SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Par taisnīgumu un mieru

Mans vēstījums ir adresēts arī vecākiem, ģimenēm un visiem tiem, kas ir iesaistīti izglītības un formācijas jomā, kā arī dažādu citu jomu – reliģiskās, sociālās, politiskās, ekonomiskās, kultūras dzīves un sabiedrisko mediju – vadītājiem. Uzmanības pievēršana jauniešiem un viņu problēmām, spēja viņus uzklausīt un novērtēt – tas nav vienīgi lietderīgi; tas ir visas sabiedrības primārais pienākums, lai veidotu nākotni, kas balstās taisnīgumā un mierā.  

Tas ir jautājums arī par to, kā jauniešiem pievilcīgā gaismā parādīt un nodot tālāk dzīves pozitīvo vērtību un modināt viņos vēlmi veltīt savu dzīvi, lai kalpotu Labajam. Mēs katrs esam atbildīgs par šo uzdevumu.  

Daudzās rūpes, ko pēdējā laikā ir izrādījuši jaunieši no visas pasaules, parāda, ka viņi vēlas raudzīties nākotnē ar pamatotu cerību. Pašlaik viņiem nākas saskarties ar daudzām rūpēm: viņi vēlas iegūt izglītību, kas viņus pilnīgāk sagatavotu reālajai dzīvei, viņi arī redz, cik grūti ir nodibināt ģimeni un atrast pastāvīgu darbu; viņi vēlas uzzināt, vai viņi patiesi var līdzdarboties politiskajā, kultūras un ekonomiskajā dzīvē, lai veidotu sabiedrību, kurai būtu cilvēciskāka un brālīgāka seja.  

Ir svarīgi, lai šis nemiers un to pavadošais ideālisms gūst atbilstošu atbalsi ikvienā sabiedrības slānī. Baznīca uz jauniešiem raugās ar cerību un paļāvību; viņa tos iedrošina meklēt patiesību, aizstāvēt kopējo labumu, būt atvērtiem uz apkārtējo pasauli un vēlēties redzēt „jaunas lietas” (Is 42:9; 48:6).

Pāvests emeritus Benedikts XVI


ĞIMENES GARĪGUMS

Uzruna pasaules Ģimeņu dienas Īrijā, augustā 2018.g.

Jūs, dārgās ģimenes, esat Dieva tautas lielākā daļa, ko Baznīca izskatās bez jums? Baznīcu statujas, vientuļo cilvēku baznīca ... Tas ir, lai palīdzētu mums atpazīt ģimenes skaistumu un nozīmi, ar tās gaismām un ēnām, kas tik uzrakstīts uzaicinājuieks pasaulei". Dievs vēlas, lai katra ģimene būtu bāka, kas izstarotu viņa mīlestības prieku pasaulē. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, kāpēc tam, mā Amoris Laetitia par mīlestības prieku. Un es gribēju, lai šīs Pasaules ģimeņu sanāksmes tēma būtu "ģimenes evaņģēlijs, prkad esam satikuši Dieva mīlestību, kas glābj, mēģiniet ar vārdiem vai bez vārdiem to izpaust, izmantojot ne lielu labestības žestus ikdienas rutīnā un vienkāršākajos dienas brīžos.   

Kas ir šis vārds? To sauc par svētumu. Man patīk runāt par svētajiem "blakus durvīm", par visiem tiem parastajiem cilvēkiem, kuri atspoguļo Dieva klātbūtni pasaules dzīvē un vēsturē (skat. Apustulisko pamodinājumu Gaudete et exsultate, 6-7). Uzaicinājums uz mīlestību un svētumu nav kaut kas, kas rezervēts priviliģētajiem, nē. Pat tagad, ja mums ir acis, lai redzētu, mēs to varam redzēt ap mums. Tas ir klusi klāt visu to ģimeņu sirdīs, kuras piedāvā mīlestību, piedošanu un žēlastību, kad viņi redz, ka ir vajadzība, un viņi to dara mierīgi, bez trompetēm. Ģimenes evaņģēlijs ir patiesi priecīgs pasaulei, jo tur mūsu ģimenēs Jēzu vienmēr var atrast; tur viņš dzīvo vienkāršībā un nabadzībā, kā viņš darīja Nācaretes Svētās Ģimenes namā.   

Kristīgās laulības un ģimenes dzīve ir saprotama visu to skaistumu un pievilcību, ja tās ir nostiprinātas Dieva mīlestībā, kas mūs ir radījusi viņa tēlā, lai mēs varētu dot viņam godu kā savas mīlestības un svētuma ikonas pasaulē. Tētis un mātes, vecvecāki un vecmāmiņas, bērni un mazbērni: visi, visi aicināti ģimenē atrast mīlestības piepildījumu. Dieva žēlastībām katru dienu palīdzi būt ar vienu sirdi un vienu dvēseli. Pat mātei un meitām! Neviens saka, ka tas ir viegli, jūs to zināt labāk ne kā mani. Tas ir kā tējas pagatavošana: tas ir viegli vārīties ūdenī, bet labs tas tējas prasa laiku un pacietību; nepieciešams brūvēt! Tā tad dienā pēc dienas Jēzus mūs silda ar savu mīlestību, pārliecinoties, ka mūsu visa būt neieiet. No savas Svētās Sirds bagātības izlej mums žēlastību, kas mums ir nepieciešama, lai dziedinātu mūsu vājības un atvērtu mūsu prātus un sirdis, lai uzklausītu mūs, saprastu viens otru un piedotu cits citam.  

Pāvests Francisks


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Labais mācītājs, kas man jādara?”

Mēs neesam dzimuši, lai viens otru ienīstu un apkarotu, bet, lai viens otru mīlētu un viens otram palīdzētu. Tātad, vardarbība, šķelšanās, netaisnība un cīņa nevar būt cilvēces pamatlikums, jo tai vajadzētu pielikt pūles, lai īstenotu sapni par “vispārējo brālību”, kas spējīga ignorēt vai uzveikt ikvienu šķērsli.
Vienīgi brālīga vienotība varēs izglābt mūsu brīvo cilvēku nākotni.
Kristus mums no jauna ir runājis par žēlastības ūdeni, par dzīvības maizi, par mūžīgā mielasta prieku. Taču, cik daudzi no mūsu brāļiem to neņem vērā, nerūpējas un nonicina šīs dāvanas!
Ikviens no mums ir kā visu brāļu dzīva daļa un ir kā to parādnieks ne tikai materiālās, bet arī, jo īpaši, garīgās palīdzības sniegšanā.
Līdzās tam, kurš ir tavs brālis, jo dzimis no tās pašas miesas, ir vēl bezgalīgi daudz cilvēku, kuri arī ir tavi brāļi.
Daudzi ir izsalkuši – nepaej tiem garām. Daudzi ir slimi – nepamet tos. Daudziem ir nepieciešama māja, kas nebūtu tikai kāda būda vai ūķis, vai arī zvaigžņoto, vai lietaino debesu aukstums – dari kaut ko viņu labā.
Daudzi mazie, ja visi cilvēki viņus justu kā bērnus un brāļus, izglītoti un aprūpēti varētu mierīgi raudzīties nākotnē.

(No grāmatas „Brālība”)  

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta  

 

Par drosmīgu lūgšanu

 

Runa ir par drosmīgu lūgšanu, tādu, kāda tā bija Abrahamam, kurš tirgojās ar Kungu, lai izglābtu pilsētu, vai arī kāda bija Mozum, kurš lūdza Dievu ar paceltām rokām līdz pat spēku izsīkumam. Arī daudzi citi cilvēki dedzīgi lūdzās.
Patiesa lūgšana dara brīnumus. Mums vajag tikai ticēt!
Domāju, ka varam nolasīt un dienas garumā atkārtot šo skaisto lūgšanu: «Ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai».
Ja kāds vēršas pie mums ar aicinājumu palūgties par bēgļiem, karu un dažādu traģēdiju upuriem, mums ir jālūdzas, un to ir jādara no visas sirds: «Izdari to, Kungs!» tajā pašā laikā atkārtojot: «Ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai». Darīsim tā!
Pāvests Francisks

LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija rekolekcijas Sarkanos septembrī 2018.g

Mums vienmēr ir vajadzīgi paraugi, modeļi, kam mēs varētu sekot. Vispirms viņš izmanto Vecās Derības personāžus, tādus kā Ābrahams, Sāra, Mozus, Gidions, arī citus, un pēc tam piebilst, ka arī ap mums ir liels liecinieku pulks. Tātad arī tajā vidē, kur mēs dzīvojam, droši vien ir daudz līdzcilvēku, kas liecina par svētumu. Ja mēs to spējam atpazīt, Starp viņiem var būt, kā pāvests īpaši uzsver, mūsu ģimenes locekļi -māte, vecmāmiņa vai citi tuvinieki. Varbūt mēs to neesam pamanījuši. Arī par Jēzu teica: "Kas gan labs var nākt no Nācaretes?" Esot tur, Viņš nevarēja izdarīt brīnumus viņu neticības dēļ, jo viņi pazina Jēzu, bija auguši ar viņu kopā, redzējuši viņu jau no mazām dienām. Varbūt - īpaši ārēji - nekas neliecināja par kaut kādu īpašu svētumu. Un arī mēs varam neievērot neko īpašu savos ģimenes locekļos. Bet vai svētums ir kas īpašs? Var jau būt, ka viņu dzīve ne vienmēr bijusi pilnīga. Tomēr par spīti nepilnībām un kritieniem, tie turpina iet uz priekšu, un ir Kungam patīkami. Ir teikts, ka grēks nav pakrist. Mēs katrs kaut kur pakrītam. Grēks ir necelties un neiet uz priekšu, neatgriezties, necīnīties. Jo svētums - tas ir vienmēr tiekšanās uz priekšu. Krītu, atkal ceļos, krītu, atkal ceļos un atkal eju. Svētie, kuri jau ir nonākuši Dieva klātbūtnē, uztur ar mums mīlestības, vienotības saikni. Šis Dieva svēto pulks, kā Pāvests saka, "man palīdz, mani sauc, mani sargā un mani nes". Tātad Dieva svētie ir tie, kas mums palīdz un mūs atbalsta. Viņi, protams, nevar mūs atbalstīt tiešā veidā. Viņam nav šo spēju, bet viņi aizlūdz, viņi aizbildina par mums pie Dieva. Tā kā viņu mīlestības pakāpe ir lielāka, viņi var mums vairāk palīdzēt. Un tad, pateicoties viņu aizbildniecībai, arī Dievs mums dāvā savu žēlastību, savu labvēlību, atbalstu, palīdzību.  

Arī pāvests runā par visiem mūsu tuvajiem svētajiem. Viņš aicina nedomāt tikai par tiem, kuri jau ir beatificēti vai kanonizēti, t.i., pasludināti par svētīgiem vai svētajiem oficiāli. Svētais gars izlej svētumu pār visu svēto Dieva tautu. Pāvests saka, ka priecājas redzēt svētus vecākus, kuri mīlestībā audzina savus bērnus, vīriešus un sievietes, kuri strādā, lai apgādātu savu ģimeni. Arī slimniekus, arī vecās klostermāsas, kuras turpina smaidīt...

Pr. Rolands Abrickis
Turpinājums sekos