvi dot godu Dievam un patiešām vēlas kļūt svēts, lai viņa eksistence slavētu Svēto, ir aicināts pūlēties, ziedoties un netaupīt sevi, cenšoties dzīvot žēlsirdības darbos. To ļoti labi saprata svētā Kalkutas Terēze: “Jā, man piemīt daudzas cilvēciskas vājības, daudzi cilvēciski trūkumi. [...] Bet Viņš noliecas pār mums un izmanto mūs, tevi un mani, lai mēs būtu Viņa mīlestība un līdzcietība pasaulē, neraugoties uz mūsu grēkiem, neraugoties uz mūsu nožēlojamajiem trūkumiem. Viņš ir atkarīgs no mums, lai mīlētu pasauli un parādītu tai, cik ļoti to mīl. Ja mēs esam pārāk aizņemti ar sevi, mums nepaliks laika priekš citiem”.


Atver mūsu acis, Kungs,
Lai mēs saredzētu Tevi mūsu brāļos un māsās.
Atver mūsu ausis, Kungs,
Lai mēs sadzirdētu to saucienus,
Kas ir izsalkuši, nosaluši, nobijušies un apspiesti.
Atver mūsu sirdi, Kungs,
Lai mēs iemācītos mīlēt cits citu, kā Tu mūs mīli.
Dod mums no jauna Tavu Garu, Kungs,
Lai mēs kļūtu par vienu sirdi un dvēseli, Tavā vārdā.
Amen.

  Svētā Terēze no Kalkutas