SOCIĀLAIS GARĪGUMS

No Baznīcas dokumenta "Gaudium et Spes" (67. nr.)

"Cilvēka darbs, kas tiek veikts ražošanas un preču apmaiņas jomā vai arī ekonomisko pakalpojumu jomā, vērtībā pārsniedz pārējos ekonomiskās dzīves faktorus, kuri kalpo tikai kā līdzekļi. (..)

Ar savu darbu cilvēks parasti nodrošina savu un savas ģimenes iztiku, kā arī sadarbojas ar saviem brāļiem un kalpo tiem; pateicoties darbam viņš var īstenot praktiski tuvākmīlestību un ņemt līdzdalību Dieva radīto lietu pilnveidošanā. Vēl vairāk – mēs uzsveram, ka ar savu darbu, kas veltīts Dievam, cilvēks kļūst līdzdalīgs pašā pestīšanas darbā, būdams vienots ar Jēzu Kristu, kurš darbam piešķīra izcilu cieņu, strādājot ar savām rokām Nazaretē. No šejienes izriet gan katra cilvēka pienākums godprātīgi strādāt, gan arī ikviena tiesības uz darbu. Sabiedrības pienākums ir, atbilstoši konkrētajai situācijai, no savas puses palīdzēt, lai tās pilsoņiem būtu iespējams atrast darbu, kas pietiekami nodrošinātu iztiku. Visbeidzot, ņemot vērā katra strādājošā funkcijas, viņa darba efektivitāti, kā arī uzņēmuma ekonomisko stāvokli un kopējo labumu, darbs ir jāatalgo tā, lai strādājošo nodrošinātu ar līdzekļiem, kas ļautu viņam un viņa ģimenei dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi kā materiālā un sociālā, tā arī kultūras un garīgajā ziņā."


“Jēzus katru rītu apmeklē mani Svētajā Komūnijā, un es atdaru par šo vizīti Visvienkāršākajā veidā, kādu zinu, – apmeklējot nabagos”.
Svētīgais Pjērs Džordžo Frasati


ĞIMENES GARĪGUMS

Uzruna pasaules Ģimeņu dienas Īrijā, augustā 2018.g.

Ģimenes tiek aicinātas turpināt augt un virzīties uz priekšu, pat grūtību un ierobežojumu vidū, tāpat kā iepriekšējās paaudzes. Mēs visi esam daļa no daudzu ģimeņu ķēdes, kas sākas laika sākumā. Mūsu ģimenes dzīvo dārgumu atmiņā, ar bērniem, kas savukārt kļūst par vecākiem un pēc tam vecvecākiem. No viņiem mēs saņemam identitāti, vērtības un ticību. Mēs esam redzējuši viņu Aldo un Marissa, laulātajiem vairāk nekā piecdesmit gadus. Viņu laulība ir mīlestības un lojalitātes piemineklis! Viņu mazbērni tos saglabāja un viņu mājās ir pilns prieks, laime un dejas. Bija patīkami redzēt [vecajā] vecmāmiņu, lai mācītu deju mazbērniem! Viņu savstarpējā mīlestība ir dāvana no Dieva, dāvana, ko viņi ar prieku nodod saviem bērniem un mazbērniem.  

Sabiedrība - klausieties to! -Sabiedrība, kas ne novērtē vecvecākus, ir sabiedrība bez nākotnes. Baznīca, kas ne rūpējas par paaudžu starpniecību, galu gala izzudīs, kas patiesībā ir svarīgi, mīlestība. Mūsu vecvecāki mums māca laulības un vecāku mīlestības nozīmi. Viņi uzauga ģimenē un piedzīvoja dēlu un meitu, brāļu un māsu mīlestību. Šī iemesla dēļ viņi veido pieredzes bagātību, gudrības dārgumu jaunajām paaudzēm. Ir liela kļūda neprasīt vecākiem par viņu pieredzi vai domāt, ka runāšana ar viņiem ir laika izšķiešana. Šajā sakarā es vēlos pateikties jūs par viņas liecību. Jūs mums teicāt, ka nomadu vidū ģimene vienmēr ir bijusi spēka un solidaritātes avots. Viņa liecība mums atgādina, ka Dieva namā ir vieta pie galda visiem. Nevienu nedrīkst izslēgt; mūsu mīlestībai un mūsu uzmanībai ir jāattiecas uz visiem.  

Pāvests Francisks


“Vecvecāki ir ģimenes dārgums. Lūdzu, rūpējieties par viņiem Un ļaujiet tikties ar bērniem.”  
Pavēsts Francisks


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Uzruna Romas diecēzes priesteriem, martā 2019.g.

Labdien jums visiem!
Vienmēr ir skaisti katru gadu no jauna Gavēņa laika sākumā sanākt šeit, lai svinētu šo Dieva piedošanas liturģiju. Ir labi (labi arī arī man!) un sirdī jūtu lielu mieru tagad, kad ikviens no mums ir saņēmis Dieva žēlastību un to sniedzis citiem, saviem brāļiem. Izdzīvosim šo brīdi, kas patiesi - kā neparasta žēlastība - ir pastāvīgs dievišķā maiguma brīnums, kurā Dieva Izlīgšana, Kristības māsa, mūs aizkustina, mazgā ar asarām, atjauno un ļauj atgūt mūsu sākotnējo skaistumu.  

Šis miers un pateicība, kas no mūsu sirdīm paceļas uz Dievu, palīdz saprast to, kā visa Baznīca un ikviens no tās bērniem dzīvo un aug, pateicoties Dieva žēlastībai. Jēra Līgava caur Dieva dāvanu kļūst "bez traipa, bez krunkas" (Ef 5, 27), tās skaistums ir šķīstīšanās un pārveidošanās ceļa gals, kas ir izceļošanas ceļš, kurā Kungs pastāvīgi aicina: "Raugi, Es vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu" (Hoz 2,16). Lai nekad nemitējamies brīdināt viens otru no pašpietiekamības un pašapmierinātības kārdinājuma, it kā mēs būtu Dieva tauta pēc savas iniciatīvas un pateicoties pašu nopelniem. Šī pievēršanās sev pašiem ir ļoti slikta un mums vienmēr kaitēs - vai tā būtu pašpietiekamība, vai "spoguļa grēks", pašapmierinātība: "Cik skaists es esmu! cik labs!" Mēs neesam Dieva tauta pēc savas iniciatīvas vai saviem nopelniem; mēs esam un vienmēr būsim Dieva žēlastības darba augļi - lepnu cilvēku tauta, ko darījusi mazus Dieva pazemība, nožēlojamu cilvēku tauta - nebaidīsimies to atzīt -, ko darījusi bagātus Dieva nabadzība, nolādētu cilvēku tauta, ko taisnus darījis Tas, kurš kļuva "nolādētais" pie krusta koka (sal. Gal 15,5). Nekad neaizmirsīsim, ka "bez manis jūs ne nieka nespējat darīt" (Jņ 15,5). Atkārtoju, ko Mācītājs mums teicis: "Bez manis jūs ne nieka nespējat darīt." Un tas visu maina: tas vairs neesmu es, uz ko skatos spoguļa priekšā, tas vairs neesmu es visu darbību centrā, pat lūgšanu centrā, kā tas daudzkārt bijis... Nē nē, centrs ir Viņš. Es palieku malā. Viņš ir centrs, Viņš ir tas, kas visu dara, un tas no mums prasa svētu pasivitāti - nevis slinkumu, kas nav svēts, to nē, - svētu pasivitāti Dieva priekšā, Jēzus priekšā, kas ir pāri visam un dara visu.  

Pāvests Francisks  

LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija rekolekcijas Sarkanos septembrī 2018.g

Svētums izpaužas tajā pastāvībā, kas nepieciešama, lai dienu no dienas ietu uz priekšu. Baznīcas svētums - tas ir arī to cilvēku svētums, kas dzīvo mums kaimiņos, mūsu tuvumā. Viņš arī citē svēto Terēzi Benediktu no Krusta. Arī Edīti Šteinu, kas teikusi, ka īstā vēsture veidojas caur daudziem no viņiem. No viņiem, ar ko mēs dzīvojam kopā. Ir skaidrs, ka pasaules vēstures izšķirošos notikumus būtiski iespaido dvēseles, par kurām vēstures grāmatās klusē. Un to, kurām dvēselēm mums jāpateicas par dažādām pārmaiņām, arī mūsu pašu personiskajā dzīvē, mēs uzzināsim tikai dienā, kad atklāsies viss apslēptais. Kad varbūt arī mēs paši būsim mūžībā. Pagaidām mēs vēl neredzam tos augļus, visas tās žēlastības, ko mēs saņemam, pateicoties dažādu cilvēku aizbildniecībai, lūgšanām - gan to, kas šajā pasaulē, gan to, kas lūdzas par mums no mūžības.  

Pāvests arī atgādina, ka aicinājums uz svētumu ir aicinājums, ar kuru Kungs griežas pie katra no mums. Tas nav viņš, pāvests, tas ir Kungs, kas griežas pie mums. Aicinājums, kas domāts - šeit atkal Pāvests ir ļoti familiārs - TEV. Viņš arī citē: "Esiet svēti, jo es esmu svēts." Vatikāna II Koncils to īpaši izcēla, ka visi Kristum ticīgie neatkarīgi no dzīves stāvokļa vai situācijas ir Dieva aicināti. Tas ir Vatikāna koncila dokumentos - konstitūcijā „Lumen Gentium". Tātad visi esam Dieva aicināti, katram ejot savu ceļu uz svētumu, kas pilnībā un pilnīgā veidā piemīt debesu Tēvam. Šeit ir uzsvērts: "katram ejot savu ceļu". Tā izsakās koncils. Tāpēc mums nav pamata zaudēt drosmi, dzirdot par šķietami nesasniedzamiem svētuma paraugiem. Var padomāt, ka tas ir kaut kas liels, ko mēs nevaram atdarināt, kas tāds, kas nav mums pa spēkam. Kad mēs lasām par dažādiem varonības veidiem, pakāpēm, ko sasnieguši svētie, domājam, ka mēs tā nevaram. Tās ir liecības, kas noder, lai mūs motivētu. Taču Pāvests saka: uzmanīgi, nemēģināsim tās kopēt. Nemēģināsim atdarināt tos lielos svētos, par kuriem esam lasījuši. Jo tas varētu mūs novirzīt no tā vienreizējā un īpašā ceļa, ko Kungs ir sagatavojis tieši mums. Svarīgi, lai mēs katrs ietu un novērtētu savu īpašo ceļu atbilstoši savām spējam un aicinājumam un atklātu labāko sevī. Jo katrā ir kaut kas labs, un mums ir jāatklāj spējas, kas ir mūsos, tāpat kā talanti, caur ko Dievs mūs arī aicina. Esam aicināti neizšķiest to, ko Dievs ir mūsos ielicis, cenšoties atdarināt kaut ko, kas nav mums paredzēts. Arī lielais mistiķis svētais Jānis no Krusta savos rakstos izvairījās dot visiem piemērojamus noteikumus. Jo dievišķā dzīve, viņš saka, izpaužas vieniem vienā, bet citiem citā veidā. Tāpat mēs zinām, ka lūgšanas formas ir dažādas, lūgšana nekad nebūs vienāda, katru reizi tā atšķirsies atkarībā no mūsu garastāvokļa, mūsu temperamenta, no tā, kādi mēs būsim atnākuši uz lūgšanu. Tāpat arī mūsu garīgais aicinājums ir dažāds. Tam vajadzētu iedvesmot un iedrošināt katru atdot visu sevi, lai augtu tajā vienreizējā un neatkārtojamā Dieva nodomā, ko Dievs ir paredzējis viņam vai viņai kopš mūžības. Šis Dieva nodoms, Dieva plāns - tas ir bijis Dievā jau kopš mūžības. Arī Pāvests citē tekstu no Jeremija grāmatas: "Pirms tevi radīju mātes miesās, es tevi jau pazinu. Pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi."

Pr. Rolands Abrickis
Turpinājums sekos