Sociālais garīgums

Jauniešu izglītošana par taisnīgumu un mieru

Jaunā gada iesākums, kas ir Dieva dāvana cilvēcei, man liek ar dziļu pārliecību un mīlestību visiem sirsnīgi novēlēt, lai šo mums priekšā stāvošo laika posmu konkrētā veidā iezīmētu taisnīgums un miers.  
Ar kādu gan attieksmi mums vajadzētu raudzīties uz Jauno gadu? Ļoti skaistu attēlojumu mēs redzam 130.psalmā. Psalmists saka: ticīgi cilvēki uz Kungu gaida „vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu” (Ps 130:6); viņi ar stipru cerību gaida Viņu, jo tie zina, ka Viņš nesīs gaismu, žēlastību un pestīšanu. Šīs ilgas ir radušās Izvēlētās Tautas pieredzē, kas saprot, ka Dievs viņiem māca uz pasauli raudzīties patiesībā un nesabrukt zem smagiem pārbaudījumiem. Es jūs aicinu lūkoties uz 2012.gadu ar šo paļāvības pilno attieksmi. Tas ir tiesa, ka aizejošo gadu raksturoja pieaugošs neapmierinātības līmenis saistībā ar krīzi, kas skāra sabiedrību, darbaspēku un ekonomiku; šai krīzei galvenokārt ir kulturāli un antropoloģiski iemesli. Šķiet, ka pār mūsu laikmetu pārklājas kāda ēna, kas mums liedz skaidri saskatīt dienas gaismu.  
Tomēr šajā ēnā cilvēku sirdis turpina gaidīt to rītausmu, par kuru runā psalmists. Tā kā šīs ilgas ir sevišķi spēcīgas un acīmredzamas tieši jauniešos, tad manas domas pievēršas viņiem un tam ieguldījumam, ko viņi var un ko viņiem vajag sniegt sabiedrības labā. Tādēļ es šo XLV Pasaules Miera dienas vēstījumu vēlos veltīt izglītības tēmai: „Jauniešu izglītošana par taisnīgumu un mieru”, būdams pārliecināts, ka jaunieši ar savu entuziasmu un ideālismu var pasaulei sniegt jaunu cerību.
Pāvests emeritus Benedikts XVI

Ğimenes garīgums

No Pāvesta Franciska uzrunas Pasaules Ģimeņu dienas

Un kā šo sauc? To sauc par svētumu. Man patīk runāt par svētajiem "no blakus durvīm", par visiem tiem ikdienišķajiem cilvēkiem, kas atspoguļo Dieva klātbūtni dzīvē un pasaules vēsturē (sal. Apustuliskais pamudinājums Gaudete et exsultate, 6-7). Aicinājums uz mīlestību un svētumu nav kaut kas, kas ir rezervēts dažiem priviliģētājiem, nē. Arī tagad, ja vien mums ir acis, lai redzētu, mēs varam to saskatīt mums apkārt. Tas ir klusi klātesošs visu to ģimeņu sirdī, kas piedāvā mīlestību, piedošanu, žēlsirdību, kad redz, ka tas ir nepieciešams, un dara to mierīgi, bez fanfāru skaņām. Ģimenes Evaņģēlijs patiešām ir prieks pasaulei, jo te, mūsu ģimenēs, Jēzus vienmēr var tikt atrasts; tur Viņš mājo vienkāršībā un nabadzībā, tāpat kā Viņš to darīja Svētās Ģimenes mājās Nācaretē.   
Kristīgā laulība un ģimenes dzīve tiek atklāta visā to skaistumā un pievilcībā tad, ja tie ir noenkuroti Dieva mīlestībā, kas mūs ir radījis pēc Savas līdzības tā, lai mēs varētu dot Viņam godu kā svētbildes Viņa mīlestībai un Viņa svētumam pasaulē. Tēti un mammas, vectēvi un vecmammas, bērni un mazbērni: visi visi ir aicināti atrast ģimenē mīlestības piepildījumu. Dieva žēlsirdība palīdz katru dienu dzīvot ar vienu sirdi un vienu dvēseli. Arī vīramātes un vedeklas! Neviens nesaka, ka ir viegli, jūs to zināt labāk par mani. Tas ir kā pagatavot tēju: ir viegli uzvārīt ūdeni, bet labas tējas tase prasa laiku un pacietību; ir nepieciešams to atstāt ievilkties! Tā dienu pēc dienas Jēzus mūs silda ar Savu mīlestību tādā veidā, lai tā iekļūtu visā mūsu esībā. No Savas Svētās Sirds bagātības Viņš sniedz mums žēlsirdību, kas mums ir nepieciešama, lai atveseļotos no mūsu vājībām un atvērtu sirdi un prātu, lai uzklausītu, saprastu un piedotu cits citam. 

Universālās brālības lūgšana

Tev, mūsu Kungam, Tavu radību Radītājam, bet jo īpaši – Tēvam,
ir mūsu – Tavu bērnu, kuri vairs neprot būt brāļi- lūgšana.  
Mēs visi esam nabagi, bet viens otru apzogam,
visi esam mīlestības badā, atpūtas un klusuma trūkumā,  
bet viens otru ienīstam
un cenšamies apdullināties
ar mūsu strīdiem.  
Atgriezies vēlreiz mūsu vidū kā tēvs, māte, brālis,
un ļauj mums izjust Tavu klātbūtni,
lai mitētos mūsu bērnišķīgie ķīviņi
un atkal iestātos miers, dievišķās brālības priekā.”  
Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Priesteriskā brālība

Brālība ir..

“Brālība nav kā kāda lieta, kas tiek kaut kādā veidā pievienota mūsu svētuma vēstījumam, bet gan ir sekas. Tā ir svētuma ieplūšana reālā pasaulē kur atrodas mani brāļi, kuriem nepieciešams nonākt līdz mīlestības pilnībai uz Dievu un savā starpā. Bieži vien mēs kristieši aizmirstam par to, ka vispirms jāatbild Dievam, bet aizmirstam vai arī maksimāli samazinām mīlestības pilnas attiecības uz brāļiem un turklāt nespējam saprast, ka Kungs, kā Viņš pats mums to ir atklājis, mūs tiesās pēc mūsu mīlestības uz brāļiem”. „Biju izsalcis, biju izslāpis, biju cietumā...”: tā būs mūsu sirdsapziņas izmeklēšana. Patiešām, man brālī ir jāsaskata Viņš: tā ir pirmā līdzības cilvēks-Dievs-cilvēks daļa, tā ir fakta, ka viss dzimst no Tēva mīlestības, kas rada, no Dēla, kas mūs atpestī mīlestībā, no Svētā Gara, kas mūs darbina mīlestībā, pazīšana un saprašana. Kad vienreiz ir pieņemti šie principi, tad nepieciešams izdzīvot to sekas. Brālis ir konkrēta Tēva, Dēla, Svētā Gara inkarnācija, ir radība, kurā man ir jāsaskata Trīsvienība.” (Rekolekcijas, 1977.g. 25. aprīlis, nepublicēts)

Mīlestība kā vienotība

“Tā ir mīlestība, kas raksturo trīsvienīgās attiecības un attiecības starp Kristus dievišķo gribu un cilvēcisko gribu pārspēj visas mūsu nospraustās robežas. Lieta patiesībā nav vis mērā, bet nepieciešamībā pēc vienotības: vēlēties vai nevēlēties tās pašas lietas. Mīlestība, tātad noved līdz vienotībai: kad patiešām mīl, tad pārvar atšķirības, lai nonāktu līdz būtiskajam, līdz šai vienojošai mīlestībai. Tad kļūst saprotama Pēdējo Vakariņu lūgšanas nozīme, kur atrodam intīmi vienotus šos divus elementus: mīlestību un vienotību.”

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Iespēja atgriezties nav neierobežota. 
Tāpēc vajag to darīt nekavējoties, citādi varam palaist garām. 
Mēs nedrīkstam attaisnot savu garīgo slinkumu un vienaldzību. (..) 
Katrs no mums ir aicināts atgriezties, 
labot savu dzīvi, izmainīt savu domāšanas veidu 
un stiprināt attiecības ar citiem.  
Pāvests Francisks

Laju garīgums

Meditācija Pro Sanctitate rekolekcijas Sarkanos septembrī 2018.g

Ja mēs esam šeit, varam būt droši,  ka viņš mūs uz to ir pamudinājis, sapulcinājis mūs šeit un mūs tagad arī uzņem, ir mūsu vidū un priecājas par to, ka mēs te esam. Dievs vienmēr priecājas, kad mēs pie viņa atnākam, viņš vienmēr gaida, kā labs namatēvs vienmēr gaida un priecājas par bērniem, kad viņi atnāk. Vienlaikus viņš vēlas mūs savā veidā arī piepildīt. Tas nav svarīgi, vai mēs to tūlīt izjutīsim vai neizjutīsim. Varbūt kādam ir problēma, ko nepieciešams atrisināt, vai kāda lieta, ko vēlētos saņemt. Varbūt tūlīt atrisinās un dos atbildi, bet varbūt sākumā un uzreiz nekā nebūs. Varbūt liekas, ka pavadu laiku, bet nekas īpašs nenotiek, tomēr es lūdzos, kaut ko mēģinu darīt. Un tad varbūt, aizbraucot mājās, pēc kāda laika mēs sāksim sevī kaut ko garīgu izjust, sajust, piedzīvot. Žēlastība tiek saņemta, esot šeit. Bet tā žēlastības atbalss būs jūtama vēlāk, tāpēc nevajag pazaudēt to brīdi, kad mēs esam šeit un lūdzamies. Tas ko mēs sajūtam ir otršķirīgs, galvenais, ka mēs esam šeit un Dievs zina mūsu labo gribu, un viņš mūs arī pieņem un priecājas. Lai tad arī tas mums sagādā prieku, ka sagādājam prieku Dievam. Dievs vienmēr priecājas, kad bērni priecājas.
Tēvs Rolands Abrickis
(Turpinājums sekos)   

Mēs spējam reālā laikā sekot līdzi tam,
kas notiek otrā pasaules malā,
bet mums ir "tumša bilde"
par to, kas darās mūsu sirds dziļumos.
  T. Raniero Kantalamessa