SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Sociālais apustulāts

Pastāv arī šī apustuliskā izplešanās, kas nav mazsvarīgāka, taču ir tik maz pazīstama. Mēs domājam par personisko pilnveidošanos, kurai jāizplešas un jāizpaužas sevis dāvāšanā brāļiem un māsām, ko esam satikuši Baznīcā vai darbā, vai mūsu dzīves vidē. Bet vai mēs vispār apzināmies grūtības, ar kurām savā pilnības ceļā sastopamies paši un ar kurām sastopas arī citi tieši pašlaik pastāvošā sabiedrības dzīvesveida un sociālās kārtības dēļ? Diemžēl mūsu laika sabiedriskās struktūras ļoti iespaido sociālās saiknes, nepievērš uzmanību reliģijas problemātikai vai pat tīši nostājas pret to, un pašlaik nav iedomājami runāt par jebkādu palīdzību garīgajā dzīvē no to puses. Bet, ja aicinājums uz svētumu attiecas uz visiem un ir būtisks visiem, ja mūsu katra individuālais mērķis ir tuvoties Tēva svētumam, vai gan nebūtu loģiski, ka sabiedrība un sociālās aktivitātes būtu veidotas tā, lai palīdzētu mums un sniegtu atbalstu šai augšupejā pretim bezgalīgajam? Mūsdienās tā ir utopija, tādēļ ka joprojām cīnāmies par lielāku tuvākmīlestību un sociālo taisnīgumu. Taču, ja visi, apzinoties šos mērķus, katrs savā jomā un apvienojot centienus pūlētos īstenot jaunas iespējas un veidot jaunus apstākļus, tad mēs varbūt varētu panākt radikālu pārveidi. Runa ir par profesionāla garīguma izveidi, kas spētu integrēties lielākās struktūrās, kuras būtu veidotas tā, lai veicinātu tādu sociālu attiecību attīstību, kuras vadītu pietas – dievbijība. Šai nolūkā vajadzētu būt tā, ka interešu kritērija vietā – vai labākajā gadījumā taisnīguma kritērija vietā – stātos brālīgums kopīgajā aicinājumā uz pilnību. Tas nenozīmē, ka ikkatru biroju vai būvlaukumu vajadzētu pārveidot par klosteri vai baznīcu, taču, lai tie vismaz nekļūst par reliģiskās izjūtas un mūsu pilnības ilgu kapu. Pat ja tas ir visai grūti, nebūtu absurdi domāt, ka ir iespējams radi darba vides apstākļus, ņemot vērā garīgas un pārdabiskas vērtības un organizējot aktivitāšu attīstību tā, ka kristietis saņemtu praktisku un konkrētu palīdzību, lai svētdarītu darbu, sevi un citus.
Šīs hipotēzes pamatotību un iespējamību var pierādīt, izmantojot pretēju piemēru. Daudzās zemēs darba vides apstākļi ir veidoti tā, lai izdzēstu Dieva pēdas ne vien ārēji, bet arī sirdsapziņu svētnīcā. Var runāt par tādām valstīm, kurās ir mēģināts izskaust Dieva klātbūtni un ateisma aizsegā ļaut triumfēt sātanam. Var veidot struktūras, pamatojoties egoismā, savtīgumā, perversijās, sātanismā, un tad nebūs iespējams īstenot pretējo?

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

ĞIMENES GARĪGUMS

"Kurš ir tavs mīļākais bērns?"

Bērnu prieks liek vecāku sirdīm pukstēt un no jauna atver nākotni. Bērni ir ģimenes un sabiedrības prieks. Viņi nav reproduktīvās bioloģijas jautājums, ne arī viens no daudzajiem pašrealizācijas veidiem. Un vēl jo mazāk viņi ir vecāku īpašums... Nē. Bērni ir svētība, viņi ir dāvana; vai skaidrs? Bērni ir dāvana. Katrs no viņiem ir unikāls un neatkārtojams, un tajā pašā laikā - nekļūdīgi saistīts ar savām saknēm. Būt par dēlu vai meitu saskaņā ar Dieva plānu nozīmē glabāt sevī atmiņu un cerību par mīlestību, kas piepildījusies, aizdedzot otra cilvēka - oriģināla un jauna - dzīvību. Un vecākiem katrs bērns ir viņš pats; savādāks, atšķirīgs. Ļaujiet man padalīties atmiņās par savu ģimeni. Es atceros savu mammu, kurai mēs bijām pieci, sakām: "Man ir pieci bērni". Kad viņai jautāja: "Kurš ir tavs mīļākais bērns?", viņa atbildēja: "Man ir pieci bērni, kā pieci pirksti. [Rāda rokas pirkstus] Ja sit vienu, man sāp; ja otru sit, man sāp. Visi pieci man sāp. Viņi visi ir mani bērni, bet visi ir atšķirīgi kā vienas rokas pirksti. " Un tā ir ģimene! Bērni ir dažādi, bet visi bērni.
Bērnu mīl tāpēc, ka viņš ir bērns, nevis tāpēc, ka viņš ir skaists, vai tāpēc, ka viņš ir tāds vai šāds; nē, jo viņš ir bērns! Ne tāpēc, ka viņš domā tāpat kā es vai iemieso manas vēlmes. Bērns ir bērns - dzīvība, ko mēs esam radījuši, bet kas paredzēta viņam, viņa, ģimenes, sabiedrības un visas cilvēces labā.
(katehēzes 2015.gada 11.februārī, )

Pāvests Francisks


Jēzus ir klātesošs Euharistijas sakramentā,
lai būtu mūsu barība, lai [ar mums] asimilētos un kļūtu mūsos
par to atjaunojošo spēku, kas atgriež mums enerģiju
un atgriež mums gribu pēc katras apstāšanās un pēc katra kritiena
atkal no jauna doties ceļā.
 
“Jēzu, dari manu sirdi līdzīgu Tavējai”
 
Pāvests Francisks

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Kā atpazīt Labā Gana balsi no zagļa balss

Kungs sauc mūs vārdā, sauc, jo mūs mīl. Tomēr Evaņģēlijs norāda, ka ir arī citas balsis, kurām nav jāseko: tās ir svešinieku, zagļu un laupītāju balsis, kuras avīm vēl ļaunu.
Šīs dažādās balsis atskan mūsu sirdīs. Ir Dieva balss, kas delikāti uzrunā sirdsapziņu, un ir arī kārdinoša balss, kas ved uz ļaunu. Kā atpazīt Labā Gana balsi no zagļa balss, kā atšķirt Dieva iedvesmu no ļaunā gara ierosinājuma? Varam iemācīties atpazīt šīs divas balsis: tās runā divās dažādās valodās un divos atšķirīgos veidos klauvē pie mūsu sirdīm. Tās runā dažādās valodās. Tāpat kā mēs protam atšķirt vienu valodu no otras, tāpat arī mēs varam atšķirt Dieva balsi no ļaunā gara balss. Dieva balss nekad nav kategoriska: Dievs mudina, bet nekad neuzspiež. Savukārt ļaunā gara balss pavedina, uzbrūk, piespiež: tā rada žilbinošas ilūzijas, modina vilinošas, bet īslaicīgas emocijas. Sākumā tā pierunā, liek ieticēt, ka esam visvareni, bet pēc tam atstāj mūsos tukšumu un mūs apsūdz: «Tu neesi tā vērts». Turpretī Dieva balss mūs pārveido ar lielu pacietību,  vienmēr uzmundrina un mierina: tā vienmēr stiprina mūsu cerību. Dieva balsij ir apvārsnis, turpretī ļaunā balss tev liek atsisties pret mūri, ieved stūrī.
Un vēl viena atšķirība. Ienaidnieka balss novērš mūsu uzmanību no tagadnes un grib, lai mēs koncentrētos uz bailēm par nākotni vai skumjām par pagātni; ienaidnieks negrib tagadni: tas atgriež rūgtumu, atmiņas par pieļautām kļūdām un tiem, kas mums ir nodarījuši pāri…, daudzas sliktas atmiņas. Savukārt Dieva balss runā tagadnē: «Tagad tu vari darīt labu, tagad tu vari īstenot mīlestības radošumu, tagad tu vari atmest žēlumu un skumjas, kas tavu sirdi tur ieslodzījumā». [Dieva balss] mūs dzīvina, ved uz priekšu, bet runā tagadnē, šobrīd.
Abas balsis rada mūsos dažādus jautājumus. Tas, kas nāk no Dieva, skan: «Kas man ir labs?» Turklāt kārdinātājs uzstās uz citu jautājumu: «Ko es gribu darīt?». Sliktā balss vienmēr riņķo ap sevi, savām tieksmēm, savām vajadzībām, ap visu un tūlīt. Tā ir kā bērna kaprīzes: visu un tagad. Savukārt Dieva balss nekad neapsola lētu prieku: tā aicina mūs iziet ārpus sevis, lai atrastu patieso labumu, mieru. Atcerieties: ļaunums nekad nedod mieru, tas vispirms iegrūž neprātā un pēc tam atstāj rūgtumu. Tas ir ļaunā stils.
Visbeidzot, Dieva un kārdinātāja balss runā atšķirīgās «vidēs»: ienaidnieks dod priekšroku tumsai, nepatiesībai, tenkām, bet Kungs mīl gaismu, patiesību, atklātu caurspīdīgumu. Ienaidnieks mums teiks: «Noslēdzies pats sevī, jo neviens tevi nesaprot un neklausās, tāpēc neuzticies!» Savukārt labā balss aicina mūs atvērties, būt skaidriem un paļauties uz Dievu un cilvēkiem. Dārgie brāļi un māsas, šajā laikā daudzas domas, rūpes un bažas mudina mūs atgriezties sevī. Pievērsīsim uzmanību balsīm, kas sasniedz mūsu sirdis. Jautāsim, no kurienes tās nāk. Lūgsim sev žēlastību atpazīt un sekot Labā Gana balsij, kas liek iziet no egoisma aploka, lai vestu mūs uz patiesas brīvības pļavām. Lai Jaunava, Labā padoma māte, vada un palīdz atpazīt īsto balsi.”

(Uzrunā pirms lūgšanas “Debesu Karaliene” 2020.g.3. maija)
Pāvests Francisks 

LAJU GARĪGUMS

Laikā, kad tik bieži sastopam sūdzības, rupjību, neapmierinātību un pesimismu, šķiet, ka vislabākais pretlīdzeklis ir sirdsapziņas veidošana, sākot jau ar tām kategorijām, kuras ir ar to cieši saistītas. Tieši tāpēc mēs vēlējāmies veltīt vecākiem un pedagogiem divus vakarus ar nosaukumu: “Katrs bērns ir atklājums: kā palīdzēt vislabāk izmantot viņam dāvātos talantus?” Kustības Pro Sanctitate no Kalīno (Breša, Itālija) organizētajā pasākumā, kas notika no 9. līdz 16. janvārim un ko vadīja psiholoģe un psihoterapeite doktore Silvija Baronio, kura aktīvi sadarbojas ar Brešas diecēzi, piedalījās daudzi vecāki un pedagogi no mūsu apkārtnes. Mums, apustuliskajām Oblātēm, kas darbojamies garīguma kalpošanā, ir īpašas rūpes par visa cilvēka pilnvērtīgu garīgo formāciju un visu, kas uz to attiecas. Vienmēr, kad tēma, veids un saturs aizsniedz un iedvesmo dalībniekus mēs esam sasniegušas mūsu mērķi. Novērot, ieklausīties, pavadīt ar simpātiju un mīlestību ģimenes, kuras apmeklē mūsu centru, ir ļoti skaisti un tas mūs patiesi uzrunā un iedvesmo. Mums ir iespēja to veikt personiski kā arī kopienas ietvaros, bet tad, kad to izdodas veikt, ievērojot konkrētas vajadzības un pielietojot atbilstošas prasmes, mēs patiešām esam prieka pilnas!
Talantu tēma, ar kuru mūs pakāpeniski iepazīstināja doktore Baronio, izmantojot ikdienas dzīves piemērus, pētījumus par šo tēmu un veselu virkni derīgu norādījumu kā atbildīgi dzīvot audzināšanas garā, pamazām iesaistīja klātesošos vecākus.
Lai neaizmirstu un dalītos ar tiem, kuri nebija klāti, mēģināšu īsi apkopot vadlīnijas kas turpmāk varētu noderēt vecākiem un pedagogiem...
Lai stātos pretim noslēgšanās un anonimitātes riskam… atbildi ar lielām un biežām uzticēšanās “injekcijām”. Ne tāpēc, lai veidotu atkarību, bet gan lai palīdzētu patiesi sevi uzlūkot un sevi cienīt. Patiešām, pašcieņa nenozīmē uzskatīt ka esam perfekti, bet gan novērtēt sevi tādu, kādi esam, ieskaitot atzinību, stiprās un vājās puses. Vienmēr Ir labi atcerēties, ka jūsu bērns nav vienīgi tas, par ko tiek novērtēts.
Lai izrautu jūsu bērnu no viendabīgās straumes, kas ierauj iekšā un padara visus vienādus, kā arī no viduvējības un slinkuma… nenogursti sēt, mudināt viņu sapņot, iedrošināt doties dziļāk un augstāk!

Rosanna Gagliano,
Apustuliska Oblāte Pro Sanctitate (Itālijā)
Turpinājums sekos