SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Musdienās svēti

Džuzepe Lacati teikto:
Mums, lajiem, ir mūsu specifiska atbildība, jo pasaulē, tur, kur mēs dzīvojam, šajā veikalā, šajā darbnīcā, šajā skolā, šajā birojā, šajā parlamentā, šajā arodbiedrībā.. tur esam mēs. Un ja mēs tur nestrādājam, lai būvētu cilvēka pilsētu kristiešiem, kurš gan to dara?   

Tā ir visa laju kopiena, kuru jāvada pie savas funkcijas, caur kuru tā sevi svētdara, apzināšanās, tāpat kā priesteris sevi svētdara caur savas funkcijas realizēšanu, kas ir Baznīcas būvēšana un evaņģelizācija. Un visiem jākļūst svētiem, visiem virzoties uz maksimālu svētumu.   

Mēs visi piederam Baznīcai, pateicoties kristībām, un Baznīcā mums visiem ir tas pats aicinājums: svētums. Mums visiem cits citam jāpalīdz dzīvot tā, lai sasniegtu šo mērķi. Mums jāsoļo, sadodoties rokās, lai atbalstītu citam citu ceļā, kas dažkārt var būt grūts.   

Baznīca, tā esam mēs, kristieši, dzīvie akmeņi, aicināti darīt redzamu Kristu. Tas liek saprast liecināšanas brīža vērtību. Tieši tajā mēs pierādām mīlestību pret Baznīcu, caur mūsu dzīvi pārtulkojot rīcībā to, ko Baznīca māca – Kristus vēsti.   

(Teksti no oficiāla saites “Pilsētas sejas”,
Kustība Pro Sanctitate Brešjā, Itālijā
)
 


ĞIMENES GARĪGUMS

Mūsu rīcība ikdienā dzīvē

Mūsu dzīves atslēga, mūsu ikvienas darbošanās noslēpums ir mīlestība ar kādu Dievs mūs aptver. Mēs esam aicināti darboties mīlestības dēļ, labprātīgi izlietot mūsu dzīvi brāļu un māsu labā, ļauties pilnā mērā mūsu radošai iztēlei un lietot mūsu inteliģenci kalpojot citiem.

Kard. Karlo Marija Martini  

Mēs cenšamies ne jau tādēļ lai pārkārtotu pasauli, lai to pielāgotu mums, bet gan, lai to mīlētu. Lai mīlētu arī to, kurš mums ir nepieņemams, kurš nav mīlīgs, arī to, kurš šķiet noliedz mīlestību, jo aiz ikvienas sejas, aiz ikvienas sirds slēpjas milzīgas slāpes pēc mīlestības, slēpjas Mīlestības vaigs un sirds. Mēs cenšamies, jo ticam mīlestībai.

Primo Macolari  

Ikviena neliela rīcība ir milzīgs notikums, kurā mums tiek dāvāta paradīze. Nav svarīgi, kas mums jādara: jātur rokā pildspalva, jārunā vai jāklusē, jāšuj ielāpi vai jāuzstājas konferencē, jāārstē slimais vai jādarbojas ar datoru. Tas viss nav nekas cits kā vienīgi garoza brīnišķīgai realitātei – dvēseles satikšanās ar Dievu.

Madlēna Delbrela  

Un mēs paliksim cieši Tev blakus, lai atkārtotu visiem un pirmkārt jau sev pašiem, tad pārējiem un visbeidzot visai pasaulei, mūsu tuviniekiem, draugiem, sabiedrībai, ka viens vienīgs ir mūsu mērķis, kā arī viena vienīga ir Tava vēlēšanās: lai ikviena sirds degtu mīlestībā uz Tevi.

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Kristus vakar, šodien un vienmēr”

Ko nozīmē mīlēt citam citu, velēt labu, būt pacietīgiem, censties saprasties, palīdzēt, kalpot cits citam. Jēzus atkārto: “Mācieties no manis, jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi.” (Sal. Mt 11, 29) Kur gan ir mūsu pazemība, kur gan ir mūsu lēnprātība, redzot, cik viegli ir mūs aizkaitināt, izsist no līdzsvara, padarīt nervozus. Pēteris, kurš bija apguvis mācību, viņš, kurš bija tikpat ugunīgas dabas kā Jānis un Jēkabs, mums saka: “Kristus ir cietis par mums, lai dotu mums piemēru, lai mēs sekotu Viņa pēdās.” Kā bērns liek savu pēdu tēva atstātajās pēdās, tā arī mums vajadzētu likt mūsu pēdas Mācītāja atstātajās pēdās.

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta   

Aiciniet visus – labos un ļaunos. Visus! Dievs aicina arī ļaunos. Nē, es esmu slikts, esmu daudz grēkojis. Viņš tevi sauc: "Nāc, nāc!" Jēzus ēda kopā ar muitniekiem, kas bija grēcinieki. Dievs nebaidās no mūsu ievainotās dvēseles, jo Viņš mūs mīl un aicina" .
Lai Vissvētākā Jaunava Marija palīdz mums atdarināt Evaņģēlija līdzībā aprakstītos kalpus, tas ir, iziet no savām shēmām un saviem šaurajiem uzskatiem, sludinot visiem, ka Kungs aicina mūs uz kāzu mielastu, lai dāvātu mums žēlastību, kas glābj. 2020.g. 11. oktobrī, lūgšanas "Kunga eņģelis"

Pāvests Francisks


Lai Kungs mums sūta savu Svēto Garu un,
krīzes brīdī mēs prastu izturēt kārdinājumos un paliktu uzticīgi.
Lai Kungs mums dāvā spēku krīzes brīdī nepadot ticību.

Pāvests Francisks 


LAJU GARĪGUMS

Džuzepe Lacati stāsta par sevi:

Esmu dzimis Milānā 1909. gada 22. jūnijā. Mana ģimene man jau kopš mazotnes ir palīdzējusi atklāt un izkopt kristīgo ticību.  

Agrā jaunībā Kungs mani iedvesmoja izvēlēties dzīvot manu ticību un manu kristieša apņemšanos celibātā un būt lajam, kalpojot Baznīcai un pasaulei. Es studēju literatūru un filozofiju un uzsāku pasniegt universitātē: tā ir mana kaislība un profesija. Tūlīt pēc kara sarežģītā situācija Itālijā mani teju vai piespieda aktīvi iesaistīties politikā un kopā ar draugiem dot manu pienesumu mūsu zemei.  

Noslēdzot manu politisko darbību Satversmes sapulcē un Parlamentā, es atgriezos strādāt universitātē, sākumā kā profesors, tad arī kā rektors Milānas Katoļu universitātē. Arī ja citādā veidā, es tomēr nekad neatstāju politiku: esmu turpinājis strādāt, lai izglītotu jauno paaudzi, lai izplatītu tādu politisko kultūru, kas ir kristīgās izpratnes par cilvēku un pasauli iedvesmota, spējīga attīstīt piederību demokrātiskām vērtībām un būvēt, caur kristiešiem un dialogā ar visiem, cilvēka pilsētu cilvēka mērogā.  

(Teksti no oficiāla saites “Pilsētas sejas”,
Kustība Pro Sanctitate Brešjā, Itālijā)
 


Lai nepieļautu mums nozagt cerību,
katru dienu piesauksim Autoru, Svēto Garu, prieka Garu,
kurš uztur dzīvu misionāro dedzību,
kurš pārveido dzīvi par mīlestības stāstu ar Dievu,
kurš mūs aicina piesaistīt pasauli vienīgi ar mīlestību un atklāt,
ka vienīgi atdodot dzīvi var to iemantot.
Neļausim mums nozagt cerību!

Pāvests Francisks