Sociālais un ģimenes garīgums

Svētums ir piesaistošs

Šodien mēs svinam Baznīcas būtību, kas ir Viņas svētums un Baznīcas patieso vaigu atklāj tieši svētie, tāpat arī Baznīcas misija ir svētdarīt pasauli, lai Kristus nestais un atklātais Vārds un Viņa svētums varētu aizvien vairāk un vairāk pārņemt visu kristiešu dzīves tādā mērā, ka tiešām svētums būtu „lipīgs’’. Lai tas būtu piesaistošs cilvēkiem, viņu dzīves ikdienas dažādībā. Priecājamies, ka šajā gadā arī mums šajā svētuma ceļā ir izcili palīgi, piemēri. Jāmin apustulisko Pāvesta Franciska pamudinājumu – „Priecājieties un līksmojiet”, kas tieši veltīts svētuma tēmai. Gan arī nesen notikušo kanonizāciju, kad par svēto izsludināts Pavils Pāvests VI., Oskars Romero un daudzi citi svētie, kuri ir piemēri tajā, ka svētums ir tiešām „lipīgs’’ vai piesaistošs.  
Mums ir jāiziet no sevis no savas izolētības, no savas pašpietiekamības. Lai mēs varētu atvērties tam jaunajam, ko Dievs ļauj piedzīvot, arī konkrētām personām un iespējām, kuras ļauj piedzīvot šo Dieva tuvību. Piedzīvot Dieva svētumu, aizsākt iesākto un turpināt ceļu, kas patiešām sagatavo tam brīdim, par kuru runā apustulis Jānis: Kad mēs reiz būsim Dievam līdzīgi un redzēsim Viņu tā, kāds Viņš ir (sal. 1 Jņ 3:2) - savā būtībā, savā svētumā, savā morālajā un garīgajā pilnībā. Dieva gadījumā tas, protams, pārsniedz jebkuras robežas, pārņem jebkuru līdzdalībā iesaistīto personu un radību, kurā Dievs izpauž arī pats sevi.  (..) Svētums tātad pastāv ikdienas uzticībā, mūsu kristīgās dzīves izturībā. Svētums izpaužas Dieva un tuvākā mīlestībā, uzticībā līdz pat tam, ka mēs esam gatavi iestāties par citiem, aizmirstot pasi sevi. Svētums, tas ir Jēzus sludinātās svētlaimes, kuras izpaužas savā konkrētībā, savā pretstatā šīs pasaules piedāvājumiem. Un arī pastāv izmaiņās, kuras notiek vispirms cilvēka sirdī, cilvēka sirdsapziņā. Kad labāk iepazīstam Dievu, to, cik Dievs ir svēts, cik viņš ir izcils, cik viņš ir slavējams un pagodināms. Mūsu vienīgā garīgā bagātība ir Dievs- Svētais Dievs. Lūk, svētlaimes, par kuram dzirdējām, ir kristiešiem identitātes rādītājs. Jo tās parāda, kāda veidā šo Dieva klātbūtni ieviešam ikdienā, novēršamies no kārdinājumiem, par kuriem runā Pāvests Francisks: no pelagiānisma draudiem, kad cenšamies visu veikt paši, visu piedēvēt sev, vai arī otrs kārdinājums - neognosticisms, kad, tiecoties pēc pilnības, attālināmies no konkrētas realitātes, no konkrēta cilvēka, no cilvēka vajadzībām, no kopienas vajadzībām. Tāpēc arī šinī vēstījumā akcentēts gan šis individuālais, gan kolektīvais vai baznīciskais aspekts. Cik svarīgi ir tas, ka mēs ietu svētuma ceļu, ņemot par paraugu, mācoties no svētajiem, viņu dažādībās. Un reizē uztvertu to vienotībā, kas visus viņus vieno.  
Aicinājums tātad uz svētumu, kā atgādina Džakvinta un pašreizējais Pavests, ir domāts katram. Un katram no mums šis aicinājums ir jāsaņem ticībā, ticības garā, ticības attieksmē. Svētie mūs atbalsta ar savu dzīves piemēru. Viņi aizlūdz pa mums Dieva priekšā, un mums pašiem arī vajag aizlūgt vienam par otru. Lai mēs kļūtu svēti viens otra atbalstīti. Lūgsim žēlastību pieņemt šo aicinājumu ar prieku un to piepildīt. Ņemt vērā, lūk, šo svētlaimes ceļu, sekošanu Jēzum, kā svētie to darīja. Kā viņi atveidoja sava dzīvē Evaņģēliju, kā viņi izvērsa Kristus vēsti savā dzīvē. Lai mūsu darbi arī notiek Dieva godam un citu cilvēku pestīšanai, protams, ar savstarpējo atbalstu, ar vēršanos pret slinkumu, ar vēršanos pret netikumiem, ar vēršanos pret jebko, kas, tā sakot, vēl mūsos nav izgaismots, nav pacelts Dieva svētuma priekšā. Lai tas tiek pacelts, lai tas tiek atzīmēts, lai tas tiek pārveidots un arī īstenots un arī izvērsts mūsu visu kopīgajā Baznīcas misijā. Lai cilvēks varētu pietuvoties Jēzum, kas atklāj mums svētumu. Lai šī diena paliek mums atmiņā kā atgādinājums tam, ka svētums mūs pievelk un Jēzus atbalsta mūs un arī mūsu misiju katra cilvēka labā.  

31. oktobrī 2018.g., Pasaules Svētdarīšanas dienā, Sv. Jēkaba katedrālē  
Priesteris Pauls Kļaviņš  

Kristus ir dzīvs un vēlas, 
lai arī tu dzīvotu! 
Viņš ir tevī, Viņš ir ar tevi, un nekad neatstās tevi.

Priesteriskā brālība

“Ienāksim Kristus sirdī”

Evaņģēlijā Jēzus mums saka: „Kā es ilgojos kopā ar jums ēst šo Pashu”. Tātad, ja mēs ienāksim Kristus sirdī, tad tur atradīsim šo kvēlo vēlēšanos. Jānis mums sniedz skaidrojumu: „Savējos, kurus Viņš šajā pasaulē bija iemīlējis, Viņš mīlēja līdz galam” – in finem. Ieiesim Pēdējo Vakariņu notikumā, kur ir Kristus sirds, aiz mīlestības degoša sirds… Ieiesim Pēdējo Vakariņu notikumā un atradīsim mums vispiemērotāko aicinājuma uz svētumu pierādījumu – redzēsim kā Jēzus mums stāsta par Tēva mīlestību, no kuras tālāk dzimst aicinājums uz svētumu. Kāda attieksme, kādi vārdi dzimst no Jēzus degošās sirds Pēdējo Vakariņu laikā?   
Pirmo žestu mēs pazīstam: Jēzus mazgā kājas saviem mācekļiem. Šī kalpošana bija atstāta vergiem: „Jūs mani saucat: Skolotājs un Kungs – un pareizi sakāt, jo tas es esmu. Ja nu es, Kungs un Skolotājs, esmu jums mazgājis kājas, tad pienākas, ka arī jūs cits citam kājas mazgājat”.   
Jēzus runā, apsola Svēto Garu un atkārtoti piemin šo dāvanu, kuru dāvās. Mēs saprotam tās īstenību un lielumu tikai tad, kad beigusies Golgātas traģēdija, kad Pēdējo Vakariņu notikums sāk dzīvot no jauna un Svētais Gars nonāk pār apustuļiem, veidojot harizmātisku un misionāru Baznīcu. Apustuļi tajā brīdī to nesaprata, taču Jēzus sirdī un domās ir atklāts: Pēdējo Vakariņu notikums kļūst par harizmātiskās un misionārās Baznīcas apsolījuma vietu.   
Tālāk seko centrālais punkts, kurā Kristus mīlestība uzsprāgst: Euharistija ir neizsakāmais, neizprotamais, neizdibināmais un neizskaidrojamais noslēpums. Kristus, kas kļūst par Maizi, maize, kas kļūst par Kristu: Kristus, kas mūsos kļūst par asinīm, kuras dzert un maizi, kuru ēst…   
Redziet, cik liela bagātība ir Pēdējo Vakariņu notikumā un kā patiešām var sacīt, ka tā ir dievišķo pārspīlējumu svētnīca.   

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija rekolekcijas Sarkanos septembrī 2018.g

a baznīcā ir bērnu raudas vai bērnu prieki, tas nozīmē, ka baznīca ir dzīva, jo tieši tā ir dzīvība. Šīs rekolekcijas ir tikai viena diena, un liekas - ko gan mēs pa vienu dienu varam sasniegt? Tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem. Ieguvums atkarīgs no tā, cik mēs paši darbosimies, kā mēs līdzdarbosimies. Jo Dievs grib sniegt savu dāvanu, bet no otras puses ir vajadzīga atvērtība, lai varētu to saņemt. Tāpēc ir svarīgi, kādi mēs esam - vai iekšēji mierīgi, vai trauksmaini. Varbūt centīsimies lieki citus netraucēt un nerunāties par laicīgām lietam. Atliksim to nedaudz malā. Respektēsim otra cilvēka garīgo dzīvi, viņa brīvību un iekšējo klusumu, tā lai mēs varētu veltīt šo laiku garīgām pārdomām, uzrunāt Dievu. Centīsimies ieturēt tādu kā distanci vienam no otra, parunāsim par lietām, kuras ir svarīgas. Centīsimies respektēt otra brīvību un klusumu, iekšējo klusumu, lai mēs varētu šo laiku mierīgāk aizvadīt. Tas nenozīmē, ka mēs nerunājam savā starpa, ka nekas starp mums nenotiek, jo, pat nesarunājoties, ir kaut kāda komunikācija - mēs esam kopā, mēs uzlūkojam viens otru. Tā ir valoda bez vārdiem; nav nepieciešami vārdi, lai mēs varētu komunicēt. Cenšoties ieturēt ārējo klusumu, nerunāt pa telefonu, kad nevajag, mēs jutīsim garīgos augļus, labāk sadzirdēsim to, ko Dievs grib mums pateikt. Jo bieži ir tā, ka rodas kāda jauna doma, ideja, pamudinājums. Tas, ko ikdienā mēs neesam pamanījuši. Tādā veida Dievs mūs pamazām uzrunā. Tiklīdz mēs sākam lūgties, mums nāk domas par darbu, par bērniem... Mēģinām par to nedomāt. Pieķerot sevi pie šādām domām, centīsimies atgriezties pie lūgšanas, jo esam adorācijā. Vērsīsim savu skatu uz Dievu. Lūgšanā ir tā, ka mēs aizejam un atgriežamies, tomēr tā ir lūgšana. Mēģināsim šo laiku izmantot lietderīgi, tā lai tas nestu augļus. Jo Dievs patiešām grib dāvāt katram un arī dāvā; jautājums ir tikai - cik mēs esam atvērti, cik mēs spējam pasmelt. Vai mēs spēsim uzņemt to, ko viņš mums grib dāvāt?  

Tēvs Rolands Abrickis 

(Turpinājums sekos)