Sociālais garīgums

Pāvesta Franciska uzruna Ziemassvētkos 2018. gada

Dārgie brāļi un māsas, priecīgus Ziemassvētkus!
Tapāt kā gani, kas pirmie ieradās grotā, līksmosim par mums doto Dieva zīmi, proti, par to, ka silītē, ietīts nabadzīgos autiņos, guļ bērns. Klusumā, noslīgsim Viņa priekšā ceļos un Viņu pielūgsim. Kas šim Bērnam, kurš mūsu dēļ piedzimis no Jaunavas Marijas, ir mums sakāms? Kāda ir universālā Ziemassvētku vēsts? Tā ir tāda, ka Dievs ir mūsu labais Tēvs un mēs esam brāļi un māsas.
Šī patiesība ir kristīgā cilvēces skatījuma pamatā. Bez brālīguma, ko Jēzus Kristus mums ir dāvājis, mūsu pūliņi taisnīgākas pasaules labā negūst panākumus, un pat mūsu labākie plāni un nodomi var palikt tukši un bez dvēseles.
Tāpēc, mans Ziemassvētku vēlējums ir brālīguma vēlējums. Brālīguma starp katras nācijas un kultūras cilvēkiem. Brālīguma starp dažādu ideju pārstāvjiem, kuri ir spējīgi cienīt un uzklausīt cits citu. Brālīguma starp dažādu reliģiju paudējiem. Jēzus atnāca, lai atklātu Dieva vaigu visiem tiem, kas Viņu meklē.
Dieva vaigs ir ticis atklāts cilvēka izskatā. Tas neparādījās eņģeļa izskatā, bet gan cilvēkā, kurš piedzima noteiktā laikā un vietā. Ar šo iemiesošanos, Dieva Dēls mums stāsta, ka pestīšana nāk caur mīlestību, otra pieņemšanu, mūsu nabadzīgā cilvēciskuma respektu, kurā mēs visi dalāmies ar rasu, valodu un kultūru lielo daudzveidību. Un tomēr mēs visi esam brāļi un māsas cilvēcībā!
Mūsu atšķirības nav kaitējums, vai briesmas. Tās ir bagātību avots. Kad mākslinieks gatavojas veidot mozaīku, tad ir labāk, ka viņam ir nevis tikai dažu, bet daudzu krāsu akmentiņi.
Ģimeņu pieredze mums māca, ka mēs, kā brāļi un māsas, atšķiramies cits no cita. Mēs ne vienmēr piekrītam cits citam, taču starp mums pastāv nesaraujama, vienojoša saite, un mūsu vecāku mīlestība palīdz mīlēt citam citu. Tas pats attiecas uz lielāku cilvēcisko ģimeni, bet šai gadījumā, Dievs ir mūsu vecāku vietā. Viņš ir mūsu brālīguma pamats un spēks.

Ğimenes garīgums

Kristīga ģimene – labestības, svētuma, taisnības un miera ieraugs

Trešdienas, 29. augusta, vispārējās audiences laikā pāvests atskatījās uz savu nedēļas nogalē veikto apustulisko ceļojumu pa Īriju un dalību Pasaules Ģimeņu saietā. "Es ar savu klātbūtni sevišķi gribēju stiprināt kristīgās ģimenes savā aicinājumā un misijā", sacīja Francisks katehēzes mācībā. Viņš atgādināja, ka apustuliskā ceļojuma uz Īriju galvenais mērķis bija piedalīšanās Pasaules Ģimeņu saietā, uz kuru sapulcējās kopā tūkstošiem ģimeņu no visas pasaules – vecvecāki, vecāki un bērni. Viņi ar savu klātbūtni apliecināja to, cik skaists ir Dieva sapnis attiecībā uz cilvēku saimi. Kāds ir šis sapnis?
Pāvests piebilda, ka Dievs aicina ģimenes piedalīties šī sapņa piepildīšanā un padarīt pasauli par tādu namu, kurā nevienam nebūtu jājūtas vientuļam, kur neviens nebūtu negribēts, kur neviens netiktu atstumts. "Padomājiet labi", uzsvēra Svētais tēvs, "Dievs grib, lai neviens nebūtu viens, negribēts, pamests".
Jānis Evertovskis Radio Vatikānā

Lūgšana

Kungs, padari mani par labu draugu visiem,  
lai mana persona iedveš paļāvību tajos, kas cieš un sūdzas. 
Tajos, kas meklē gaismu tālu no Tevis, kas vēlētos sākt, bet nezina kā, 
  kas vēlētos uzticēties, bet nejūtas uz to spējīgi. 
Kungs, palīdzi man,  Lai es nevienam nepaietu garām ar vienaldzīgu vaigu,  
ar aizvērtu sirdi, ar steidzīgu soli. 
Kungs, palīdzi man uzreiz pamanīt tos, kas ir man blakus, 
tos, kas ir uztraukti un apjukuši, 
tos, kas cieš, to neizrādot, Tos, kas jūtas izolēti, to nevēloties. 
Kungs, dod man jūtīgumu, kas prot iet pretim sirdīm.
Kungs, atbrīvo mani no egoisma, lai es Tev varētu kalpot,
lai es Tevi varētu mīlēt, lai es Tevi varētu saklausīt katrā brālī, ko Tu man dod satikt.
  Svētais Vinčenzo de Paoli

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

"Apustuliskā maksimālisma" sirds (Kustība Pro Sanctitate)



Virzība

Pirmie kristieši pulcējās kopienās un bieži vien bija vadītāji kādam “domus – casa” (dievnamam).
Kontakti starp dažādām kopienām, gan personīgie, gan sarakstē bija intensīvi; un tādējādi izplatījās pirmais kristiānisms.
Kustībā mums ir sekojoša struktūra: Operatīvie Centri, Potenciālie Centri, Palīdzības Centri, Grupas.
Katram Kustības loceklim jāpilnveido arvien intensīvāki kontakti ar šiem dažādiem Centriem, Grupām, un ar aktuāliem vai potenciāliem atsevišķiem Kustības locekļiem ar sekojošiem līdzekļiem: apmeklējumiem, vēstulēm, telefona zvaniem, misijām u.t.t. Kontakts var būt vai nu tikai “apstiprinošs” vai arī “radošs” jaunai realitātei. Šādu kontaktu kompleksu mēs nosauksim “virzība”.
Virzību katram Kustības loceklim vai katrai tās struktūrai jājūt kā pamatpienākums.
Vai tā būtu Kustības Nacionālā Direkcija vai arī atsevišķie lokālie Operatīvie Centri, tiem ir jārosina, jāveicina un jākoordinē šāds virziens.
Koordinēšanai tomēr nevajadzētu ierobežot virzību, bet tikai to veicināt harmoniskai attīstībai, novēršot līdzsvara izjaukšanu starp norises vietām, nemotivētiem pamatojumiem.




Ja šodien rīkojas ļauni, tad tas nav vienīgi tādēļ, ka nezinātu kā rīkoties, bet bieži vien – tādēļ, ka nav vēlēšanās rīkoties labi. Tātad ir nepieciešams veidot labu pamatojumu, kādēļ rīkoties labi. Ir nepieciešams pārliecināties par iemeslu, kādēļ sekot pārdabiskajam ceļam. Tas ir Jēzus piemērs, ar kuru mums vajag rēķināties, kuru mums vajag izdzīvot. Ja mums izdosies labāk iepazīt Jēzus Sirdi, ieiet dziļāk viņa mīlestības noslēpumā, būsim jau spēruši krietnu soli pretim mūsu svētdarīšanai. Dieva kalps Guglielmo. Džakvinta

Laju garīgums

Jēzus ir vēlējies, lai mēs “kļūstam par Viņu”

Kristus mīlestība ir nolaidusies dziļumā, tas ir grēcinieka dvēselē, un viņas mērķis ir tās izglābšana. Šāda ir mīlestība, ko Kristus ir nācis mums nest, un ko Viņam vajadzēja maksāt ar savu miesu. Tātad bija loģiski, ka starp šo jauno redzesviedokli, tas ir mīlestību, un starp grēka struktūru, no kuras Viņš bija nācis atbrīvot cilvēku, notiktu tieša sadursme. Nevarēja taču būt, ka Viņš runātu par nabadzību, šķīstību, neuzurpējošu mīlestību uz citiem, slāpēm pēc taisnības, un tajā pat laikā neizsauktu grēka struktūru reakciju – Jānis to sauc par “pasauli” – kas valda pār cilvēku, un, kas nevarēja pasīvi, bez reakcijas, pārdzīvot savu atmaskošanu.
Kristus pieņem sadursmi, nebēg un maksā ar nāvi. Šādi Viņš rādīs cilvēkam, ka ir iespējams uzveikt grēku, pat ja uzvara tiek gūta ar krusta palīdzību. Tieši tajā ir Kristus mīlestības, kurā valda maksimuma dialektika, būtība. Varēja taču mūs glābt daudz citādākos veidos, bet tomēr izvēlējās šo, pilnīgas solidaritātes veidu, pieņemot mūsu sabojāto dabu, un tas ir - mūsu nabadzīgo cilvēcību.
Šeit Viņš būtu varējis arī apturēt savu pretimnākošo noliekšanos. Bija tapis cilvēks, upuris, vergs: bija pietiekami, lai cilvēks Viņā rastu neaizstājamu piemēru un spēku, kas aizrauj. Būtu bijis pietiekami mums, taču ne Viņam. Viņš pazina mūsu iedzimto un pārmantoto nabadzību, un neaprobežojās “kļūt kā mēs”, bet gan ir vēlējies, lai mēs “kļūstam par Viņu”. Kristība, Euharistija, Baznīca kā Viņa mistiskā miesa – tie ir trīs nešķirami, šīs mīlestības pilnīgās uzvaras pār grēku, momenti, ko Kristus īsteno mūsos, mūs iesaistot savā realitātē. Tieši no šī brīža viss maina perspektīvu un cilvēks it kā saņem jaunu dabu.
 
Mīlestība ir revolūcija (L’amore è rivoluzione ) Dieva kalps Guljelmo Džakvinta


“Iesim uz Betlēmi”, tā teica un izdarīja gani.
Arī mēs, Kungs, gribam ierasties Betlēmē.
Arī šodien ceļš ved augšup, tiek pārvarēta egoisma virsotne.
Jums nav jāieslīd pasaulīguma un patērnieciskuma aizā.
Es gribu ierasties Betlēmē, Kungs, jo tur Tu mani gaidi, un atklāt, ka Tu, guldīts silītē, esi manas dzīves maize. Man ir vajadzīga Tavas mīlestības maigā smarža, lai es kļūtu par lauzto maizi pasaulei. Ņem mani uz saviem pleciem, Labais Gans, Tevis mīlēts, arī es varēšu mīlēt un paņemt pie rokas savus brāļus. Un tie būs īsti Ziemassvētki, kad Tev varēšu teikt:
“Kungs, Tu zini visu, Tu zini, ka es Tevi mīlu”.
 
Pāvests Francisks