SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Trešā tēma, caurspīdīgums, atspoguļojot klimata riskus, ir ārkārtīgi būtiska, jo ekonomiskie resursi ir jāizmanto tur, kur tie nes vislielāko labumu. Atklāta, caurspīdīga, zinātniski pamatota un regulēta informācija ir visu interesēs, padarot iespējamu finanšu kapitāla novirzīšanu uz tām jomām, kas sniedz visplašākās "iespējas cilvēka prātam radīt un ieviest jauninājumus, un tajā pašā laikā aizsargā vidi un rada vairāk nodarbinātības iespēju" (ibid., 192).
 
Dārgie draugi, laiks negaida! Pārdomām jāsniedzas pāri vienkārši pētījumiem par to, kas varētu tikt darīts, un jākoncentrējas uz to, kam jātiek darītam, sākot ar šodienu un turpmāk. Mēs nevaram atļauties tādu greznību kā gaidīt, ka citi virzīsies uz priekšu, vai dot priekšroku īstermiņa ekonomiskajiem ieguvumiem. Klimata krīze pieprasa mūsu skaidru rīcību, šeit un tagad (skat. ibid., 161), un Baznīca ir pilnībā gatava uzņemties savu daļu.
 
Mūsu pagājušā gada tikšanās laikā es paudu bažas, ka "civilizācija pieprasa enerģiju, taču enerģijas izmantošanai nav jāsagrauj civilizācija" (1). Šobrīd ir nepieciešama radikāla pāreja uz tīru enerģiju, lai glābtu mūsu kopējās mājas. Vēl pastāv cerība, un vēl ir laiks, lai izvairītos no smagākās klimata pārmaiņu ietekmes, ja vien sekos ātra un noteikta rīcība, jo mēs zinām, ka "cilvēki, būtnes, kas spējīgas galēji degradēties, var arīdzan sevi pārvarēt, no jauna izvēlēties labo un atjaunoties" (Laudato si', 205).
 
Es jums atkārtoti pateicos par jūsu devīgo atbildi Cilvēka integrālās attīstības diakstērijas ielūgumam. Es jums apsolu lūgties par jūsu lēmumiem; es no sirds piesaucu Kunga svētību pār jums un jūsu ģimenēm. Paldies.

Pāvests Francisks (1) Uzruna naftas, dabasgāzes un citu ar enerģiju saistītu uzņēmējdarbības sektoru nozīmīgāko uzņēmumu vadītāju sanāksmes dalībniekiem, 2018. gada 9. jūnijs


ĞIMENES GARĪGUMS

No Pāvesta Franciska rakstiem

Ģimene ir maza baznīca. Ģimenē, izmantojot ikdienas žestus, savstarpēju mīlestību, piedošanu, dāsnu labdarības vingrinājumu, viens iemācās atpazīt Dieva seju otrā. Ģimene ir brālības "sporta zāle". Mēs lūdzam Jēzu, Euharistiju, būt par ikdienas dāvanu viens otram mūsu ģimenēs un lūdzam par visām ģimenēm, kuras piedzīvo grūtos laikus.
 
Nekavējoties jāatceras, ka brālību parasti sāk mācīties ģimenē, galvenokārt pateicoties visu tās locekļu atbildīgajām un papildinošajām lomām, jo īpaši tēva un mātes. Ģimene ir katras brālības avots, un tāpēc tā ir arī miera pamats un galvenais ceļš, jo pēc aicinājuma tai vajadzētu ar savu mīlestību inficēt pasauli.
 
Debesu Tēvs, 
caur Svētajā ģimenē tu mums devi dzīves paraugu, 
palīdzi mums izveidot savu ģimeni ka Nazarete ģimeni, 
kur valda mīlestība, miers un prieks. 
  
Palīdziet mums palikt kopā priekā un sāpēs, 
pateicoties ģimenes lūgšanai. 
  
Māci mums redzēt Jēzu mūsu ģimenes locekļos. 
  
Lai Jēzus sirds padarīt mūsu sirdis 
maigs un pazemīgs kā Tavs. 
  
Un palīdziet mums veikt svētkus darbus 
mūsu ģimenes pienākumi. 
  
Dari lai mēs vārētu mīlēt viens otru kā jūs mūs mīlat, 
un piedod mums mūsu vājas kā tu piedod mūsu grēki. 
Āmen. 
Sv. Terēze no Kalkutas


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Kristus vienlaicīgi ir priesteris un upuris

Kristus mūs glābj ar upuri, kurā Viņš vienlaicīgi ir priesteris un upuris. Tātad, Viņa starpniecība īstenojas caur pravietojumu un caur upuri. Kristus kā priesteris un upuris mums parāda jaunu dzīvi. Tā ir dzīve kurai būs jāseko ne tikai visiem praviešiem, priesteriem un upuriem, bet pirmkārt jau Viņa priesteriem.
 
Svētuma plānu, kuru Jēzus atnesa ar savu vēsti un savu piemēru, Viņš tālāk nodeva Baznīcai, lai tā varētu šo plānu īstenot. Kad runājam par Baznīcu, to neuztveram kā abstraktu organizāciju, bet galvenokārt kā Baznīcu, par kuru Jēzus saka: „Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es uzcelšu savu Baznīcu” (Mt 16,18). Tā ir gan hierarhiskā Baznīca (pāvests, apustuļi, bīskapi, priesteri), gan arī visas Dieva tautas Baznīca. Jēzus aizsāktais svētuma plāns jāturpina hierarhiskajai Baznīcai un visiem mums.
 
Kristietis ir kandidāts uz moceklību, tāds, kas ar savu moceklību un savu dzīvi uzrunā un, tātad, ir pravietis, bet caur savu upurēšanos, reizē ir arī priesteris. Jo vairāk plūst mocekļu asinis, jo vairāk Baznīca izplešas. Tertuliāns patiesi varēja sacīt: mocekļu asinis ir kristiešu sēkla.
 
Mīlestība, upuris un lūgšana par priesteriem ietilpst mistiskās Miesas ekonomijā, kas nozīmē tikai to, ka, jo svētāks esmu, jo man ir lielākas iespējas to izlūgt citiem, un, ja neesmu svēts, tad laikam Kristus miesai kaut kā pietrūkst. Tai pietrūkst manu nopelnu, svētuma, līdzdalības Kristus ciešanās, kā teicis svētais Pāvils: „Savā miesā papildinu to, kas pietrūkst no Kristus ciešanām, par labu viņa Miesai, kas ir Baznīca” (Kol 1,24).
 
Dieva Kalpa Guljelmo Džakvinta
No grāmatas “Derība”
Jēzu, Euharistija, rādi man savu vaigu,
Jēzu, Euharistija, atver man savu Sirdi,
Jēzu, Euharistija, atļauj man pazīt Tēvu,
Jēzu, Euharistija, dāvā man savu Garu.
 
Dieva Kalps Guljelmo Džakvintas
 

LAJU GARĪGUMS

Mīlestība Kristū – tā ir revolūcija (Homīlija Visu Svēto Vigīlijā)

Mīlestība — daudznozīmīgs, ārkārtīgi ietilpīgs vārds. Bet, ja no tā daudzajiem iespējamajiem sinonīmiem jāizvēlas galvenais, kas vistuvāk izteiktu pašu tā būtību, tad var teikt tā: mīlestība — tā ir revolūcija. Kristīgās dzīves atjaunotne prasa radikālas pārmaiņas kopīgā ceļā uz kvalitatīvi jaunu cilvēcisku un garīgu svētuma stāvokli. Tas ir revolucionārs uzdevums.
Savā dziļajā būtībā, evaņģēliskajā drosmīgumā, humānistiskajā sociālajā un ekoloģiskajā ievirzē pašreizējais Maģistērijs tieši turpina tos dižos darbus, ko Baznīca aizsāka Vatikāna II koncila gados. Un ne tikai turpina, bet arī attīsta un padziļina tādas kardinālas idejas kā kopība (koinonia) un brālība. Tagad vēsturiskajam impulsam jāiedveš jauns svētuma dinamisms, jāvirza uz priekšu tas viss, ko koncils un sinodālais ceļš paveikuši Baznīcas dzīvē.
Vēsturiskā pieredze ir parādījusi, ka arī kristiešu dzīve pasaulē un sabiedrībā nav nodrošināta pret stagnācijas tendenču parādīšanos un uzkrāšanos un pat pret būtiskam sociāli garīgām krīzēm, kuras skar ticības un sirdsapziņas brieduma attīstību. Taču, lai izkļūtu no krīzes vai pirmskrīzes situācijas, nepieciešami revolucionāra rakstura pasākumi. Vissvarīgākais te ir, ka kristieši sv. Gara un Baznīcas apustuliskā Maģistērija vadībā būtu spējīgi uz revolucionārām pārmaiņām, jo tas pēc savas dabas ir dinamisks. Pie Vatikāna II koncila sasaukšanas Baznīca darba kārtībā izvirzīja šādu uzdevumu. Uzkrājušos un nobriedušo problēmu nopietnība, novēlošanās, kas bija pieļauta to izprašanā un izlemšanā — tas viss prasīja rīkoties revolucionāri, izvērst katoliskai Baznīcai jauna veida attiecības ar pasauli, atjaunoties savā pašapziņā un kristīgās dzīves daudzpusīgajos aspektos. Pašu vārdu «revolūcija» daži neuztver attiecībā uz kristīgo un garīgo dzīvi Baznīcā. Dažus baida pat termins «reforma». Taču pāvests Francisks nebaidās šo vārdu lietot un pat māca Baznīcas bērnus pašus «reformismā», kad tas vajadzīgs Jēzus Kristus izraisītās mīlestības un žēlsirdības revolūcijas attīstībai jaunos apstākļos. Cik zīmīgi, ka Pro Sanctitate sekulārinstitūta dibinātājs bīskaps Guljemo Džakvinta par mīlestības revolūciju kā svētuma ceļu ir uzrakstījis atsevišķu grāmatu!
Nosaukdama savus pasākumus par revolucionāriem, Baznīca domā to dziļo, radikālo svētuma raksturu, — to, ka tie aptver visu cilvēku un katru cilvēku visas dzīves sfēras, turklāt aptver kompleksi, to veselumā. Tā nav ārēja institucionāla uzkrāsošana, bet gan pilnīga Baznīcas organisma atveseļošana un atjaunināšana.
Revolūcija Dieva mīlestībā un svētumā nav vienreizēja parādība. Tai jākļūst arī par ikdienas pastorālo darbību, kas nav savienojama ar ierēdnieciskuma, birokrātisma, lielmanīguma, klerikālisma iezīmēm. Un lielā godā jātur drosme, iniciatīva, augsts idejiskums, tikumiska tīrība, pastāvīga nepieciešamība kontaktēties ar cilvēkiem, prasme pamatot un aizsargāt evaņģēlija humānās vērtības. Revolucionārā situācija prasa entuziasmu, pašatdevi, pašaizliedzību, īpaši no pastorālajiem darbiniekiem, kuru vidū apustuliskās Pro Santitate oblātes sniedz iespaidīgu tikumisku paraugu.
Pats Baznīcas organiskais raksturs paredz, ka atjaunotnei jānotiek katrā draudzē, katrā kalpošanas izpausmē, visā pārraudzības un koleģialitātes sistēmā, harizmātiskos un institucionālos orgānos, arī Romas kūrijā un vietējo bīskapu kūrijās. Koncila un sinožu ierosmes attiecas uz visiem — no ierindas kristieša līdz bīskapam un pāvestam, no katehēta līdz profesionālam teologam. Tās var tikt novestas līdz galam tikai tādā gadījumā, ja būs kļuvušas par ticīgo ierasto ikdienu kā Jēzus sludināto kalna mācības svētību īstenošanu. Svētie atgādina, aizlūdz un rosina, lai mēs aizvien rīkotos saskaņā ar Dieva Vārdu, godīgi, pēc labākās sirdsapziņas, pazemīgā sadarbībā ar Dieva žēlastību un evaņģēlisku atdevi.

Pr. Pauls Kļaviņš Dr. theol