SOCIĀLAIS GARĪGUMS

"Brāļi un māsas"

Dievs, mūsu Debesu Tēvs, radīja mūs, kā lielu, garīgo ģimeni šajā pasaulē, lai tā augtu un attīstītos pēc Viņa plāna, bet respektējot cilvēka izvēles brīvību. Ģimene sastāv no tēva un mati, un viņu bērniem. Bērni – tas ir brāļi un masas. Ir liels prieks, kad bērni, brāļi un masas, dzīvo ar saviem vecākiem un starp sevi mierā un draudzībā, kad ģimenē mājo ticība, cerība un mīlestība, kas nāk no Dieva. Un ir arī liels prieks, kad starp viņiem nav strīdas, meli, krāpšanas, vardarbības un citas darbības, kas nāk no ļauna gara. Šīs cilvēciskas attiecības ir brālības attiecības vai vienkārši - brālība. Tas ir labs ģimenes modelis. Lai šis modelis pastāvētu, ģimenes locekļiem jāpaļaujas uz Dievu, uz brālību.  

Dievs grib, lai katrs cilvēks būtu laimīgs savā dzīvē. Mūsu laikā mēs nedzīvojam kā brāļi un māsas cilvēciskā sabiedrībā, starp mums nav brālības attiecības, nav brālības. Šodien mēs redzam, ka ir daudz karu, vardarbības un citas ļaunas darbības, kas nedot cilvēkiem nekādu prieku. Redzam, ka cilvēki cits citu apmelo, sakot: “Tevi nemānīs, nedzīvosi”. Ja mēs salīdzinām cilvēciskas attiecības mūsu šodienas sabiedrībā ar brāļu un māsu attiecībām labā ģimenes modelī, mēs redzēsim, ka mūsdienu sabiedrībā nav brālības. Lai mūsu sabiedrībā būtu miers, prieks un draudzība katram cilvēkam jāpaļaujas uz brālību. 
 

Viktors Proščenko,
Pro Sanctitate Sociālais Animators
 


ĞIMENES GARĪGUMS

Par laulāto draugu mīlestību

49. Dieva vārds vairākkārtīgi ir uzrunājis saderinātos un laulātos, aicinot viņus uz šķīstu mīlestību saderināšanās laikā un nedalītu mīlestību, kas atplauktu un tiktu izkopta laulībā. Arī mūsu laikos daudzi augsti vērtē patiesu mīlestību starp vīru un sievu, kas rod izpausmi dažādā veidā atbilstoši tautu un laikmetu tikumiem. Šī mīlestība, būdama vislielākā mērā cilvēciska, jo izpauž brīvu un gribētu vienas personas tiekšanos uz otru personu, aptver visas personas labumu tās veselumā; tādēļ tā var piešķirt sevišķu cieņu ķermeņa un dvēseles izpausmēm to vienotībā un darīt tās cēlas kā laulāto draudzības sastāvdaļas un raksturīgas zīmes. Šo mīlestību Kungs ir vēlējies ar īpašu savas žēlastības un mīlestības dāvanu dziedināt, pilnveidot un pacelt.
Apvienodama sevī cilvēcisko un dievišķo, tāda mīlestība laulātajiem draugiem ļauj sevi brīvi dot viens otram, izpaužoties maiguma jūtās un žestos, un, caurstrāvojot visu viņu dzīvi; vēl vairāk – ar savu pašaizliedzību, kas apliecinās dzīvē, tā pilnveidojas un aug. Līdz ar to tā tālu pārsniedz vienkārši erotisku tieksmi, kas nāk no egoisma un tādēļ ātri pagaist un ir nožēlojama. Šī mīlestība izpaužas un pilnveidojas laulībai raksturīgā veidā. Tādēļ laulības akti, kuros laulātie draugi intīmi un šķīsti savienojas, ir labi un cienīgi, un, patiesi cilvēcīgi īstenoti, tie apzīmē un veicina savstarpējo atdevi, kurā laulātie viens otru pateicībā un ar prieku bagātina.
Šī mīlestība, kas pamatojas savstarpējā uzticībā un ir īpašā veidā svētdarīta Kristus sakramentā, nozīmē nešķiramu uzticību miesā un garā kā labklājībā, tā pārbaudījumos; līdz ar to tā ir nesavienojama ar jebkādu laulības pārkāpšanu un šķiršanu. Savukārt vienlīdzīgā personas cieņa, kas pienākas sievai un vīram un kas izpaužas to abpusējā un pilnīgā mīlestībā, skaidri atklāj laulības vienību, ko apstiprinājis Kungs. Lai pastāvīgi spētu pildīt šī kristīgā aicinājuma pienākumus, nepieciešams izcils tikuma spēks: tādēļ laulātie, žēlastības spēka stiprināti svētai dzīvei, nemitēsies izkopt noturību mīlestībā, augstsirdību un upura garu un viņi to lūgs savās lūgšanās.
Patiesa laulāto mīlestība tiks augstāk vērtēta un par to veidosies veselīga sabiedriskā doma, ja kristīgie laulātie draugi izcelsies ar uzticības un saskaņas liecību šai mīlestībā un rūpēm par bērnu audzināšanu, kā arī, uzņemoties savu atbildības daļu nepieciešamajā atjaunotnē par labu laulībai un ģimenei, šai atjaunotnei jāaptver kultūras, psiholoģijas un sociālie aspekti. Jauniešiem zināšanas par laulāto mīlestības cieņu, uzdevumiem un laulības dzīvi jāsniedz pirmkārt viņu ģimenes lokā un tas jādara laicīgi un piemērotā veidā, lai mācīti dzīvot šķīsti, viņi atbilstošā vecumā pēc cienīgas saderināšanās laika varētu noslēgt laulību.

Gaudium et spes


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Draudzība ar Kristu”

Būtisks elements, kas atrodams ikvienā aicinājumā uz priesterību un konsekrēto dzīvi, ir draudzība ar Kristu. Jēzus dzīvoja pastāvīgā vienībā ar Tēvu un tieši tas mācekļos radīja vēlmi dzīvot to pašu pieredzi, mācoties no Viņa kopību un nemitīgu dialogu ar Dievu. Ja priesteris ir „Dieva cilvēks”, kurš Dievam pieder un palīdz Viņu pazīt un mīlēt, tad viņš nevar neveidot dzīvas attiecības ar Viņu, nevar nepalikt Viņa mīlestībā, atvēlot vietu Viņa Vārda klausīšanai. Lūgšana ir pirmā liecība, kas uzmodina aicinājumus. Kā apustulis Andrejs, kurš brālim paziņo, ka ir iepazinis Skolotāju, tā arī tam, kurš vēlas būt Kristus māceklis un liecinieks, ir „jāredz” Viņš personīgi, Viņš jāiepazīst, jāiemācās Viņu mīlēt un palikt ar Viņu.  

Cits priesteriskās un klosterdzīves konsekrācijas aspekts ir sevis pilnīga atdošana Dievam. Apustulis Jānis raksta: „No tā mēs pazinām Dieva mīlestību, ka Viņš par mums atdeva savu dzīvību; tā arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem”(1 3,16). Ar šiem vārdiem viņš aicina ieiet tai pašā Jēzus loģikā, kurš ar visu savu dzīvi ir piepildījis Tēva gribu līdz pat augstākai sevis atdošanai pie krusta. Šeit visā pilnībā atklājas Dieva žēlsirdība; žēlsirdīgā mīlestība, kas izklīdinājusi ļaunā, grēka un nāves tumsu. Aina, kurā Jēzus Pēdējo Vakariņu laikā pieceļas no galda, novelk virsdrēbes, paņem dvieli un apjožas ar to, un noliecas, lai mazgātu apustuļu kājas, izsaka kalpošanas un dāvāšanas jēgu, kas atklājās visā Viņa dzīvē, paklausībā Tēva gribai (sal. 13,3-15). Sekojot Jēzum, ikvienam īpašajai konsekrācijai aicinātajam ir jāpūlas liecināt sevis pilnīgu atdošanu Dievam. No šejienes izriet spēja ar pilnīgu, ilgstošu un uzticīgu veltīšanos, dāvāt sevi tiem, kurus Providence viņiem uztic pastorālajā kalpojumā, un ar prieku kļūt par ceļabiedru daudziem ticīgajiem, lai tie atvērtos uz tikšanos ar Kristu un Viņa Vārds kļūtu gaisma viņu ceļam. Ikviena aicinājuma vēsture gandrīz vienmēr saistīta ar kāda priestera, kurš ar prieku izdzīvo sevis dāvāšanu brāļiem Debesu Valstības dēļ, liecību. Tas ir tādēļ, ka priestera tuvums un vārdi ir spējīgi izraisīt jautājumus un aizvest līdz pat galīgiem lēmumiem (sal. Jānis Pāvils II, Postsinodālais Apust. Pamud. Pastores dabo vobis, 39).  

Pāvests emeritus Benedikts XVI


LAJU GARĪGUMS

Džuzepe Lacati

Biogrāfija  

Politiskās formācijas tēma ir viņa politiskās darbības centrā, un šī iemesla dēļ Doseti grupā viņš nodarbojas ar vairāku formācijas iniciatīvu sagatavošanu: 1946. gadā viņš kopā ar Doseti un Fanfani dibina grupu “Civitas humana”; tāpat viņš līdzdarbojas “Kalpošanas grupu” dibināšanā, kas līdzīgā veidā rūpējas, la darītu dzīvus Lacati ideālus, un kurās ir iesaistīti daudzi jaunieši, kas jau darbojas Itālijas Katoļu studentu federācijā, Itālijas Katoļu kustības jaunatnē, Itālijas Katoļu strādnieku asociācijā un Kristīgajos demokrātos. Viņš piedalās laikraksta “Sociālās hronikas” dibināšanā, kuram, pēc Lacati domām, jāpilda kulturālās formācijas loma plašākā nozīmē. 1953. gadā viņš atkāpjas no aktīvas darbības partijā, taču nepamet politisko dimensiju.  

1968. gadā viņš tiek nominēts par Katoļu Universitātes rektoru: tā ir pieredze, kas viņam palīdz ar īpašu uzmanību pievērsties „politiskās domāšanas” lomai, idejai, kas viņā nobrieda jau gadus iepriekš. Līdz ar to viņš iedvesmo patiesu Katoļu Universitātes atjaunotni, sākot ar pārliecību, kas viņu vadīja šajos gados: editoriālā darbība kopā ar universitātes sniegto formāciju Lacati izpratnē ir kritiskās domāšanas izstrāde, sabiedrības apzinātības veicināšana. Politiskā formācija tātad neaprobežojas ar partejisku kareivīgumu, bet gan izpaužas kā universitātes dzīvē, tā plašākā formācijas darbībā gan sevis paša personības, gan citu labā. Noslēdzot savu rektora darbību, viņš uzsāk jaunu projektu: asociāciju “Cilvēka pilsēta”. Lacati tas kļūst par politisku projektu globālā izpratnē. Patiešām, runa ir par to, ka ar ikkatra palīdzību tiek “būvēta” cilvēka pilsēta, veltot sevi kalpošanai kopīgajam labumam un rūpējoties par cilvēku vispusīgu attīstību.
Viņš izjūt nepieciešamību izglītot pilsoņus, lai tie kļūtu par “polis celtniekiem” kas savas personīgās dzīves kontekstā. Viņš arī uzsver to, ka šajā darbībā nevar improvizēt, bet ir nepieciešams pilnveidoties un izglītoties.
Cilvēka pilsētas cilvēka mērogā būvēšana balstās atziņā, ka šis darbs vienmēr norisinās Dieva klātbūtnē. 1986. gada 18. maijā viņš mirst no nedziedināmas slimības, kas viņu pavadīja jau vairākus gadus. 1991. gada 18. maijā pēc Laju institūta „Kristus Karalis” iniciatīvas tiek uzsākts viņa kanonizācijas process. 2013. gada 5. jūlijā Pāvests Francisks izsludina dekrētu par Godināmā Džuzepes Lacati tikumu varonību.     

(Teksti no oficiāla saites “Pilsētas sejas”,     
Kustība Pro Sanctitate Brešjā, Itālijā)