SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Katrs cilvēks ir mans brālis: dzīves ceļš

Cik ir svarīgi runāt par tēmu Brālības mistika, cilvēka pilnība.
Mistisks ir viss tas (vispirmām kārtām persona), kas ir ticis Dieva (vispārīgā nozīmē - dievišķā) izvēlēts intīmām, dziļām un ilgstošām attiecībām ar Viņa Mistēriju (no šejienes pats vārds "mistisks", no grieķu valodas vārda myio, kas nozīmē klusuma attieksmi Neizsakāmā priekšā). Runājam par brālības mistiku (un par visu to, ko var pateikt par šo realitāti jeb mistiku) tajā nozīmē, ka ir runa par brālību, kas dzimst to tām pašām attiecībām, ko Dievs ir vēlējies iedibināt ar saviem bērniem, vīriešiem un sievietēm.
Dažus izteiciena "brālības mistika" uzsvarus var rast Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas pārdomās:
"Ko pārdabisku mēs atrodam savos brāļos? Vai nu mēs raugāmies no ticības skatupunkta un viss iegūst noteiktu nokrāsu, vai arī mēs raugāmies no naturālisma skatupunkta un scenārijs pilnībā mainās. Balstoties uz naturālismu, nav daudz motīvu, kas mūs varētu pamudināt uz mīlestību pret tuvāko. Var būt ieinteresētības, cilvēciskas iztapības, simpātiju vai citi motīvi; kādam var būt cilvēciskās solidaritātes motīvs, līdzjūtības motīvs, bet pamatos mēs atrodam vienkārši šīs divas realitātes: vai nu egoistisko ieinteresētības motīvu, vai emocionālo instinkta motīvu.
Kāds savukārt ir pārdabiskais mīlestības pret brāļiem pamats?
Mēs visi esam Mistiskās Miesas daļa, mēs visi esam viens. Kad mēs sakām Mistiskā Miesa, riskējam domāt par kaut ko abstraktu, mistisku, neskaidru, ēterisku, nenoteiktu, miglainu.
Sv. Pāvils atklāj Mistiskās Miesas avotus: Kristības sakramentālais avots - mēs caur kristību Kristus nāves dēļ esam iekļauti Kristū, tātad Baznīcā - un Euharistija, otrs mūsu saaugšanas un mūsu pakāpeniskās iekļaušanās Kristus Miesas dziļumos avots.
Stefānija Kastelli,
Apustuliskā Oblāte
Turpinājums sekos


ĞIMENES GARĪGUMS

Kāda tēva vēstule dēlam

Ja kādu dienu Tu mani redzēsi vecu: ja es sasmērējos, kad ēdu, un nespēju saģērbties... esi pacietīgs, atceries laiku, ko es pavadīju, Tev to mācot.
Ja, runājot ar Tevi, vienmēr atkārtoju to pašu, nepārtrauc mani... uzklausi mani, kad biji mazs, katru vakaru man bija Tev jāstāsta viens un tas pats stāsts, līdz Tu aizmigi.
Kad manas nogurušās kājās man neļauj turēt Tev līdzi, neizturies pret mani kā pret apgrūtinājumu, nāc man pretim ar savām stiprajām rokām tādā pašā veidā, kā es to darīju, kad Tu spēri savus pirmos soļus.
Kādu dienu Tu atklāsi, ka es vienmēr esmu vēlējies Tev to labāko un esmu centies nogludināt Tev ceļu. Dod man nedaudz Tava laika, dod man nedaudz Tavas pacietības, dod man plecu, uz kura atbalstīt galvu, tāpat kā es to esmu darījis Tev.
Palīdzi man staigāt, palīdzi man nobeigt savas dienas ar mīlestību un pacietību, un es došu Tev pretim smaidu un bezgalīgu mīlestību, ko vienmēr esmu jutis pret Tevi.
Es mīlu Tevi, mans dēls.
 
“Labākais veids, man šķiet, ir veidot pieradumu katrā lietā jautāt, ko Jēzus domātu, teiktu vai darītu jūsu vietā, un domāt, teikt, darīt to, ko darītu Viņš (..) Tamdēļ Viņš nāca mūsu vidū, lai mums būtu vienkāršs, ikvienam pieejams veids, kā praktizēt pilnību.’’
“Brālība ir bišu strops’’, “Brālība ir labā gana jumts’’, “No puspieciem no rīta līdz pus septiņiem vakarā es ne mirkli nepārtraucu runāt un tikties ar cilvēkiem.’’
Šarls de Fuko


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Kopā ar Jēzu

Es veltīju un atdodu mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētākajai Sirdij savu personu, savu dzīvību, savus darbus, savas grūtības un ciešanas, lai nākotnē es pilnīgi atdotos dievišķās Sirds mīlestībai un tās godināšanai. Mana nopietnā un neatsaucamā apņemšanās ir piederēt tai pavisam, darīt visu aiz mīlestības pret viņu un no visas sirds atteikties no visa, kas nepatiktu Jēzus dievišķajai Sirdij. — Tādēļ es izvēlējos Tevi, Vissvētākā Sirds, par savas mīlestības vienīgo priekšmetu, par savas dzīvības aizsargātāju, par savas pestīšanas drošību, par atbalstu savā vājumā un par visas savas dzīves gandarīšanas upuri. Tu, maiguma un žēlastības pilnā Sirds, esi man drošs patvērums arī manā nāves stundā, esi mana attaisnotāja Dieva priekšā un novērs no manis Viņa taisnīgo dusmu sodu. Tu, mīlestības pilnā Sirds, uz Tevi es lieku visu savu cerību. Sava ļaunuma dēļ es bīstos visa, bet ar Tavu žēlastību es ceru uz visu. Iznīcini manī visu, kas Tev nepatiktu, vai Tev pretotos. Lai Tava svētā mīlestība tik dziļi iespiežas manā sirdī, ka es nekad Tevis neaizmirstu un nekad netiktu no Tevis atšķirts. Dievišķā Sirds, Tavas bezgalīgās žēlsirdības dēļ, es Tevi, lūdzu, dari, lai mans vārds tiktu ierakstīts Tevī, jo Tavā kalpošanā es gribu dzīvot un mirt. Amen.
Sv. Margarita Alakoka  


“Vai patiešām gribam būt svēti?”

Šajā nedrošajā un vardarbīgajā pasaulē, kādu esam radījuši, - ko mēs varam teikt vai, drīzāk, darīt? Pirmām kārtām mums jāuzdrošinās atzīt, ka netaisnības, slimības, kari – tas nav liktenis; tās ir mūsu personiskā un kolektīvā egoisma, mūsu nevērības, mūsu neatzīto kļūdu, mūsu nespējas mācīties no pozitīvās un negatīvās pagātnes pieredzes sekas. Taču mēs ticīgie sakām vēl kādu lietu saviem laikabiedriem – mēs sakām, ka neticam vēstures fatalitātei, neticam, ka cilvēks ir fundamentāli slikts. Mēs uzticamies cilvēkam, jo zinām, ka Dievs tam devis prātu un sirdi, lai - ar Viņa palīdzību - tas darītu pasauli labāku. (..) Vai mēs patiesi vēlamies mieru? Vai patiešām gribam būt svēti? Ja atbilde ir apstiprinoša, mums kaut kas jāmaina savā dzīvē – tam, ko darām, jāapliecina mūsu savstarpējā uzmanība un rūpes, izlīgums, solidaritāte mūsu ģimenēs, kristīgajās kopienās un dažādās apvienībās, kurās esam iesaistījušies.”
Kard. Jean-Louis Tauran

LAJU GARĪGUMS

Vai pastāv plaisa starp mūsu vārdiem un ..to kā dzīvojam?

Kad ir noturīga dzīves liecība, kad redzu cilvēku kurā Dievs caur noslēpumu darbojas, un, kad no tā izrietoši, varu saistīt šo Dieva piepildīto dzīvi ar šīs personas vēstīto, tad noticu arī pašai pieredzei un līdz ar to viņa liecībai, kas ir īsta.  
Zinām, ka viss dzimst no Dieva, tātad, vajadzētu to apzināties jo mūsu liecībai var būt nozīme tikai tik lielā mērā cik Dievs caur to darbojas… Jāsaprot, ka vienīgi Dievs var darīt auglīgu mūsu darbu. Jābūt pazemīgiem un ne pārāk jāpaļaujas uz tā dēvētajiem tehniskajiem līdzekļiem, tā it kā apustulāta veikšana būtu tas pats kas vadīt uzņēmumu, rūpniecību, tā it kā apustulis būtu līdzīgs menedžerim, vai vēl vairāk, it kā ar mūsu piemeklētajiem tehniskiem propagandas līdzekļiem būtu iespējams atrisināt visas problēmas.  
Vai pastāv plaisa starp mūsu vārdiem un reālo dzīvi, starp to ko sakām, starp to ko “pļāpājam” un to kā dzīvojam? Redziet, es apstiprinu ka nav grūti runāt. Vajag tikai nedaudz dabiska talanta, nedaudz iemaņas un varam kļūt par lieliskiem oratoriem… ja vēlaties varat runāt daudz labāk par mani, taču ne jau tas ir svarīgi, svarīgums jau nav prasmē runāt, bet gan tajā, kas slēpjas aiz vārdiem, vai tur ir patiesa dzīves liecība nevis vienīgi vārdi.  
Nav viegli būt par lieciniekiem, jo grūtības pastāv, taču, ja ar vienkāršu kontemplatīvu skatu pārdomājam par Tēva radošo mīlestību, par Kristus klātbūtni, par Svētā Gara darbību, tad ir jāsaņem drosme, jo man ir paļāvība, ka Paradīzē mēs satiksimies daudz lielākā skaitā nekā spēj aptvert cilvēciskais prāts.
Guljelmo Džakvinta 

Nebaidies mērķēt augstāk, ļaut, ka Dievs tevi mīl un atbrīvo! 
Nebaidies ļaut, ka tevi vada Svētais Gars! 
Svētums nedara tevi mazāk cilvēcisku, 
jo tā ir tava vājuma satikšanās ar žēlastības spēku. 
  Pāvests Francisks