SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Brālība

Mums ir jārūpējas par to, lai mūsu ģimenēs un kopienās būtu dzīvs šis viesmīlības un brālības gars, lai tādējādi katrs varētu justies "kā mājās". Īpaši, lai mazākie un trūcīgākie, kuri klauvē pie mūsu durvīm, saņemtu pretimnākšanu un piedzīvotu viesmīlību.  
  Kā uzturēt tolerantu un mierīgu savstarpēju sadzīvošanu, kas izpaustos autentiskā brālībā? Kā reliģijas, tā vietā, lai būtu par mūriem, kas šķir, var būt par brālības ceļiem? Tie prasa no mūsu puses nesavtīgas pūles, proti, lai mēs klausītos, pētītu un veiktu diskusijas, lai tādā veidā veicinātu atbrīvošanas, miera, brālības un taisnīguma procesus. 
  Pāvests Francisks  
  Mūsu pārliecība ir tāda, ka līdzīgi kā svētdarošā žēlastībā ir sākums svētumam – līdz maksimumam attīstītai žēlastībai, tā kristīgā brālība ir sākums līdz maksimumam attīstītai garīgajai brālībai.  
  Brālība ir dzīve, kas maina mentalitāti; tā izpaužas brīvos un radošos veidos, un to nevar vispārināt, klasificēt vai ievietot stingrā, precīzi noteiktā rāmī.  
  Jēzus ir nācis mūsu vidū kā brālis, lai gūtu cilvēcisku pieredzi, lai izjustu ko nozīmē būt cilvēkam, lai, kļūdams kā viens no mums, varētu mūs svētdarīt un mums just līdzi.  
  Dieva kalps Guljelmo Džakvinta


ĞIMENES GARĪGUMS

Mīlestība ir revolūcija

Viņš pieņēma mūsu nāves un grēka miesu (bet ne grēku), mūsu spēju tapt kārdinātiem un ciest; Viņš ņēma uz Sevis mūsu nāves spriedumu un pazemoja Sevi par cilvēku bez sejas, kā Jesaja Viņu redzēja (skat. Jes 53:3), vai vēl ļaunāk, par tārpu, kurš lien nežēlastībā (skat. Ps 22:7). Nav tā, ka Viņš nekad neizjuta tā visa smago realitāti. Noslēpumainā agonija Dārzā un asaras, kas sajauktas ar dziļiem kliedzienam, par kurām runā Vēstules ebrejiem autors (5:7), parāda Dievu, kas ir cilvēciskāks par cilvēku pašu, jo Viņš vēlējās uzņemties visu cilvēcisko vājumu.
Kristus nolaidās cilvēku realitātē: cilvēka realitātē, kurš ir grēka dēls, kurš nes sevī gan citu vainas nastu (cik smagi mūsu priekšteču vājums apgrūtina ikvienu cilvēku!), gan sevis paša, kas, iegrimis ļaunā un ļaunajam strukturētā pasaulē, spēj nonākt līdz zvērībām, kuras Pāvils nosoda Vēstules romiešiem pirmajās lappusēs. Tāpēc ka Viņš patiesi mūs mīl, Viņš nolaidās mūsu vidū līdz mūsu līmenim, bet ne lai atstātu mūs mūsu izmisuma un grēka stāvoklī. Viņš mums parādīja, ka, tieši paļaujoties uz Dieva žēlastību pret trūcīgajiem un mazajiem, cilvēks var celties augšā un aiz Jēzus un kopā ar Viņu izpirkt sevi no sava pirmatnējā, personīgā, sociālā un strukturālā grēka.
Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Debesu Tēvs 
caur Svētajā ģimenē tu mums devi dzīves paraugu, 
palīdzi mums izveidot savu ģimeni 
ka Nazaretes ģimeni, 
kurā valda mīlestība, miers un prieks. 
Palīdzi mums palikt kopā 
priekā un sāpēs, 
pateicoties ģimenes lūgšanai. 
Māci mums redzēt Jēzu 
mūsu ģimenes locekļos. 
Lai Jēzus sirds padarītu mūsu sirdis 
maigs un pazemīgs kā Tavs. 
Un palīdzi mums veikt svētkus darbus 
mūsu ģimenes pienākumi. 
Dari lai mēs vāretu mīlēt viens otru 
kā tu mūs mīli, 
un piedod mums mūsu vajas 
kā tu piedod mūsu grēki. Āmen. 
Sv. Terese no Kalkuttas


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

No vēstījuma 35. Pasaules Jauniešu dienām

Jaunekli, es tev saku, celies augšā!
Lk 7,14
 Mūsu šī gada tēmai ir “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” (sal. Lk 7, 14). Es jau pieminēju šo Evaņģēlija pantu dokumentā Christus vivit: „Ja esi pazaudējis savu iekšējo enerģiju, sapņus, entuziasmu, cerību un cēlsirdību, Jēzus nāk pie tevis, kā nāca pie atraitnes mirušā dēla, un visā savā Augšāmcēlušā Kunga spēkā aicina tevi: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” (Lk 7,14).
Šis Bībeles fragments mums stāsta par to, kā Jēzus, ieejot Naines pilsētā Galilejā, nonāca jaunieša, atraitnes mātes vienīgā dēla, bēru gājienā. Jēzus, aizkustināts par sievietes sirdi nomācošajām bēdām, veic brīnumu un atdzīvina viņas dēlu. Brīnums notika pēc vārdu un žestu secības: “Un to redzējis, Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās”(Lk 7, 13-14).
Apstāsimies un pārdomāsim dažus no šiem Kunga vārdiem un žestiem.
  Spēja saskatīt sāpes un nāvi
  Jēzus uzmanīgi aplūko šo bēru gājienu. Pūļa vidū viņš ievēro sievietes seju lielās ciešanās. Viņa skats rada sastapšanos, ir jaunas dzīves avots. Nav nepieciešami daudzi vārdi.
Kā ir ar manu spēju redzēt? Kad es skatos uz lietām, es skatos uzmanīgi, vai drīzāk tas ir kā tad, kad ātri ritinu mobilajā tālrunī tūkstošiem fotoattēlu vai sociālo profilu? Cik bieži mēs esam notikumu aculiecinieki, nekad tos nepiedzīvojot reālajā laikā! Dažreiz mūsu pirmā reakcija ir nofotografēt ar savu mobilo tālruni, iespējams, pat neielūkojoties iesaistīto personu acīs.
Mūsu apkārtnē, bet reizēm arī mūsos, mēs varam sastapt nāves realitāti: fizisku, garīgu, emocionālu, sociālu. Vai mēs to tiešām pamanām vai vienkārši ļaujamies sekām? Vai ir kaut kas, ko mēs varam darīt, lai dāvātu dzīvību?
Pāvests Francisks

LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Garīgums tuksnesī Lai kļūtu par cilvēkiem ar dziļu iekšējo dzīvi

Derība tuksnesī: cerības zīme

Cerība cilvēcei
Džakvintam katrs cilvēks ir aicināts piepildīt savu derību ar Dievu, teikt savu jā pilnīgi, noteikti un galīgi. Un, lai gan šī ir personiska, iekšēja vienošanās, tai ir lemts izstarot uz pārējo cilvēci, jo tā ir derība, ko ir piepildījis Kristus, kurš “atrauj vaļā durvis, atver tās visai cilvēcei, ar vispārējību, kas rada cilvēcē cerības stāvokli... Kristus ir klātesošs vēsturē, katra personīgajā vēsturē, manā vēsturē, manā dzīvē, Viņš, kas mani iekļauj Savā dzīvē. Katram jāspēj sacīt: es esmu pārveidotais, Kristus aicinātais, man ir jāslēdz vai jāatjauno mana derība ar Kristu, jāpieņem manā dzīvē bauslība, uz ko Viņš mani ir aicinājis, proti, tas, ko Viņš vēlas, lai es dzīvoju. Tas ir personisks jautājums, katrā ziņā, taču arī kopienas jautājums. [..] Patiesi pieņemt un izdzīvot šāda veida uzstādījumu nozīmē kļūt spējīgiem revolucionizēt savu personisko un kopienas dzīvi. Nav iespējams turpināt klusi dzīvot. Kungs ir aicinājis katru kristīto dzīvot Viņā, Viņa klātbūtnē. Viņš, kas ir klātesošs mūsos, mums ir devis Savu bauslību un to pastāvīgi atjauno, tāpat kā atjauno mūsu vienošanos ar Viņu.” (G. Džakvinta, Derība, 121)
Derība ir zīmogs, ko Dievs uzliek cilvēka sirdij, tas ir aicinājums uz Viņa svētumu, uz dzīvi dziļās attiecībās ar Viņu, smeļot no šīs saiknes, no šīs intīmās klātbūtnes spēju ar jaunām acīm raudzīties uz tuksnesi un atklāt tajā cerības sēklas, ko savākt, sargāt, audzēt, līdz uzdīgst labi augļi visiem. Kā derībai ir šī dubultā, personiskā un kopienas, dimensija, tā svētajam ir skatiens, kas spēj ietiekties dziļumos un ko tādu padara Gars.
Šādi Džakvinta apkopo šodienas svētā misiju:
“Kāds ir mūsdienu svētais? Pirmkārt viņš ir atvērts cilvēks, kurš ir spējīgs uztvert labā, nemiera, gaidu un cerību mutuļošanu, tāds, kurš spēj uztvert… Svētā Gara lūdzošo balsi: viņš ir atvērts visām Svētā Gara iedvesmām”  
Svētais ir prieka pilns cilvēks, jo, ja ticam Kristum, ja Viņā esam atraduši laimi (prieku, kā vēl nesen teica Jānis Pāvils II), mums ir jāizstaro un jāiedvesmo prieks citiem. Svētais ir enerģisks, radošs cilvēks, kurš visu dara ar mīlestību. Bīskaps Džakvinta akcentē, ka ir nepieciešami mīlestības revolucionāri, kuri ir spējīgi pārvarēt savu egoismu, lai bez nosacījumiem atdotos Dievam un brāļiem.
Kristīna Parasiliti (Cristina Parasiliti),
Apustuliskā Oblāte
Turpinājums sekos