SOCIĀLAIS GARĪGUMS

"Brāļi visi"

1. “Brāļi visi”, rakstīja svētais Asīzes Francisks, uzrunājot visus brāļus un māsas, lai piedāvātu tiem Evaņģēlija iedvesmotu dzīvesveidu. Viņa padomu starpā gribu izcelt to, kurā viņš aicina uz mīlestību, kas pārvar ģeogrāfijas un telpas robežas. Par svētīgu viņš sauc cilvēku, kurš mīl “savu tālumā esošo brāli it kā tas būtu blakus”. Ar šiem vienkāršajiem pāris vārdiem viņš izskaidro atvērtas brālības būtību – tā ļauj atpazīt, novērtēt un mīlēt katru cilvēku neatkarīgi no tā fiziskā tuvuma, no pasaules malas, kurā tas ir piedzimis un dzīvo.  
  2. Šis brālīgās mīlestības, vienkāršības un prieka svētais, kurš iedvesmoja mani uzrakstīt encikliku Laudato si’, atkal mudina mani veltīt šo jauno encikliku brālībai un sociālajai draudzībai. Francisks, kurš izjuta sevi kā brāli saulei, jūrai un vējam, zināja, ka vēl lielākā mērā ir vienots ar tiem, kam ir tā pati cilvēciskā miesa. Viņš visur sēja mieru un gāja kopā ar nabagajiem, pamestajiem, slimajiem, vismazākajiem.   
 

Bez robežām

3. Sv. Franciska dzīvē ir kāda epizode, kas īpaši atklāj viņa bezgalīgi atvērto sirdi, kas spēja pārvarēt visus izcelsmes, tautības, ādas krāsas vai reliģijas radītos šķēršļus. Tas ir sultāna Malika-el-Kamila apmeklējums Ēģiptē, kas viņam prasīja lielas pūles, ievērojot viņa nabadzību, resursu trūkumu, attālumu, kā arī valodas, kultūras un reliģijas atšķirības. Šāds krusta karu laikos veikts ceļojums vēl vairāk izceļ tās mīlestības lielumu, kuru viņš gribēja izdzīvot, vēloties apkampt visus cilvēkus. Uzticība Dievam, viņa Kungam un mīlestība uz brāļiem un māsām viņam bija līdzvērtīgas. Apzinoties draudošās grūtības un briesmas, sv. Francisks gāja uz tikšanos ar sultānu ar to pašu nostāju, kādu prasīja no saviem mācekļiem: lai viņi, nenoliedzot savu identitāti, “saracēņu un citu neticīgo starpā [...] neielaižas ķildās un strīdos, bet Dieva mīlestības vārdā pakļaujas katrai cilvēciskai radībai”. Tā laika kontekstā tā bija ārkārtēja prasība. Ir pārsteidzoši, kā Francisks jau pirms astoņsimt gadiem ieteica izvairīties no jebkura veida agresijas vai strīdiem un pieņemt pazemīgu un brālīgu “pakļaušanos” pat attiecībā pret citas ticības cilvēkiem.  
  No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”, tulk. E. Ikaunieks  


ĞIMENES GARĪGUMS

Par Betlēmes silītes nozīmi un vērtību

Bērniem – bet tāpat arī vecākiem – bieži vien patīk pievienot piedzimšanas ainai arī citus tēlus, kam nav acīmredzamas saistības ar Evaņģēlijā aprakstīto. Tomēr šie pievienotie simboli katrs savā veidā parāda, ka jaunajā pasaulē, ko Jēzus atklāj, ir vieta visām Dieva radībām un visam, kas ir patiesi cilvēcīgs. No ganiem līdz kalējiem, no maizniekiem līdz mūziķiem, no sievietēm, kas nes ūdens kannas, līdz bērniem, kas spēlējas: visi šie atklāj ikdienas svētumu, prieku, kas rodas, darot ikdienišķas lietas neikdienišķā veidā, un kas rodas katru reizi, kad Jēzus ar mums dalās savā dievišķajā dzīvē.   
7. Pamazām mēs nonākam līdz pašai alai, kurā atrodam Marijas un Jāzepa figūras. Marija ir māte, kas kontemplē savu bērnu un rāda viņu katram apmeklētājam. Marijas figūra liek mums pārdomāt lielo noslēpumu, kas ieskāva šo jauno sievieti brīdī, kad Dievs klauvēja pie viņas bezvainīgās sirds durvīm. Marija pilnīgā paklausībā atsaucās eņģeļa vēstījumam, kad tas aicināja viņu kļūt par Dieva Māti. Viņas vārdi “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda!” (Lk 1, 38) mums atklāj, kā pilnībā sevi atdot ticībā Dieva gribai. Ar savu “fiat” Marija kļuva par māti Dieva Dēlam, nepazaudējot savu jaunavību, bet, pateicoties Viņam, to konsekrējot. Viņā mēs redzam Dieva Māti, kas savu Dēlu nepatur tikai sev, bet aicina visus paklausīt Viņa vārdiem un tos pildīt (sal. Jņ 2, 5).   
Blakus Marijai stāv svētais Jāzeps, kas tiek attēlots, sargājot Bērnu un viņa Māti. Viņu parasti atspoguļo ar zizli rokā vai turot lāpu. Svētais Jāzeps spēlē nozīmīgu lomu Jēzus un Marijas dzīvē. Viņš ir sargs, kurš nenogurstoši aizsargā savu ģimeni. Kad Dievs brīdināja viņu par Hēroda draudiem, viņš nekavējās doties ceļā uz Ēģipti (sal. Mt 2, 13-15). Un, tiklīdz briesmas bija garām, viņš veda ģimeni atpakaļ uz Nācareti, kur viņš kļuva par pirmo Jēzus kā zēna, vēlāk kā jaunekļa skolotāju. Jāzeps savā sirdī glabāja lielo noslēpumu, kas ieskāva Jēzu un Mariju, viņa sievu; kā vienkāršs vīrs viņš sevi pilnībā uzticēja Dieva gribai un realizēja to.   
8. Kad Ziemassvētku dienās mēs Bērna Jēzus statuju ievietojam silītē, piedzimšanas aina pēkšņi kļūst dzīva. Dievs parādās kā bērns, ko varam paņemt rokās. Caur vājumu un trauslumu viņš apslēpj savu varu, kas rada un pārveido visas lietas. Šķiet neiespējami, bet tā ir: Jēzū Dievs bija bērns un tādā veidā Viņš vēlējās atklāt savas mīlestības varenību – smaidot un visiem plaši atverot savas rokas.   
Bērna piedzimšana pamodina prieku un apbrīnu, tā mūsu priekšā nostāda lielo dzīves noslēpumu. Redzot spožās jaunā pāra acis, kad tie lūkojas uz savu jaundzimušo bērnu, mēs varam saprast Marijas un Jāzepa sajūtas, kas, uzlūkojot Bērnu Jēzu, izjuta Dieva klātbūtni savā dzīvē.  
Pāvests Francisks, Apustuliskā vēstule Admirabile signum


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Tur Francisks ieguva patiesu iekšējo mieru.”

Francisks neizcīnīja vārdu kaujas, uzspiežot doktrīnas, bet dalījās Dieva mīlestībā. Viņš saprata, ka “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā” (1 Jņ 4:16). Tādā veidā viņš bija auglīgs tēvs, kurš modināja sapni par brālīgu sabiedrību, jo “patiess tēvs ir tikai tāds cilvēks, kas ir gatavs tuvoties citiem viņu pašu kustībā nevis tāpēc, lai pievērstu tos sev, bet lai palīdzētu tiem vēl pilnīgāk būt viņiem pašiem”. Tā laika pasaulē, kas bija sargtorņu un aizsargmūru pilna, pilsētas dzīvoja asiņainos karos starp varenām dzimtām, bet nabadzībā grimstošas priekšpilsētas aizvien paplašinājās. Tur Francisks ieguva patiesu iekšējo mieru, atbrīvojās no jebkuras vēlmes valdīt pār citiem, kļuva par vienu no vismazākajiem un centās dzīvot harmonijā ar visiem. Viņam varam pateikties par ierosmi uzrakstīt šīs lappuses.    
Ar brālību un sociālo draudzību saistītie jautājumi ir vienmēr bijuši man svarīgi. Pēdējos gados esmu tos aplūkojis vairākkārt un dažādās vietās. Šajā enciklikā es vēlējos savākt daudzus no šiem izteikumiem un izskatīt tos plašākā pārdomu kontekstā. Ja, rakstot Laudato si’, mani iedvesmoja mans brālis, pareizticīgo patriarhs Bartolomejs, kurš enerģiski aicināja rūpēties par radību, tad šoreiz es īpaši sajutu Abu Dabi satiktā Lielā imama Ahmada al-Tajeba mudinājumu atcerēties, ka Dievs “visus cilvēkus ir radījis vienlīdzīgus tiesībās, pienākumos un cieņā un aicinājis tos dzīvot kā brāļiem un māsām”. Tas nebija tikai diplomātisks žests, tas bija dialoga un kopīgas iesaistes rezultāts. Šī enciklika pievēršas dažām lielām tēmām, kas parādās mūsu abu parakstītajā dokumentā, un attīsta tās tālāk. Esmu šeit savā izklāstā iekļāvis arī domas no daudzām vēstulēm un dokumentiem, ko man sūtījuši daudzi cilvēku un grupas no visas pasaules.    
Pāvests Francisks, Enciklika “Brāļi visi”     
Tā kā es nebiju pazemīgs,   
es nevarēju izprast Dieva pazemību”   
Sv. Augustīns


LAJU GARĪGUMS

Džuzepe Lacati

Biogrāfija      
Džuzepe Lacati piedzimst Milānā 1909. gadā.     
1920. gadā māte viņu kopā ar citiem brāļiem piereģistrē Studentu apvienībā „Svētais Staņislavs”, lai viņš varētu pilnvedot savu garīgo formāciju. Apvienība kļūst par fundamentālu pieredzi Lacati dzīvē, un saikne ar to gadu gaitā padziļinās.     
Vienā no 1928. gada spirituālajiem vingrinājumiem viņam pirmo reizi rodas iespēja sastapties ar Pjerdžordžo Frasati personību, kas viņu dziļi iespaido.      
    
Viņa aicinājums uz svētumu kļūs aizvien neatlaidīgāks. Patiešām, viņš jūt, ka ikkatram cilvēkam svētums nav nekas cits kā vien atbilde dzīvei priesterībā, konsekrētā dzīvei vai laja dzīvei.     
1931. gadā viņš pabeidz universitāti ar izcilību ar noslēguma darbu par Aleksandrijas Teofīlu, ko 1935. gadā publicē “Vita e Pensiero” (“Dzīve un Domas“).     
Taja pašā gadā viņš kļūst par asistentu profesoram Ubaldi, kurš bija viņa noslēguma darba vadītājs.      
    
Pēc tam dons Etore Poconi, Katoļu kustības jauniešu diecēzes asistents, viņu aicina sadarboties ar ambrozija Katoļu jaunatnes federāciju kā Studentu atbildīgajam.     
Tajā pašā 1931. gadā garīgo vingrinājumu laikā viņā nobriest lēmums par “laicīgo konsekrāciju“, veltot sevi celibātam. 1939. gadā viņš kopā ar dažiem draugiem dibina laju asociāciju ar nosaukumu “Milites Christi”, kas 1969. gadā tiks pārdēvēta par Laju institūtu “Kristus Karalis”.      
    
1934. gadā Lacati tiek nominēts par diecēzes Katoļu jaunatnes federācijas prezidentu. Viņa līdzdarbība Katoļu kustībā kļūst par ļoti nozīmīgu etapu Lacati garīgajā formācijā. Viņš turpina šo pieredzi līdz pat 1943. gadam, kad tiek deportēts uz vācu lēģeri.      
    
Gados, kuros viņš iesaistās un strādā Katoļu kustības labā, viņā attīstās kāda dubulta izpratne: laju atbildība Baznīcā un pasaulē, nepieciešamība laicīgajā realitātē padarīt redzamas specifiski kristīgās vērtības. Lacati ticību vienmēr pavada un baro viņa nemitīgās teoloģijas studijas.      
    
(Teksti no oficiāla saites “Pilsētas sejas”,     
Kustība Pro Sanctitate Brešjā, Itālijā)