SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Kad atrodamies slimnīcas uzgaidāmajā telpā, reti gadās nesatikt cilvēkus ar ciešanu, satraukumu, nemiera pilnu seju. Tomēr šodien tas notika ar mani. Es pavadīju kādu kundzi no Noto uz Ragusu, kur viņai nācās veikt izmeklējumus, kas ilgst vairāk nekā divas stundas. Kamēr gaidīju, mani sabiedrotie bija tikai viņas soma, kas balstījās uz krēsla, uzgaidāmās telpas lete un zilas grīdas, kas, pielietojot lielu iztēli, man lika aizdomāties par jūru un debesīm. Piedevām, nebija arī mobilā tālruņa uztveres zonas, tātad, to nevarēju lietot. Sākumā šī situācija manī rosināja dažus jautājumus: Ko es šeit darīšu visu laiku? Kā izlietot šīs stundas? Varbūt būs garlaicīgi? Varbūt nepārtraukti skatīšos pulksteni ar cerību, ka viss drīz beigsies?  
Toties, man par lielu pārsteigumu, nekas no tā neīstenojās: es sāku lūgties laudes – baznīcas rīta lūgšanu- un sajutu, ka esmu kontaktā ar visu Baznīcu, ar pasauli, un mana sirds izplešas lūgšanā par visiem, jo īpaši, par tiem, kas ienāks pa "kodolmedicīnas", kur es tobrīd atrados, durvīm. Tad vairs nejutos vienatnē un garlaikota. Es piedzīvoju (kā tas man bieži gadās) Dieva un cilvēku, pat to cilvēku, kurus nekad neiepazīšu, sabiedrību. Pēc tam es izlasīju dienas Dieva Vārdu un sāku nodoties pārdomām. Daudzas sejas šķērsoja manas domas, es atcerējos cilvēkus, kuri man nodeva tālāk Dieva mīlestību, un lūdzos par visiem man zināmajiem trausluma, asaru brīžiem un sarežģītajām situācijām. Es līdz ar svēto Francisku sev atkārtoju: “Mīlestība nav mīlēta” un lūdzu piedošanu par mani un par pasauli. Jau bija pagājusi vairāk kā stunda un joprojām nebija neviena, bet es, ne tikai neizjutu vientulību un garlaicību, bet vēl vairāk - jutos it kā būtu cilvēku ieskauta. Es pateicos Dievam par manu aicinājumu, par JĀ tam, kurš mani mīl tādu kāda es esmu, ka pat tad, kad esmu viena, es varu uztvert Viņa klātbūtni un Viņa pamudinājumu lūgties, rīkoties un piedzīvot šo laiku kā dāvanu ko izlietot vislabākajā veidā brāļu labā. Tajā pat laikā kundze jau bija pabeigusi, tuvojās man un sacīja: "Es atvainojos, ka liku tev ilgi gaidīt". Es atbildēju: "Laiks ir paskrējis, es esmu bijusi lieliskā kompānijā".  

Marija Frančeska Ragusa  
Apustuliska Oblāte Pro Sanctitate (Itālijā)


ĞIMENES GARĪGUMS

“Mēs neesam bāreņi, mums ir māte!”

"Mātes moceklībā". Homīlijā par priestera bērēm, ko noslepkavoja nāves brigādes, viņš teica, atkārtojot Vatikāna otro padomi: "Mums visiem jābūt gataviem nomirt par savu ticību, pat ja Tas Kungs mums šo godu nepiešķir ... Dot dzīvi nozīmē ne tikai būt nogalinātiem; dzīvības došana, kam piemīt mocekļa gars, ir pienākuma došana, klusums, lūgšana un pienākuma godīga izpilde; šajā ikdienas dzīves klusumā; dot dzīvību pamazām ( soli pa solim)? Jā, kā māte to dod, kura bez bailēm ar mātes mocekļa vienkāršību ieņem bērnu, dzemdē to, baro bērnu ar krūti, liek augt un rūpējas ar pieķeršanos. Tas dod dzīvību. Tā ir moceklība "  
Līdz šejienei citāts. Jā, būt mātei nenozīmē tikai dot pasaulei bērnu, tā ir arī dzīves izvēle. Ko māte izvēlas, kāda ir mātes dzīvesveida izvēle? Mātes dzīves izvēle ir izvēle dot dzīvību. Un tas ir lieliski, tas ir skaisti.  
Sabiedrība bez mātēm būtu necilvēcīga sabiedrība, jo mātes vienmēr zina, kā liecināt, pat vissliktākajos brīžos - maigums, centība, morālais spēks. Mātes bieži pārraida pat visdziļāko reliģiskās prakses izjūtu: pirmajās lūgšanās un pirmajos ziedošanās žestos, ko bērns iemācās, ticība tiek ierakstīta cilvēka dzīvē. Tas ir vēstījums, ko ticīgas mātes var nodot bez daudziem paskaidrojumiem: tie nāks vēlāk, bet ticības sēkla slēpjas tieši pirmajos, ļoti dārgajos brīžos. Bez mātēm ne tikai nebūtu jaunu ticīgo, bet arī ticība zaudētu lielu daļu no tā vienkāršā un dziļā siltuma. Un Baznīca ir māte, ar to visu, ir mūsu māte. Mēs neesam bāreņi, mums ir māte! Dievmāte, baznīcas māte, ir mūsu māte. Mēs neesam bāreņi, esam Baznīcas bērni, esam Dievmātes bērni un esam savu māšu bērni.

Pāvests Francisks  
 
Marija tajā brīdī, kad viņa ievēro, ka trūkst vīna,
vēršas ar paļāvību pie Jēzus. Tas nozīmē, ka Marija lūdz...
Viņas steigšanās palīdzēt citu vajadzībās paātrina Dieva “stundu”...
Viņa mums māca likt mūsu ģimenes Dieva rokās, viņa mums māca lūgties,
barojot to cerību, kura mums norāda, ka mūsu rūpes ir arī Dieva rūpes.
 
Pāvests Francisks



PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Būt žēlastības pilnam

(Vēstījums 35. Pasaules Jauniešu dienām)  
Svētie Raksti bieži apraksta tā dvēseles stāvokli, kurš ļauj citu sāpēm sevi aizkustināt „līdz pašiem dziļumiem“. Jēzus līdzjūtība viņu dara līdzdalīgu otra cilvēka realitātē. Viņš ņem uz sevis otra postu. Šīs mātes sāpes kļūst par viņa sāpēm. Šī dēla nāve kļūst par viņa nāvi.
  Daudzās situācijās jūs, jaunieši, demonstrējat savas līdz-dalības spējas. Pietiek vien redzēt, cik daudzi no jums ziedo sevi ar dāsnumu, kad vien apstākļi to pieprasa. Nav tādas katastrofas, zemestrīces, plūdu, kuros lielas brīvprātīgo jauniešu grupas nebūtu gatavas sniegt palīdzīgu roku. Arī lielā jauniešu mobilizācija, aizstāvot radīto, dod liecību par jūsu spējām saklausīt zemes kliedzienu.  
Dārgie jaunieši, neļaujiet jums nolaupīt šo jūtīgumu! Spējiet vienmēr uzklausīt cietošā vaidus un ļaujiet, lai jūs aizkustina tie, kas raud un mirst šodienas pasaulē. „Dažas dzīves patiesības ir iespējams ieraudzīt tikai ar asaru attīrītām acīm“ (Christusvivit, 76). Ja jūs pratīsiet raudāt ar raudošajiem, jūs būsiet patiesi laimīgi. Daudziem jūsu vienaudžiem trūkst iespēju dzīvē, viņa cieš no vardarbības un vajāšanām. Lai viņu ievainojumi kļūst par jūsu ievainojumiem, un jūs kļūsiet par cerības nesējiem šajā pasaulē. Varēsiet teikt brālim, māsai: “Celies, tu neesi viens,” – un ļaut piedzīvot, ka Dievs Tēvs mūs mīl un ka Jēzus ir Viņa izstieptā roka, lai mūs no jauna pieceltu.  

Pāvests Francisks  
 
Es zinu, ka laiks ir Dieva dāvana,
zinu, ka katra stunda ir kā monēta, kas jāizlieto gudri un labi. (..)
Nav tik lielas nozīmes tam, ka par Dievu runāju.
Man Viņš ir jādod.
 
Svētīgā Klāra Luče Badano

LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Garīgums tuksnesī Lai kļūtu par cilvēkiem ar dziļu iekšējo dzīvi

Izsalkums un slāpes

Viens no mūsu laikmeta paradoksiem ir līdzsvara trūkums starp iekšējo dzīvi un ārējo dzīvi: šķiet, ka eksistē tikai šī otrā, bet pirmā kļūst aizvien nenozīmīgāka, nabadzīgāka, tukšāka. Tas ir tas tukšums, kas jāpiepilda ar tā mīlošo sabiedrību, kas atkārto pravieša sludināto: “Lūk, dīgst kaut kas jauns... Vai tu to nemani?”  
Pirms dažām dienām es izlasīju šo pravieša Amosa grāmatas fragmentu: “Redzi, nāks dienas, saka Kungs, visvarenais Dievs, Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Tā Kunga vārdus.” (Am 8, 11) Man šie vārdi likās ļoti atbilstoši mūsu laikam, kurā ir tik daudz izsalkuma un slāpju pēc pieķeršanās, pēc atklātības attiecībās, pēc cilvēkiem, kas bez savtīguma veltītu savu darbu kopējam labumam. Ir izsalkums pēc cieņas, pēc viesmīlības, pēc klātbūtnes. Un visā šajā tuksnesī vajag likt no jauna atskanēt Vārdam, likt tam atskanēt ar dzīves liecību. Nav nepieciešama neapstrīdama, ideāla, nevainojama liecība, bet gan smaids, vārds, skatiens, žesti, kas vēsta, arī bez runāšanas, ka esi sastapis Kristu un esi atskārtis, ka kopš šīs tikšanās dzīve ir mainījusies.  

Kristīna Parasiliti (Cristina Parasiliti )
Apustuliska Oblāte Pro Sanctitate (Itālijā)
 
Ārpus darbiem un tā mazumiņa labā, ko varam paveikt,
daudz vairāk mūsu brāļiem, kas cieš, var dot personiskā,
kristīgā un misionārā liecība, lai cik niecīga tā būtu. (..)
 
Atrodoties neizsakāmi skumjas un nehumānas realitātes vidū,
bieži, lūdzot Kungu par saviem brāļiem,
man tūdaļ papildus jāpiebilst: Kungs, dari, lai esmu patiess,
kad saucu viņus par brāļiem.
 
God. Marčello Kandia