SOCIĀLAIS GARĪGUMS

“Galva, sirds un rokas..”

Izglītība klausās, vai arī neizglīto. Ja neklausās, tad neizglītojas. Izglītība rada kultūru, vai arī tā neizglīto. Izglītība māca mums svinēt vai nemācīt. Kāds man varētu teikt: "Bet kā, izglītošana ir lietu nezināšana?" Nē. Tā ir zināšana. Bet izglītošana ir klausīšanās, kultūras veidošana, svinēšana.  

Tādā veidā Scholas uzauga. Pat šie divi neprātīgie - dibinātāji, mēs varam viņiem par to pasmieties - iedomājušies, ka šī izglītības pieredze Buenosairesas diecēzē pēc divdesmit gadiem pieaugs kā jauna kultūra, “poētiski apdzīvojot šo zemi”, kā mums mācīja Helderlina. Klausoties, radot un svinot dzīvi. Šī jaunā kultūra, poētiski apdzīvo šo zemi. Domas valodas harmonizēšana ar jūtām un darbībām. Tas ir tas, ko jūs esat dzirdējuši mani sakām vairākas reizes: galvas, sirds un roku valoda, sinhronizēta. Galva, sirds un rokas, kas harmoniski aug.  

Esmu redzējis Scholasā, kā japāņu skolotāji un studenti dejo kopā ar kolumbiešiem. Tas ir neiespējami? Es to redzēju. Un jaunie izraēlieši spēlē ar palestīniešiem. ES redzēju to. Haiti studenti domā kopā ar studentiem no Dubaijas. Un bērni no Mozambikas zīmē kopā ar Portugāles bērniem ... Starp austrumiem un rietumiem es redzēju olīvkoku, kas radīja Satikšanās Kultūru.  

Tāpēc šajā jaunajā krīzē, ar kuru cilvēce saskaras šodien, kad kultūra ir parādījusi, ka tā ir zaudējusi savu vitalitāti, es gribu atzīmēt to faktu, ka Scholas kā kopiena, kas izglītojas, kā intuīcija, kas aug, atver durvis Sajūtu Universitātei. Jo izglītot ir meklēt lietu jēgu. Tā ir mācīšana meklēt lietu jēgu. (Uzruna Scholas Occurentes)


Pāvests Francisks



ĞIMENES GARĪGUMS

Bērnu un vecāku attiecība

Ceturtais bauslis liek bērniem - kādi mēs visi esam - godāt tēvu un māti (sal. Ex 20,12). Šis bauslis seko uzreiz pēc tiem, kas attiecas uz pašu Dievu. Patiesībā tas ietver ko svētu, kaut ko dievišķu, kaut ko, kas ir visu cilvēku savstarpējās cieņas pamatā. Ceturtā baušļa Bībeles formulējumā tam ir pievienots: "lai jūsu dienas uz zemes pagarinās, ko jums sniedz Kungs, jūsu Dievs". Tikumīgā saikne starp paaudzēm ir nākotnes garantija un patiesi cilvēciskas vēstures garantija. Tādu bērnu sabiedrība, kas neciena savus vecākus, ir sabiedrība bez goda; kad vecāki netiek cienīti, tiek zaudēts pašu gods! Tā ir neauglīgu un alkatīgu jaunu cilvēku sabiedrība. Vienlaikus arī tāda sabiedrība, kurā trūkst paaudžu nomaiņas, kurā nav vietas bērniem un kas tos galvenokārt uzskata par rūpēm, apgrūtinājumu, risku, ir depresīva sabiedrība. Padomāsim par tām sabiedrībām šeit, Eiropā, kas ir depresīvas, jo nevēlas bērnus, un viņiem nav bērnu, dzimstības līmenis nesasniedz vienu procentu. Kāpēc? Lai katrs no mums padomā un atbild. Ja uz daudzbērnu ģimeni skatās tā, it kā tā būtu nasta, kaut kas nav kārtībā! Bērnu paaudzei jābūt atbildīgai, kā māca arī svētīgā pāvesta Pāvila VI enciklika Humanae vitae, taču vairāki bērni automātiski nekļūst par bezatbildīgu uzvēli.  

Bērnu neesamība ir savtīga izvēle. Dzīve atjaunojas un iegūst enerģiju, to vairojot: tā kļūst bagātāka, nevis nabadzīgāka! Bērni iemācās uzņemties atbildību par savu ģimeni, viņi nobriest, daloties tās grūtībās, un aug, novērtējot tās sniegtās dāvanas. Laimīga brālības pieredze iedveš cieņu un rūpes par vecākiem, kuriem jāpateicas. Daudziem no jums šeit ir bērni, un mēs visi esam bērni. Izdarīsim kaut ko - paliksim minūti klusumā. Lai katrs no mums savā sirdī padomā par saviem bērniem, ja viņam tādi ir. Un mēs visi domāsim par saviem vecākiem un pateiksimies Dievam par dzīvības dāvanu. Tie, kam ir bērni, klusumā domājiet par viņiem un mēs visi domāsim par saviem vecākiem. (Klusums). Lai Kungs svētī mūsu vecākus un svētī jūsu bērnus. Jēzu, mūžīgais Dēls, kas, laikam piepildoties, kļuvi par bērnu, palīdzi mums jaunā gaismā izdzīvot šo tik vienkāršo un tik lielo cilvēcisko pieredzi - būt bērniem. Paaudžu paaudzēs slēpjas visu cilvēku dzīves bagātināšanas noslēpums, kas nāk no paša Dieva. Mums tas ir no jauna jāatklāj, izaicinot aizspriedumus, un tas jāizdzīvo ticībā, pilnīgā priekā. Un es jums saku: ir tik skaisti, esot jūsu vidū, redzēt tēvus un mātes, kuri paceļ savus bērnus, lai tie tiktu svētīti; tas ir gandrīz dievišķs žests. Paldies, ka to darāt! (Katehēzes, 2015.g. 11.februārī)

Pāvests Francisks



PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Lai jūsu sirdis nebīstas!“ (Jņ 14,1)

Šodienas evaņģēlijā (sal. Jņ 14: 1-12) mēs klausāmies Jēzus, tā saucamās, “Atvadu runas” sākumu. Tie ir vārdi, ar kuriem Viņš vērsās pie mācekļiem Pēdējo vakariņu noslēgumā, pavisam īsi pirms stāšanās pretim ciešanām. Tik dramatiskā brīdī Jēzus iesāk, sakot: “Lai jūsu sirdis nebīstas!“ (1.p.). Viņš to saka arī mums, mūsu dzīves pārdzīvojumos. Bet ko lai mēs darām, lai sirds nebītos? Jo sirds bīstas.  

Kungs norāda uz diviem līdzekļiem pret satraukumu. Pirmais ir: “Ticiet man” (1.p.). Tas varētu šķist nedaudz teorētisks, abstrakts padoms. Taču Jēzus vēlas mums pavēstīt kaut ko ļoti konkrētu. Viņš zina, ka dzīvē vislielākais satraukums, izbailes rodas no izjūtas, ka mums trūkst spēka kaut ko paveikt, kad jūtamies vientuļi un bez jebkādiem atskaites punktiem notiekošā priekšā. Šo nospiedošo satraukumu, kurā grūtības pievienojas grūtībām, nevar pārvarēt vienatnē. Mums ir nepieciešama Jēzus palīdzība, un tādēļ Jēzus mums prasa uzticēties Viņam, proti, nebalstīties uz mums pašiem, bet uz Viņu. Jo atbrīvošanās no satraukuma notiek caur uzticēšanos. Uzticēties Jēzum, veikt šo „lēcienu“. Un šī ir atbrīvošanās no satraukuma. Un Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvs tieši tādēļ, lai būtu vienmēr mums blakus. Tā nu mēs varam Viņam teikt: “Jēzu, es ticu, ka Tu esi augšāmcēlies un ka esi man blakus. Es ticu, ka Tu manī klausies. Es pienesu Tev to, kas mani satrauc, manas rūpes: es Tev ticu un uzticu sevi Tev.”  

Vēl ir arī otrs līdzeklis pret satraukumu, ko Jēzus pauž ar šādiem vārdiem: “Mana Tēva namā daudz mājokļu. [..] Es eju jums sataisīt vietu.” (2.p.). Lūk, ko Jēzus izdarīja mūsu labā: Viņš mums rezervēja vietu Debesīs. Viņš uzņēmās uz Sevi mūsu cilvēcību, lai to pārnestu pāri nāvei, uz jaunu vietu, uz Debesīm, lai tur, kur ir Viņš, būtu arī mēs. Tā ir noteiktība, kas mūs mierina: katram ir rezervēta vieta. Ir arī vieta, kas domāta man. Katrs no mums var teikt: tur ir vieta man. Mēs nedzīvojam bez jēgas un bez galamērķa. Mēs esam gaidīti, esam vērtīgi. Dievs ir iemīlējies mūsos, mēs esam Viņa bērni. Un Viņš mums ir sagatavojis viscienīgāko un visskaistāko vietu: Paradīzi. Neaizmirsīsim to: mājoklis, kas mūs sagaida, ir Paradīze. Šeit mēs atrodamies vien garāmejot. Mēs esam radīti Debesīm, mūžīgai dzīvei, lai dzīvotu mūžīgi. Mūžīgi: tas ir kaut kas, ko mēs šobrīd nespējam pat iztēloties. Bet vēl brīnišķīgāka ir doma, ka šis mūžīgi būs viss līksmībā, pilnīgā vienotībā ar Dievu un ar citiem, vairs bez asarām, bez aizvainojumiem, bez šķelšanās, bez satraukuma. (Uzruna pirms lūgšanas "Debesu Karaliene", 2020 g.10. maijā)

Pāvests Francisks



LAJU GARĪGUMS

Matteo Farina

Dzimuši Brindizī Miky Farina un Paola Sabbatini Avellino klīnikā, kuru māte izvēlējusies dzemdībām, Matteo visu savu dzīvi pavadīja Brindizī no savām pirmajām dzīves dienām; 1990. gada 28. Oktobrī viņš saņēma Kristības sakramentu "Ave Maris Stella" draudzē, Brindizī; draudze, ar kuru viņam vienmēr bija cieša saikne, viņam tiek uzticēt kapucīnu tēvu pastorālā aprūpe, kas pārnesta uz Matteo, tāpat kā pārējie jaunieši, Svētā Franciska gars un pieķeršanās svētajam Pio. Matteo uzauga ļoti ciešā ģimenē ar stingrām kristīgām vērtībām; viņam vienmēr bija īpaša saikne ar māsu Ēriku, kas vēl stiprināja ticībā un slimībā.  

Jau no pašām pirmajām dienām, viņš izrādījās paklausīgs, rāms, sabiedrisks un ziņkārīgs bērns visam, kas viņu ieskauj, atklājot uzmanību un rūpes par visām radībām, pat vismazākajām. Tie, kas viņu pazīst, raksturo viņu, kā “cilvēku ,,saldumiņu’’ , jeb sirsnīgāko cilvēku” - īpašību, kas viņu pavadīja katrā viņa dzīves brīdī. (Teksti no oficiāla saites “Pilsētas sejas”, Kustība Pro Sanctitate Brešjā, Itālijā)  

    Matteo Farina teikto:  

Es gribētu iegremdēties jūsu mīlestībā, mans Dievs, spēt pat īsu laiku redzēt pasauli tādu, kādu jūs to redzat, lai saprastu, kā jūs varat uzvarēt visu ar mīlestību.  

  Nolaišanās nav lietderīga, tā vietā mums jābūt laimīgiem un vienmēr sniedzam prieku. Jo vairāk prieka mēs sniedzam, jo laimīgāki ir citi. Jo laimīgāki ir citi, jo priecīgāki mēs esam.