SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Pāreja uz tīru enerģiju un rūpes par mūsu kopīgajām mājām

Eminence,
Cienījamie vadītāji, investori un eksperti,
Dāmas un kungi,
vissiltākie sveicieni jums visiem šajā Dialogā par tēmu Pāreja uz tīru enerģiju un rūpes par mūsu kopīgajām mājām. Tas fakts, ka jūs  pēc pagājušā gada tikšanās no jauna esat Romā ir pozitīva zīme jūsu pastāvīgajām pūlēm strādāt kopā solidaritātes garā, lai veicinātu konkrētus soļus mūsu planētas aizsardzībai. Par to es jums esmu pateicīgs.
Pašreizējais, otrais Dialogs norisinās kritiskā brīdī. Šībrīža ekoloģiskā krīze, it īpaši klimata pārmaiņas, apdraud cilvēces ģimenes nākotni, un tas nav pārspīlējums. Pārāk ilgi esam kolektīvi ignorējuši zinātnisko analīžu rezultātus, un "katastrofālās prognozes nu jau vairs nevar uzlūkot ar nicinājumu un ironiju" (Enc. Laudato si', 161). Ikkatrai diskusijai par klimata pārmaiņām un pāreju uz tīru enerģiju ir tātad jāuzņem labākie šobrīd pieejamie zinātniskās pētniecības augļi un jāļaujas to dziļai ietekmei (skat. ibid., 15).
Nozīmīgs notikums šajā pēdējā gadā ir bijis Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes "Ziņojuma par to, kādu ietekmi rada globāla temperatūras paaugstināšanās par 1,5 C salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni" publicēšana. Šis ziņojums skaidri brīdina, ka gadījumā, ja pārsniegsim Parīzes nolīgumā noteikto 1,5 C slieksni, ietekme uz klimatu būs katastrofāla. Ziņojums turklāt arī brīdina, ka pietrūkst vien nedaudz vairāk kā viena desmitgade, lai sasniegtu šo globālās sasilšanas slieksni. Šīs ārkārtējās klimata situācijas priekšā mums atbilstoši jārīkojas, lai varētu izvairīties no smagas netaisnības nodarīšanas nabadzīgajiem un nākamajām paaudzēm. Mums jārīkojas atbildīgi, nopietni ņemot vērā mūsu darbību ietekmi īstermiņā un ilgtermiņā.

Turpinājums sekos


ĞIMENES GARĪGUMS

Uzruna pasaules Ģimeņu dienas Īrijā, augustā 2018.g.

Kā to sauc? To sauc par svētumu. Man patīk runāt par svētajiem mums līdzās, par visiem parastajiem cilvēkiem, kuri atstaro Dieva klātbūtni pasaules dzīvē un vēsturē (sal. Gaudete et Exsultate, 6-7). Aicinājums uz mīlestību un svētumu nav kaut kas, kas rezervēts dažiem priviliģētajiem. Nē. Pat tagad, ja mums ir acis, lai redzētu, mēs to varam redzēt ap mums. Tas ir klusi klātesošs visu to ģimeņu sirdīs, kuras piedāvā mīlestību, piedošanu un žēlsirdību, redzot vajadzību pēc tā, un viņi to dara klusi, bez fanfarām. Ģimenes evaņģēlijs patiesi ir prieks pasaulei, jo tur, mūsu ģimenēs, Jēzu vienmēr var atrast; tur Viņš dzīvo vienkāršībā un nabadzībā, kā Viņš darīja Nācaretes Svētās Ģimenes namā. Kristīgā laulība un ģimenes dzīve atklājas visā to skaistumā un pievilcībā vien tad, ja tās ir nostiprinātas Dieva mīlestībā, kurš mūs radījis pēc sava tēla, lai mēs varētu Viņu pagodināt kā Viņa mīlestības un svētuma ikonas pasaulē. Tēvi un mātes, vectēvi un vecmāmiņas, bērni un mazbērni - ikviens no mums, mēs visi esam aicināti ģimenē atrast mīlestības piepildījumu. Dieva žēlastība katru dienu palīdz mums dzīvot ar vienu sirdi un vienu dvēseli. Pat vedeklām un vīramātēm! Neviens nav teicis, ka tas ir viegli. Jums tas zināms labāk nekā man. Tas ir kā tējas pagatavošana: ir viegli uzvārīt ūdeni, bet laba tēja prasa laiku un pacietību; tai jāļauj ievilkties. Tā ik dienu Jēzus mūs silda ar savu mīlestību un ļauj tai iesūkties visā mūsu būtnē. No savas Svētās Sirds bagātības Viņš dod mums žēlastību, kas nepieciešama, lai dziedinātu mūsu vājības un atvērtu mūsu prātus un sirdis, darot mūs spējīgus sadzirdēt, saprast un piedot vienam  

Pāvests Francisks


Tu mani pazīsti pilnīgi, Kungs:
visa mana tagadne, mana pagātne un mana nākotne ir Tavā priekšā.
Ikvienu darbību, kā materiālu rīcību tā arī domas,
Tu vari saprast jau no tās sākuma un tai sekot visā tās gaitā līdz pat tās sekām.
Apzināties, ka Tu lasi manā sirdī ir mans vislielākais mierinājums.
Dāvā vislielākā mērā patiesumu kuru es vēlos.
Dari, Kungs, lai man nekad nebūtu jābaidās no Tava skatiena apjaušot,
ka necenšos Tev godprātīgi patikt.
Iemāci man mīlēt vairāk, tad beidzot iemantošu mieru un
Tavs spriedums man vairs neiedvesīs nekādas bailes.
 
Dž. H. Ņūmens


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Baznīca Guljelmo Džakvintas garīgumā

Bīskaps un kustības Pro Sanctitate dibinātājs Guljelmo Džakvinta (+ 1994) Baznīcu, Kristus mistisko miesu, mīlēja uzticīgi un aizrautīgi; viņš to mīlēja kā mīl Līgavu un saskatīja līgavu viņam uzticētajā diecēzē: Tivoli pilsētā Itālijā. Viņš tai kalpoja ar nemitīgu vēlēšanos skatīt to “svētu un nevainīgu mīlestībā” (sal. Ef 5, 27).
Baznīca - svētuma augsne
Vispārējā aicinājuma uz svētuma gaismā bīskaps Džakvinta Baznīcu redzēja kā svētuma augsni. Kādā no garīgo rekolekciju priekšlasījumiem 1977. gadā viņš to apraksta šādi: “Baznīca ir Kristus, kas dzīvo laikā. Kristus Baznīcai ir nodevis visas Savas sirds bagātības... Baznīcu varētu saukt par Kristus mīlestības lielo rezervuāru, Viņa sirds dārgumu šķirstu, kurā glabājas visi vieduma un zināšanu dārgumi, kas ir svētdarīšanas līdzekļi un tātad arī pats svētums, t. i. mīlestības pacietība... Kristus ir uzticējis savai Baznīcai svētdarīšanas līdzekļus, un tikai ar to palīdzību ir iespējams sasniegt svētuma virsotnes”.
 
To svētdarīšanas līdzekļu uzskaitījums un analīze ir bagāti: svētdarošā žēlastība, sakramenti, Dieva Vārds, Apustuļi, t.i. hierarhija. Tādā veidā raksturota, Baznīca ir klātesoša kā dzīva, dinamiska, atvērta un mīlestību nesoša realitāte. Baznīca, šī “ prieka pilnā bērnu māte ” savā klēpī nes lielu bagātību: svētos. “Svētie ir Baznīcas bagātība, tie patiesi ir viņi, kas veido Baznīcas vēsturi, jo svētais ir Svētā Gara ierosmē tapušais cilvēces lolojums Dievam un, vienlaikus, Svētā Gara atbilde cilvēcei” (ib. p. 63).
Tajā skatījumā nav nekā statiska, nekā formāla un nekā slēgta.
 

Marija Macei, Apustuliska Oblāte
Turpinājums sekos
 


Kungs, Tu esi liels un augsti slavējams;
liela ir Tava varenība un neizmērojama Tava gudrība.
Un, cilvēks, kas ir maza Tavas radības daļiņa, grib Tevi slavēt,
tieši – cilvēks, kas būdams ietērpts mirstīgumā, sevī nes pašu sava grēka liecību un
apliecinājumu tam, ka Tu pretojies augstprātīgajiem.
Un tomēr cilvēks, Tavas radības mazā daļiņa, vēlas Tevi slavēt.
Tu pats viņu uz to mudini, liekot viņam rast prieku Tevis slavēšanā,
jo Tu mūs esi radījis sev un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatdusas Tevī.
 
Sv. Augustīns

LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija rekolekcijas Sarkanos septembrī 2018.g

Tātad mēs bijām Dieva plānā, Viņa nodomā vēl pirms mūsu radīšanas, pirms Pasaules radīšanas. Dieva plānā bija kāda sūtība katram no mums, un tā mums katram jāatklāj, jāsaprot, kur es varu būt noderīgs. Mēs visi esam aicināti būt svēti, saka Pāvests. Dzīvojot mīlestībā un sniedzot liecību ar saviem ikdienas darbiem tur, kur mēs esam. Tātad katrs savā vidē, ne kaut kur īpaši ejot, bet tur, kur mēs dzīvojam, jebkurā vidē.
Tad arī Pāvests iedrošina, mudinot nezaudēt drosmi, jo mums ir dots Svētā Gara spēks, kas visu dara iespējamu. Mēs nespējam, bet Svētais Gars būs tas, kas to izdarīs. Un būtībā svētums - tas jau ir Svētā Gara auglis mūsu dzīvē. Pāvests arī saka, ka cilvēks jūt kārdinājumu sapīties savā vājumā. Kurš gan mēs neizjūtam vājumu sevī? Dažādu problēmu vai darbu priekšā, vai kad jāveic kāds apustulāts. Arī es jūtu savu vājumu, piemēram, kad man jāsaka uzruna. Katram var nākties darīt darbu, ko šķiet, ka nespējam, vai uzņemties pienākumu, no kā ir bailes. Protams, ka tad mēs izjūtam savu vājumu. Pavests aicina tādos brīžos pacelt acis uz krusta sisto un teikt Viņam: "Kungs, es esmu nabaga grēcinieks, bet Tu vari izdarīt brīnumu, liekot man kļūt kaut mazliet labākam." Viņš neapgalvo, ka mēs uzreiz kļūsim svēti, nē, viņš tikai mudina paveikt to brīnumu kļūt kaut mazliet labākam. Šis svētums, uz kuru, kā Pāvests saka, tevi aicina Kungs, pieaug caur tādiem maziem ikdienas žestiem. Un viņš sniedz arī mazu piemēru no dzīves, ar ko, iespējams, saskaramies savā ikdienā: sieviete iet uz tirgu iepirkties un pa ceļam satiek kaimiņieni, un sāk ar viņu runāties, un viss tiek kritizēts. Mēs paši redzam, ka ļoti bieži, kad satiekamies ar kādu, uzreiz sākam kritizēt vai nu valdību, vai nu to, kas stāv priekšā, vai nu dzīvi, kuru dzīvojam, vai politisko situāciju. Vienkārši mēs visu uzreiz kritizējam. Par kaut jo jau cilvēkiem jārunā un kaut kā sanāk, ka, tiklīdz paveru muti, uzreiz nāk ārā viss sliktais, sūdzības un neapmierinātība, arī zināma kritika, pamatota vai nepamatota, bet ļoti bieži kaut kas negatīvs. Tas arī otrā cilvēkā var ienest nemieru, arī viņu pamudināt uz negatīvo. Pāvests saka: kad tā sieviete apņemas ne par vienu neko sliktu nerunāt un izpilda savu apņemšanos, tas ir solis virzienā uz svētumu. Kaut kas ļoti vienkāršs. Un, ja, mājās pārnākusi, viņa satiek dēlu, kurš grib parunāties par lietām, kas viņu interesē, un viņa, kaut arī nogurusi un neko nevēlas, tomēr apsēžas blakus un pacietīgi ar mīlestību dēlu uzklausa - tas, kā pāvests saka, ir ceļš uz svētumu. Kaut kas ļoti vienkāršs. Un ja vēlāk, kad viņu pārņem nemiers, viņa atceras Jaunavas Marijas mīlestību un paņem rožukroni un lielā ticībā lūdzas, tas atkal ir svētuma ceļš. Kad viņa iziet āra, satiek nabagu, apstājas, lai ar to no sirds parunātos, - arī tas ir solis uz priekšu. Dažkārt mums tikai jāatrod pilnīgāks veids, kā darīt to, ko mēs jau darām. Nekas jauns jau nav jāizdomā, tikai jāpadomā, kā es varu pilnīgāk izpildīt to, ko es jau daru. Tā, Dievišķās žēlastības mudināti, mēs caur daudziem maziem žestiem un darbiem tuvojamies svētumam.

Pr. Rolands Abrickis
Turpinājums sekos