SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Kristus, mūsu cerības avots!

Jēzus, kurš nomira un ir augšāmcēlies, nav mūs atstājis kā vien uz īsu brīdi (Jņ 14, 3), un joprojām ir klātesošs un dzīvo mūsu vidū.
Kristus testaments ir dzīva, šī brīža harizma, kurā mums jāiet iekšā pa divkāršo Vārda un Euharistijas noslēpuma ceļu, kas saglabāts Baznīcā.
Tā nav vēsturiska pagātne, kuru mēs atceramies un morāli pārdzīvojam: tā ir aktualitāte, kurai bija sākums laikā, bet kura saglabājas pāri visiem laikiem.
Katrs mūsu vēstures mirklis apzīmē klātbūtnes attiecības ar šo noslēpumaino, bet reālo Kristus klātbūtni, kurš mūs uzņem sevī un savā harizmā. Tas nevar palikt vienīgi kā kulta un sakramentāls žests, pat ja tas ir ļoti augsts, bet tam ir jāpārvēršas realitātē, kas ar Gara darbību var mūs pārveidot par Kristus mistisko seju, liekot mums ar pilnu piepildījumu un dāsnumu dzīvot dialektikā, kas izpaužas Viņa testamentā.
Lūk, mūsu cerības avots: Kristus, dzīvojošs mūsu vidū Lieldienu nāves un augšāmcelšanās noslēpuma realitātē.
Lūk, īsta cerības teoloģija: tie esam mēs, kas pieņemam Kristus dialektiku un to īstenojam personīgi un sociāli, lai veidotu šodienas un rītdienas pasauli. Protams, ir nosacījums, ka mēs pieņemam Kristus dialektiku visā tās pilnībā. Tā, tātad, ir maksimāla un identificējas ar Tēva mīlestības atklāsmi, kurš vēlas, lai mēs Viņu iemīlētu ar visu mūsu būtību. Tas ir pietiekami, lai glābtu mūs un visu cilvēci.

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

ĞIMENES GARĪGUMS

“Baznīcas dzīves centrā ir Jēzus Māte”

SKatrs cilvēks ir parādā dzīvību savai mātei, un gandrīz vienmēr ir parādā viņai lielāko daļu no savas vēlākas pastāvēšanas, kā arī par cilvēcisko un garīgo izglītošanu/ veidošanu. Tomēr māte, neskatoties uz to, ka ir ļoti paaugstināta (novērtēta) no simboliskā viedokļa - daudzos dzejoļos, ar daudzām skaistām lietām, kas poētiski izsakās par māti-, ikdienas dzīvē tiek maz uzklausīta un maz tiek palīdzēts, maz tiek ņemta vērā mātes centrālā loma sabiedrībā. Patiešām, mēs bieži izmantojam māšu vēlmi ziedot sevi saviem bērniem, lai "glābtu" par sociālajiem izdevumiem ( sociālajos uzdevumos).
 
Gadās arī tā, ka pat kristiešu kopienā māte ne vienmēr tiek ņemta vērā, ka viņa netiek ļoti uzklausīta. Tomēr Baznīcas dzīves centrā ir Jēzus Māte. Varbūt mātēm, kuras ir gatavas daudz upurēt sevi saviem bērniem, un nereti arī citiem, vajadzētu pievērst lielāku uzmanību (vajadzētu tikt vairāk uzklausītām). Mums vajadzētu saprast vairāk viņu ikdienas cīņu- būt efektīvām darbā, uzmanīgām un sirsnīgām ģimenē; Mums vajadzētu labāk saprast uz ko viņas tiecas paust labākos un autentiskākos savas emancipācijas augļus savā ģimenē. Mātei ar bērniem vienmēr ir problēmas, vienmēr darbs. Es atceros, ka mūsmājās, mēs bijām pieci bērni un kamēr viens darīja kaut ko, otrs jau izdomāja izdarīt ko citu, un nabaga mamma viņa gāja pie viena, tad pie otra, bet bija laimīga. Un tas mums ir devis daudz.
 
Mātes ir spēcīgākais antidots savtīga individuālisma izplatībai. "Indivīds" nozīmē "ka to nevar sadalīt". Mātes, no otras puses, "sadala", sākot no brīža, kad viņi uzņem bērnu, lai dotu to pasaulei un liktu viņam augt. Tieši viņas, mātes, visvairāk ienīst karu, kas nogalina viņu bērnus. Daudzas reizes es domāju par tām mammām, kad viņas saņēma vēstuli: "Es Jūs informēju (Es Jums saku), ka jūsu dēls ir kritis, aizsargājot tēvzemi ...". Nabaga sievietes! Kā cieš māte! Viņas ir dzīves skaistuma liecinieces.  
 
Pāvests Francisks


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

No Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas Mīlestība ir revolūcija

Jēzus, kurš nomira un ir augšāmcēlies, nav mūs atstājis kā vien uz īsu brīdi (Jņ 14, 3), un joprojām ir klātesošs un dzīvo mūsu vidū.
Kristus testaments ir dzīva, šī brīža harizma, kurā mums jāiet iekšā pa divkāršo Vārda un Euharistijas noslēpuma ceļu, kas saglabāts Baznīcā.
Tā nav vēsturiska pagātne, kuru mēs atceramies un morāli pārdzīvojam: tā ir aktualitāte, kurai bija sākums laikā, bet kura saglabājas pāri visiem laikiem.
Katrs mūsu vēstures mirklis apzīmē klātbūtnes attiecības ar šo noslēpumaino, bet reālo Kristus klātbūtni, kurš mūs uzņem sevī un savā harizmā. Tas nevar palikt vienīgi kā kulta un sakramentāls žests, pat ja tas ir ļoti augsts, bet tam ir jāpārvēršas realitātē, kas ar Gara darbību var mūs pārveidot par Kristus mistisko seju, liekot mums ar pilnu piepildījumu un dāsnumu dzīvot dialektikā, kas izpaužas Viņa testamentā.
Lūk, mūsu cerības avots: Kristus, dzīvojošs mūsu vidū Lieldienu nāves un augšāmcelšanās noslēpuma realitātē.
Lūk, īsta cerības teoloģija: tie esam mēs, kas pieņemam Kristus dialektiku un to īstenojam personīgi un sociāli, lai veidotu šodienas un rītdienas pasauli. Protams, ir nosacījums, ka mēs pieņemam Kristus dialektiku visā tās pilnībā. Tā, tātad, ir maksimāla un identificējas ar Tēva mīlestības atklāsmi, kurš vēlas, lai mēs Viņu iemīlētu ar visu mūsu būtību. Tas ir pietiekami, lai glābtu mūs un visu cilvēci.
Pasaule tiktu pārveidota - svēto utopija kļūtu vēsturiska un laicīga -, ja mūsu paaudze mēģinātu dzīvot pēc Jēzus testamenta spēka līnijas.
Beznosacījuma mīlestība pret Tēvu, maigums pret Kristu, kurš krustā sists par mīlestību, pakļāvība un ļaušanās Svētā Gara darbībai, brālība, kas spēj piedzīvot pazemojumu un pat atdot dzīvību brāļa labā, universāla mīlestība, kas kļūst par raksturīgu dzīves elementu, drosme grūtību un vajāšanu priekšā no pasaules, kuru nevajadzētu pamest, bet meklēt kā brāli, kuram jāatgriežas pie Tēva…: tāda ir šī konkrētas un realizējamas cerības pasaule, kuru augšāmcēlies Kristus mums jau ir atklājis un kas gaida no mūsu puses pieņemšanu un atbildīgu īstenošanu.
Mēs esam pieraduši domāt par cerības tikumu kā gaidīšanas attiecībām ar mūžīgo Dievu un domājam par Jēzu kā dievišķo Pestītāju, kurš nopelna mums un sagatavo mūs mūžīgajam redzējumam.
 

LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Garīgums tuksnesī - Lai kļūtu par cilvēkiem ar dziļu iekšējo dzīvi

Cik daudzreiz mons. Džakvinta ir aprakstījis svētā tēlu! “Viņš ir Dieva vīrs, un viņš jūt nepārvaramu vajadzību pēc Dieva. Viņš ir visas cilvēces brālis, kurš spēcīgi izjūt savus brāļus. Svētais ir Dieva un cilvēku meistardarbs.”
Šajā grāmatā svētais tiek raksturots kā “sabiedrisks cilvēks”, kuram tāpat kā Jēzum, nav ne savas vietas, ne sava laika, jo viņš visu dāvā un atdod Dievam un brāļiem. Svētais dedzīgi lūdzas, atbalsta, rūpējas. Cilvēcei viņš ir žēlastību pilns dārgums, kas turpina pasaulē Kunga Kristus mīlestības un miera pilno klātbūtni. “Svētais ir vienlaicīgi Svētā Gara atbilde un vārds. Pasaulē, kura ir pilna vajadzībām … Dievs dāvā savu atbildi uz jautājumu, kas ir svētais, precīzāk sakot, tā ir Svētā Gara atbilde uz konkrētā brīža vajadzībām” Svētais ir kā māls, kas paklausīgi ļauj sevi veidot Svētajam Garam un pats iesaistās šai procesā. (G. Džakvinta, Svētums)
Šie vārdi ir teikti gandrīz pirms četrdesmit gadiem – un tomēr to programmatiskais lādiņš ir palicis neskarts. Šodien dzīvojam iegremdēti daudzos tuksnešos, kuros cerības sēklas šķiet pamatīgi paslēptas. Un tomēr nav nepieciešams būt svētajam, lai iegūtu asāku redzi un saskatītu šo labā, raižu un gaidu dīgšanu... Tas jau būtu pirmais solis, lielisks vingrinājums, lai kādu tuksneša nostūri no neviesmīlīgas un naidīgas vietas padarītu par dzīvības dārzu.
Bet Džakvinta atgādina, ka svētais, katrs, kurš sava dzīvē ir pieņēmis derību ar Kungu, šo personisko mīlestības saikni ar Viņu, prot atpazīt To, kurš ir licis cerības sēklu tuksnesī, redz labo kā sēklu, ko Gars ir sējis cilvēka sirdī, pasaules sirdī, sabiedrības sirdī. Un tam ir noteicoša nozīme. Jo, ja cerības sēkla ir spontāni radies auglis, tā ir nepastāvīga kā cilvēka daba. Bet, ja tā ir Gara dāvana, tad Viņa darbs noteikti tiks pabeigts. Un kas vēl neparastāk – pasaulei ir pozitīvi aspekti, kas nāk no Gara klātbūtnes un darbības, lai gan pašā pasaulē ir pretestība Garam. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ ir nepieciešama svētā rosinošā un starpnieciskā darbība pasaules iekšienē, lai palīdzētu tai ceļā un veicinātu tās attīstību, sekojot Gara darbībai.

(Cristina Parasiliti, Kustība Pro Sanctitate, Itālijā)
Turpinājums sekos