SOCIĀLAIS GARĪGUMS

“Brāļi visi”

 

Tālāko lappušu mērķis nav piedāvāt mācību par brālīgo mīlestību, bet koncentrēties tikai uz šīs mīlestības universālo dimensiju, tās atvērtību visiem. Šo sociālo encikliku es piedāvāju kā pieticīgu pienesumu pārdomām, lai uz visdažādākajiem aktuālajiem centieniem izslēgt vai ignorēt citus cilvēkus mēs spētu atbildēt ar jaunu sapni par brālību un sociālo draudzību, kas neaprobežojas tikai ar vārdiem. Kaut arī rakstot balstījos uz savu kristieša pārliecību, kura mani uztur un dzīvina, tomēr centos, lai šīs pārdomas atvērtu dialogu ar visiem labas gribas cilvēkiem.  
 
7. Laikā, kad rakstīju šo encikliku, negaidīti uzsprāga Covid-19 pandēmija, atklājot maldus par mūsu drošību. Pāri visām dažādo valstu dažādajām reakcijām uz krīzi, parādījās nespēja rīkoties kopīgi. Kaut arī it kā esam savstarpēji pārmēru saistīti, izrādījās, ka sašķeltība ļoti apgrūtina mūs visus ietekmējošo problēmu risināšanu. Tālu no realitātes ir katrs, kas uzskata, ka pietiek tikai piekoriģēt to, ko jau darām, vai ka krīze māca, ka mums tikai jāuzlabo jau pastāvošas sistēmas un noteikumi.   
 
8. Es ilgojos, lai šai laikā, kurā mums lemts dzīvot, mēs, atzīstot katram cilvēkam piemītošo cieņu, spētu visu starpā atjaunot vēlmi pēc vispasaules brālības. Visu starpā: “Lūk, skaists noslēpums, lai sapņotu un padarītu mūsu dzīvi par skaistu piedzīvojumu. Neviens nevar izdzīvot dzīvi nošķirtībā. [...] Mums ir vajadzīga kopiena, kas atbalsta mūs, palīdz mums, kopiena, kurā mēs palīdzam viens otram lūkoties nākotnē. Cik svarīgi ir sapņot kopā! [...] Vienatnē mēs riskējam skatīt mirāžas, redzēt to, kā nemaz nav; sapņi turpretim tiek būvēti kopā”. Sapņosim kā vienota cilvēce, kā ceļinieki, kas staigā tai pašā cilvēka miesā, kā vienas mūs visus uzņemošas Zemes bērni – katrs ar savas ticības un pārliecības bagātību, katrs ar savu balsi, visi brāļi un māsas.  
 
No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”, tulk. E. Ikaunieks  

  

ĞIMENES GARĪGUMS

Mīlestība ir...

 

Mīlēt, tas nozīmē vēlēties pilnīgot sevi, pilnīgot cilvēku, kuru mīlu, pārvarēt savu egoismu, sevi ziedot... Mīlestībai ir jābūt pilnīgai, pilnai, Dieva likumu regulētai un jāiesniedzas Debesīs. (..) Visi pasaulē zināmā veidā strādājam kalpojot cilvēkiem. Mēs (mediķi) strādājam tieši ar cilvēku. Mūsu zinātnes un darba objekts ir cilvēks, kas mūsu priekšā pats stāsta par sevi un mums prasa: «Palīdzi man!». Viņš no mums vēlas savas eksistences pilnību.  
 
No Svētās Žannas Berettas Mollas rakstiem 
 

Mediķi un pacienti...

  Bēdas mūsu zinātnei, ja tā būtu pilnībā auksta un veltīta tikai, lai apmierinātu ķermeņa niecīgās izpatīkas! Kam gan tad tā kalpotu? Tad tā būtu materiālisma un egoisma kalpone! Tātad, mums, mediķiem ir jāsargājas no tamlīdzīgas apsūdzības un kritiskos brīžos [...] jāatceras, ka mūsu priekšā ir ne tikai ķermenis, bet arī dvēsele, Dieva radība.  
 
No Svētā Džuzepes Moskati rakstiem 
 
 

Sevis atdošana...

Mīlestība ir brīvības saistības: tā ir sevis ziedošana un «ziedoties», tas precīzi nozīmē «ierobežot savu brīvību citu labā». Brīvības ierobežošana pati par sevi varētu būt kaut kas negatīvs un nepatīkams, bet mīlestība to gluži pretēji padara pozitīvu, priecīgu un radošu.  
 
No Svēta Jāņa-Pāvila II rakstiem  

  

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Bez plāna, kas kalpotu visiem

 

15. Vislabākā metode, kā valdīt un neierobežoti rīkoties, ir sēt bezcerību un modināt pastāvīgu neuzticēšanos, kaut arī tā tiek maskēta kā zināmu vērtību aizstāvēšana. Šodien daudzās valstīs tiek pielietots politisks kaitināšanas, kūdīšanas un pretnostatīšanas mehānisms. Dažādos veidos citiem tiek liegtas tiesības pastāvēt un izteikt savu viedokli. Šajā nolūkā cenšas citus padarīt smieklīgus, radīt aizdomas, dažādi vajāt. To taisnība un vērtības tiek ignorētas, un tā rezultātā sabiedrības dzīve kļūst nabadzīgāka un tiek pakļauta spēcīgāko patvaļai. Tā politikā vairs nav veselīgas diskusijas par ilgtermiņa projektiem visu attīstībai un kopējam labumam, bet dominē tūlītēji marketinga risinājumi, kas balstās citu iznīcināšanā. Šajā alkatīgajā diskvalifikāciju spēlē debates pārvēršas nemitīgā apšaubīšanā un konfrontācijā.  
 
16. Kā gan šajā interešu cīņā, kura nostāda visus pret visiem, kurā uzvarēt nozīmē iznīcināt otru, varētu pacelt galvu, lai atpazītu savu tuvāko vai nostātos blakus tam, kurš ceļā pakritis? Šodien plāns ar lielu mērķi attīstīt visu cilvēci jau izklausās pēc murgiem. Mēs attālināmies viens no otra un šajā lēnajā un smagajā ceļā uz vienotu un taisnīgāku pasauli piedzīvojam jaunu un nopietnu atkāpšanos.  
 
17. Rūpēties par pasauli, kurā dzīvojam un kura mūs uztur, faktiski nozīmē rūpēties pašiem par sevi. Mums jāapzinās, ka esam daļa no “mums”, kas visi dzīvojam kopējās mājās. Ekonomiskās lielvaras, kurām vajadzīga tikai ātra peļņa, nav ieinteresētas šajās rūpēs. Bieži vien tie, kas iestājas par apkārtējās vides aizsardzību, tiek apklusināti un izsmieti, par saprātīgu iztēlojot to, kas ir tikai valdošo interesēs. Šajā mūsu veidotajā tukšajā, īsredzīgajā kultūrā bez kopīga plāna ir “paredzams, ka tad, kad resursi būs izsmelti, veidosies labvēlīgi apstākļi jauniem kariem, kas, protams, tiks pamatoti ar cēlām frāzēm”.  
 
No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”, tulk. E. Ikaunieks  

LAJU GARĪGUMS

Džuzepe Lacati

Biogrāfija (tupinājums)  
 
Kara gados viņš kopā ar Roseti, Fanfani un La Piru pulcējas reliģijas filozofijas docenta Umberto Padovani mājās, lai diskutētu, lasītu un padziļināti apgūtu Maritēnu un Akvīnas Tomu, autorus, kas izrādīsies fundamentāli nozīmīgi viņu cilvēciskajai un kristīgajai formācijai un kas turpmākajos gados orientēs viņu politiskos centienus. Šie gadi izrādījās ārkārtīgi auglīgi attiecībā uz satikšanās brīžiem un izpratnes nobriešanu. Viņš izstrādāja ideju, ka politika ir obligāts pienākums kristiešiem, kas ir vērsti uz to, ko viņš definēja „cilvēka cilvēciskošana”. Līdz ar to Lacati acīs sākt „domāt politiski” bija pienākums.  
 
Pēc pamiera 1943. gadā grupa izjuka, jo katrs devās pa citu ceļu: Doseti piedalījās partizānu pretošanās kustībā, La Pira devās uz Romu, Fanfani patvērās Šveicē, Lacati tika ieslodzīts Vācijā. 1943. gadā viņš tātad tiek deportēts uz vācu lēģeri. Pēc atbrīvošanas viņš 1945. gada 31. augustā atgriežas Milānā. Lēģera pieredze ir traģiska un atstāj uz viņu dziļu iespaidu, ko viņš tomēr spēj izdzīvot kā trejādu uzdevumu: ikdienas satikšanos ar Kungu lūgšanā, “Evanģēlija Grupu“ veicināšanu un vadību, kā arī pastāvīgu ieslodzījuma biedru atbalstu, lai tie spētu pretstāvēt savu mocītāju spiedienam.  
 
1945. gadā, kad karš ir beizies und viņš ir atgriezies Milanā, viņš uzsāk savu politisko darbību. Tomēr viņam ir raksturīgs apjukums attiecībā uz šo izvēli. Un patiešām, pēc gadiem viņš atzīs, ka tā ir bijusi pieredze, ko viņš nevis izvēlējās, bet gan kurā viņš jutās „ievilkts”. Līdz ar to viņš atkāpjas no Katoļu kustības jaunatnes prezidenta amata und Milānas pašvaldības vēlēšanās tiek ievelēts no Kristīgo demokrātu vidus.  
 
1946. gadā Kristīgo demokrātu Pirmajā nacionālajā kongresā viņš tiek ievēlēts par nacionālās padomes locekli un par partijas nacionālās vadības locekli. Tajā pašā gadā viņš tiek ievēlēts par Satversmes sapulces locekli. Būtisks ir viņa pienesums konstitūcijas izstrādē, vērtīga ir viņa dalība Doseti grupā.  
 
(Teksti no oficiāla saites “Pilsētas sejas”, Kustība Pro Sanctitate Brešjā, Itālijā)