SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Katrs cilvēks ir mans brālis: dzīves ceļš

Ir iedvesmojis mūsu ceļu, kas šogad mūs vedīs uz brālības vietām/ sakramentu:
1. Pirmā lielā brālīgās mīlestības kopiena: ģimene.
2. Brālības un izdzīvošanas vieta: pilsēta.
3. Brālība ir jaunais tās izskaidrošanas un pārveidošanas kritērijs: pasaule.
4. Brālība virtuālo attiecību tīklā: globālais ciemats.
5. Vienīgi peļņas gūšanas attiecības vai brālības treniņzāle: darbs.
6. Palikt ar brāļiem: jauna laika dimensija.
7. Autentiska brālības kultūra: kāpēc, kādēļ un kura dēļ pūlēties.
8. Komunicēt ir brālības stils.
9. Jūs vairs neesat ne svešinieki, ne viesi, bet svēto līdzpilsoņi un Dieva ģimenes locekļi: neviens nav izslēgts no Dieva mīlestības.
10. Pēc dabas misionāra: "Baznīca, kas iziet", dedzība par Jēzu un dedzība par viņa tautu.
 
Paralēli šiem materiāliem, kas noderīgi formācijas un garīguma ceļā, žurnāls piedāvās arī padziļinātu rakstu sēriju, lai izprastu tēmas bibliskos, svēto dzīves, pastorālos e sociālos aspektus.
 
"Mūsu vēsturei ir nepieciešami "mistiķi": cilvēki, kas atsakās no jebkuras valdīšanas, kas tiecas pēc mīlestības un pēc brālības. Vīrieši un sievietes, kas dzīvo, pieņemot arī kādu ciešanu devu, jo ņem uz sevis citu nogurumu. Bet bez šiem vīriešiem un sievietēm pasaulei nebūtu cerības. Tamdēļ es jums novēlu - un novēlu arī man pašam -, lai Dievs mums dotu cerību būt svētiem." (Pāvests Francisks, Audience 2017. gada 21. jūnijā).

Stefānija Kastelli (Stefania Castelli),
Apustuliskā Oblāte
Turpinājums sekos


ĞIMENES GARĪGUMS

Mīlestība ir revolūcija

Vai šodien ir kāds, kurš nerunā par mīlestību? Tēma atbilst neapspiežamai cilvēciskai vajadzībai, kas atrod visdažādākās izpausmes — no jutekliskām līdz romantiskām —, bet kas galu galā var būt vien nostalģija par zudušu pirmo mīlestību, kas palikusi mūsos kā neizdziedināma brūce. Visi runā par mīlestību, jo visi pēc tās slāpst, lai gan iespēja iegūt dažas tās autentiskas pilītes, kas varētu remdēt mūsu slāpes, šķiet neaptverama.
 
Varbūt tieši tāpēc runāšana par to ir kļuvusi par normu, un mēs paši vairs neticam tādas mīlestības patiesajam spēkam, kas ir uzticīga ar upurēšanās uzticību. Lai gan tie var šķist pesimistiski, šie novērojumi patiesībā raksturo realitāti. Tādējādi mēs riskējam redzēt Dieva un Kristus mīlestību kā tālu ideālu, gandrīz kā mītu, kas ved pie tā, ka tiek likvidēta jebkāda saikne starp Jēzus piemēru un mūsu parasto cilvēka dzīvi. Tad jebkāda runāšana par cilvēka mīlestības modelēšanu pēc Kristus mīlestības parauga loģiski kļūst par paredzamām vai dievbijīgām runām, visam apstājoties tīri emocionālā līmenī.
Mums jāņem vērā iepriekš minētais temats, proti, nozīme, ko Kristus piešķir Viņa mīlestībai pret mums. Tā nesastāv no daudziem vārdiem - pat ja tādu ir daudz -, bet tā ir dzīves īstenība, ko raksturo visdziļākā pazemināšanās, sevis pazemošana līdz nabaga cilvēciskajam līmenim, drīzāk zem-cilvēku līmenim. Mēs esam bijuši nevis tālas mīlestības, bet gan tik dzīvas un efektīvas mīlestības objekts, ka Mūžīgais vārds pieņēma mūsu cilvēcisko veidolu, apslēpjot Viņa dievišķo būtību, “atsakoties no sevis” (Fil 2:7), kā saka Svētais Pāvils.
Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Tuksnesis ir vientulības vieta

Centīsimies atrast laiku lūgšanai, Svēto Rakstu lasīšanai, un atteiksimies no tukšām un nevajadzīgām lietām. Tuksnesis ir vieta, kur saskatām un izvēlamies to, kas ir būtisks. Tā ir vientulības vieta. Lielā gavēņa laikā centīsimies ieraudzīt vientuļos, vecos, atstātos, nabadzīgos un slimos cilvēkus. Pasniegsim viņiem savu roku. Sekosim Jēzum, lai mēs spētu izbaudīt Viņa Lieldienu dāvanu un sajust Viņa mīlestības spēku. Jēzus klātbūtnē mūsu garīgais tuksnesis uzziedēs pavasara krāšņumā. Neaizmirsīsim, ka došanās uz tuksnesi kopā ar Kristu atver mums ceļu, kas no nāves ved uz dzīvību".  
Pāvests Francisks


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

1. Pashālais noslēpums kā atgriešanās pamats

Kristiešu prieks plūst no Jēzus nāves un augšāmcelšanās Labās vēsts klausīšanās un pieņemšanas. Šī kerigma izsaka mīlestības noslēpumu "tik īstu, tik patiesu, tik konkrētu, ka tas mūs aicina uz atklātības un auglīga dialoga attiecībām" (Christus Vivit, 117). Tas, kurš tic šim vēstījumam, noliedz melus, ka mūsu dzīve ir mūsu un ar to varam darīt, ko vēlamies. Drīzāk dzīve dzimst no Dieva, mūsu Tēva, mīlestības, no Viņa vēlmes mums dāvāt dzīvi pārpilnībā (sk. Jņ 10,10). Ja tā vietā mēs klausām kārdinošo "melu tēva" balsi (Jņ 8,44), mēs riskējam ieslīgt bezjēdzības bezdibenī un pieredzēt elli šeit virs zemes, jo pārāk daudz traģisku notikumu personīgajā un kolektīvajā cilvēciskajā pieredzē diemžēl par to liecina.
Šajā 2020. gada gavēnī es vēlētos dalīties ar ikvienu kristieti tajā, ko es rakstīju jauniešiem apustuliskajā pamudinājumā Christus Vivit: "Turiet jūsu acis pievērstas uz krustā sistā Kristus izstieptajām rokām, ļaujiet sevi glābt atkal un atkal. Un kad jūs dodaties sūdzēt grēkus, stipri ticiet Viņa žēlsirdībai, kura jūs atbrīvo no vainas. Kontemplējiet Viņa asinis, izlietas ar tik lielu mīlestību, un ļaujiet tām sevi attīrīt. Šādā veidā jūs varat atdzimt no jauna" (Nr. 123). Jēzus Pasha nav pagātnes notikums; drīzāk, pateicoties Svētā Gara spēkam, tas ir vienmēr klātesošs, darot mūs spējīgus ieraudzīt un ar ticību pieskarties Kristus miesai tajos, kuri cieš.
 

2. Nepieciešamība atgriezties.

Ir labi dziļāk kontemplēt pashālo noslēpumu, caur kuru mums ir piešķirta Dieva žēlsirdība. Patiesi, žēlsirdības pieredze ir iespējama tikai "personai pret personu" attiecībās ar krustā sisto un augšāmcēlušos Kungu, kurš "mani mīlējis un atdevis sevi par mani" (Gal 2,20), sirsnīgā dialogā starp draugiem. Tādēļ lūgšana gavēnī ir tik svarīga. Pat vairāk nekā pienākums, lūgšana ir mūsu vajadzība atbildēt Dieva mīlestībai, kas vienmēr mūs pavada un uztur. Kristieši lūdzas, zinot, ka ir necienīgi, tomēr joprojām mīlēti. Lūgšana var izpausties dažādos veidos, bet Dieva acīs patiesa nozīme ir tam, ka tā dziļi iespiežas mūsos, šķeļ mūsu sirds cietību, lai mūs arvien pilnīgāk atgrieztu pie Dieva un Viņa gribas.
Šajā labvēlīgajā laikā mēs ļausim sevi vest kā Izraēli tuksnesī (sk. Hos 2,14), tā, lai mēs beidzot sadzirdētu sava Līgavaiņa balsi un ļautu tai mūsos atbalsoties vēl dziļāk. Jo pilnīgāk mēs esam saderinājušies ar Viņa vārdu, jo vairāk mēs piedzīvosim žēlsirdību, kuru Viņš mums brīvi dāvā. Neļausim šim žēlastības laikam veltīgi paiet muļķīgā ilūzijā, ka mūsu varā ir noteikt laiku un līdzekļus, lai atgrieztos pie Viņa.
(Vēstījums 2020. gada gavēnim)
Pāvests Francisks

LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Garīgums tuksnesī - Lai kļūtu par cilvēkiem ar dziļu iekšējo dzīvi

Derība tuksnesī: cerības zīme

Bet tuksnesis ir vieta Izraēlas tautas lielajam ceļojumam no Ēģiptes un Apsolīto zemi. Izraēlam tuksnesis ir kas vairāk par šķērsojamu teritoriju, tas ir īpaša ceļa simbols, ceļa, kas nosaka un raksturo attiecības ar tā Kungu. Izreāls dodas tuksnesī ne pēc savas iniciatīvas, bet pēc īpaša Dieva aicinājuma, balstoties uz noteiktu apsolījumu: “Es tevi aizvedīšu uz zemi, kur plūst piens un medus, kur tu būsi brīvs, un Es būšu tavs Dievs un tu būsi mana tauta.” Tas ir personiskas un nesaraujamas saiknes apsolījums, kas iegūst derības vārdu, saiknes, kas dod jaunu perspektīvu un jaunu orientieri.
Tuksneša garīgums ir derības garīgums. Pašas dziļākās un svarīgākās zīmes, ko Kungs dod Izceļošanas (Exodus) laikā, parādās ceļa sākumā, nevis beigās. Pirms iziešanas no Ēģiptes Kungs liek svinēt Pashu, ceļa un atbrīvošanas paredzējumu, ko tauta drīz pieredzēs. Arī derība Sinaja kalnā tiek slēgta ceļa laikā, tā nav beigas un atzīmē ceļa ritmu: no šī brīža tautai Dieva rakstītais Likums ir kā partitūra, uz kuras pamata veidot savu dzīvi.
Bet ar to nav gana, tas nav pietiekami, tauta pārkāpj šo vienošanos, atklājot visu savu vājumu. Sēkla, ko pats Dievs ir sējis tuksnesī, nepaliek bez augļiem, tā ir cerības sēkla, tas ir apsolījums, ka piepildījums nāks īstajā brīdī.
“Izraēla tauta nespēj sekot mīlestības ritmam. Pēc daudzām neveiksmēm Dievs nostiprina citādu ekonomiju un derību: nolaižas cilvēka iekšienē, dara, lai cilvēks vairs neredzētu derību kā kādu ārēju realitāti, bet gan kā kaut ko, kas ir viņā pašā, iekšpusē. Nav runa par vienkāršu likuma ievērošanu, bet gan par noteiktas pieredzes iegūšanu; derība kļūst par dzīves pieredzi.” (G. Džakvinta, Derība, 61)
Tuksneša sirdī dzimst cerība – caur jaunu vārdu, ko Dievs saka cilvēkam: “Es rakstīšu Savu likumu tavā sirdī, es pat došu tev jaunu sirdi, miesas sirdi akmens sirds vietā, spējīgu saturēt Manu Garu.”

Kristīna Parasiliti (Cristina Parasiliti),
Apustuliskā Oblāte
Turpinājums sekos