SOCIĀLAIS un ĢIMENES GARĪGUMS

 

Vēstures zinātnē un politikā pazīstams izteiciens: «revolūcija no augšas». Un tāda veida notikumu vēsturē ir bijis visai daudz. Tikai nedrīkst tos jaukt ar valsts, galma apvērsumiem. Te do­māti dziļi, īstenībā revolucionāri pārveidojumi, kuri tiek īstenoti pēc varas vai autoritātes pašas iniciatīvas un arī kļūst nepie­ciešami, kad sabiedrībā objektīvi mainījusies situācija un noskaņojums.
Līdzīgi arī Vatikāna II koncila un sekojošo pāvestu ievirzes var nosaukt par «revolūciju no augšas». Baznīcas pašapziņas atjaunotne sā­kās pēc pašas katoliskās Baznīcas iniciatīvas un tās vadībā. Sv. pāvesti Jānis XXIII un Pāvils VI atrada sevī vīrišķību un spēkus, lai veicinātu strukturālās un liturģiskās izmaiņas, prata vadīt un izvērst kristīgās dzīves daudzpusīgo reformu procesu, it kā noslēdzot Vatikāna I koncila aizsākto procesu. Un Baznīca sāka pati ar sevi, ar savas identitātes padziļināšanu, ar pašattīrīšanos, īpaši sv. Jāņa Pāvila II laikā 2000. gadu Jubilejas ietvaros, kad pāvests lūdza piedošanu par vēsturē veikto darbību pretēji Evaņģēlija būtībai.
Kristieša mainīšanos (metanoia) tiešām vajag sākt ar sevi. Katram uzņemties atbildību — gan bīskapu līmenī, gan uz vietām, gan draudzēs un kopienās. Šo pienākumu sevišķi pastiprina mazgadīgo vardarbības gadījumi garīdznieku vidū, arī neatbilstoša seksuāla uzvedība, noziegumu piesegšana un sirdsapziņas tiesību pārkāpumi. Attīrīties, nožēlot un gandarīt vajag visiem, bet kam nepadodas, jāpa­līdz, jo īpaši ar lūgšanu, bet arī brālisku aizrādīšanu (sal. 2 Tim 2:23-26 un Lk 6:40-42) un pavadīšanu. Galvenais — visu darīt pēc sirdsapziņas, kas atvērta morālam briedumam objektīvā morālā patiesībā. Mēs taču pie kaut kā visi esam pieraduši apstākļos, kad nav bijis pietiekošs dialogs, kopība un vienota ceļa apziņa. Tas attiecas gan uz vienkāršajiem baznīcēniem, gan arī uz garīdzniecību, reliģiozajiem un teologiem.
Tas nenozīmē, ka vajag ar cilvēkiem koķetēt, vienkāršojot vai ideoloģizējot kristīgās un garīgās dzīves aspektus. Ticīgiem vajag teikt taisnību, mīlēt tos patiesībā un arī mācīt patiesību, kas pārsniedz mūs visus un vispirms pastāv Kristū (sal. Jņ 14:6). Bet vēl ar­vien atrodami ticīgie, to skaitā arī pastorālie darbinieki, kuri visiem rekomendē cēlu kristīgu morāli un bieži runā par patiesību, bet paši dzīvo farizejiski un liekulīgi, tas ir, tikai pēc tā, kas viņam vai viņai personīgi ir izdevīgi vai saprotami. Tā nedrīkst būt.  

 Baznīcas dzīves atjaunotne visnotaļ sakta no pāvesta, no Baznīcas Maģistērija, ejot it kā no piramīdas virsotnes uz tās pa­matni. Un tomēr formula «revolūcija no augšas» pilnīgi nav attiecināma uz Baznīcas dzīvi, lai gan Vatikāna II koncilu sasauca pāvests un tā dokumentus ar ievērojamu vairākuma balsošanu pieņēma bīskapi, koncila virzīto reformu īstenošana tika iz­strādāta un pieņemta pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II vadībā. Pareizi, ka šīs reformas nav stihisks, bet gan mērķtiecīgs process ar atvērtību sv. Gara vadībai. Bet tā ir tikai viena lietas puse.  

Atjaunotne Baznīcā un kristīgā dzīvē nebūtu bijusi īsts revolucionārs darbs, nebūtu ieguvusi pašreizējo vērienu, ja tai nebūtu drošu izredžu gūt Dieva Tautas pieņemšanu, ja tajā nebūtu vienkopus savi­jusies, sakļāvusies hierarhiskā iniciatīva no augšas un plaša sv. Gara rosināta kustība no apakšas; Ja tajā nebūtu izteiktas visas svētās un uzticīgās Dieva Tautas kardinālās, vitālās un perspektīvās intereses. Ja ticīgie tajā neredzētu savu kristīgās dzīves programmu, atbildi uz savām pārdomām, savu nobriedušo prasību atzīšanu, sasāpējušos slēdzie­nus. Ja ticīgie ar savu ticības sajūtu (sensus fidei) nebūtu to atbalstījusi tik dedzīgi un aktīvi, ja pēc koncila gados tik daudz neizvērstos Baznīcas kopienu un harizmātisko kustību darbība (piem. neokatehumenāts un sekulārie institūti, kā Pro Sanctitate Oblātes).  

Cilvēces pazīstamajās «revolūcijās no augšas» sastopa­mais vājums un nekonsekvence izskaidrojami tieši ar to, ka nebija tāda atbalsta no apakšas, saskaņas un vieno­tas darbības ar cilvēkiem viņu konkrētās situācijās. Un ja tas tā nebija, tad bija nepieciešams vairāk vai mazāk varmācīgs spiediens no augšas uz leju. Baznīcas dzīvē nekāda varmācība nav pieņemama, taču pārsteidzīgas un vispusīgi neizskaidrotas liturģiskās reformas, kuras vistiešāk skar ticīgo ikdienu un dievbijības prakses, dažkārt tika uztvertas kā uzspiestas, izraisot pretreakciju, polarizāciju un atsvešināšanos.  

Vatikāna II koncila ieviržu īpatnība un spēks slēpjas apstāklī, ka tā vienlaicīgi ir revolūcija «no augšas» un «no apakšas». Šajā faktā ir viena no visdrošākajām tās panākumu un neatgriezeniskuma garantijām. Garīdzniecībai jācenšas panākt, lai visi ticīgie, «apakšas» ierasti, kompetenti, atbildīgi ņemtu dalību draudžu dzīvē un misijā. Kā atgādināja sv. Džons Henrijs Ņūmens, vēstures pagriezienos saistībā ar konciliem Dieva Tauta de­monstrējusi brīnišķīgu īpašību – svētā Gara izraisītu ticības uztveri (sensus fidei) - uzklausīt, saprast, pieņemt un atsauk­ties Baznīcas Maģistērija mācībai. Tāpēc atjaunošanās procesam pašlaik ir ļoti svarīgi uzturēt aug­stu kristiešu iesaistīšanas, atbalsta, pavadīšanas un izskaidrošanas darba enerģijas tonusu.  

Prof. Paul Kļaviņš, uzruna 31. oktobri 2020g.

 

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

   

Vai nebūs Ziemassvētku?
Protams, ka būs!
Tie būs klusāki un dziļāki,
līdzīgāki pirmajiem Ziemassvētkiem, kad piedzima Jēzus, vientulībā.
Bez īpašas gaismas uz zemes,
bet ar Betlēmes zvaigznes gaismu,
kas izgaismoja dzīves ceļus visā tās plašumā.
Bez grandiozām karaliskajām parādēm,
bet ar ganu un jauniešu, kuri meklē Patiesību, pazemību.
Bez lielām misēm un ar rūgtu trūkumu,
bet ar Dieva, kurš visu piepildīs, klātbūtni.  

Vai nebūs Ziemassvētku?
Protams, ka būs!
Bez pārpildītām ielām,
bet ar degošu sirdi,
gaidot to, kuram jānāk
bez trokšņa, festivāliem,
protestiem, grūstīšanās…
Bet izdzīvojot noslēpumu, nebaidoties
no “Covid-Hērodiem”, kas grib
mums nozagt pat cerības sapni.
Ziemassvētki būs, jo DIEVS ir mūsu pusē,
un tāpat kā Kristus to darīja silītē,
arī Viņš dalās mūsu nabadzībā, pārbaudījumos, raudās, bailēs
un bāreņu vientulībā.
Ziemassvētki būs, tāpēc ka mums, kas esam visādas tumsas ieskauti,
ir vajadzīga dievišķā gaisma.
Covid-19 nekad neaizsniegs to cilvēku sirdi un dvēseli,
kuru cerība un augstais ideāls ir debesis.  

ZIEMASSVĒTKI BŪS!
MĒS DZIEDĀSIM ZIEMASSVĒTKU DZIESMAS!
DIEVS PIEDZIMS UN MUMS ATNESĪS BRĪVĪBU!  

Tēvs Havjē Leozs, Svētā Laurencija draudzes prāvests Spānijā  

   

LAJU GARĪGUMS

 

Advents - aicinājums stiprināt cerību  

Šodien, Adventa pirmajā svētdienā, sākas jaunais liturģiskais gads. Šo laika rietumu Baznīca iezīmē ar Jēzus dzīves un pestīšanas vēstures notikumu svinēšanu - teica pāvests. - Baznīca kā māte apgaismo mūsu dzīves ceļu, atbalsta ikdienas darbos un ved mūs uz galīgo tikšanos ar Kristu. Šodienas liturģija aicina izdzīvot liturģiskā gada pirmo "spēcīgo laiku" (tempo forte) – Adventu, kas ir sagatavošanās laiks Ziemassvētku noslēpuma svinēšanai. Tas ir gaidīšanas un cerības laiks. ”  

Advents ir nemitīgs aicinājums stiprināt cerību. Tas atgādina, ka Dievs ir klātesošs vēsturē un ved to uz galamērķi un pilnību, kas ir Jēzus Kristus. Dievs ir klātesošs cilvēces vēsturē. Viņš ir Dievs ar mums. Viņš iet kopā ar mums un mūs atbalsta. Kungs mūs nekad neatstāj vienus. Viņš ir kopā ar mums mūsu dzīves notikumos, palīdz mums atklāt sava ceļa nozīmi, savas dzīves jēgu, uzmundrina pārbaudījumu un ciešanu brīžos. Dzīves vētrās Dievs vienmēr pasniedz mums roku un atbrīvo no draudiem. Mēs esam aicināti pieķerties Viņa rokai, lai nenogrimtu bezdibenī un tiktu atrasti – kā māca Pāvils - "nevainojami mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanas dienai" (1 Kor 1,8).  

Pāvests Francisks, uzruna 28. novembri 2020g.