Sociālais garīgums

8. Šajā dokumentā paredzēts kompleksi un sistemātiski, kaut arī kodolīgā formā iepazīstināt ar sociālo mācību, kas ir maģistērija gudru pārdomu auglis un Baznīcas nemainīgā pienākuma izpausme uzticībā Kristus dāvātās pēstīšanas žēlastībai un mīlestības pilnā degsmē saistībā ar cilvēku likteņiem. Šīs mācības nozīmīgākie teoloģiskie, filozofiskie, morāles, kultūras un pastorālie aspekti šeit ir organiski atgādināti saistībā ar sociālajiem jautājumiem. Šādā veidā tiek liecināts par to, cik auglīga ir Evaņģēlija sastapšanās ar problēmām, kuras cilvēks sastop savā dzīves ceļā.

Studējot Kompendiju, būtu labi paturēt prātā to, ka maģitērija tekstu citāti ņemti no dokumentiem, kuriem ir atšķirīgs spēks. Šo dokumentu vidū ir gan koncilu dokumenti un enciklikas, gan pāvestu uzrunas un dokumenti, kurus izstrādājuši Svētā krēsla ministrijas. Tas jau tika norādīts, bet vēlreiz būtu jāuzsver – lasītājam jāapzinās, ka runa ir par dažādiem mācības līmeņiem. Dokuments, kas aprobežojas ar to, ka piedāvā sociālās mācības pamatlīniju izklāstu, atstāj bīskapu konferenču ziņā to attiecīgu piemērošanu saistībā ar dažādām vietējām situācijām.

No Baznīcas sociālās mācības kompendijs

Kungs, man ir labi būt skumjās, ja vien Tu esi ar mani; tas man ir vairāk vērts, nekā būt valdniekam bez Tevis, dzīrot bez Tevis vai bez Tevis baudīt slavu.

Man ir labāk būt Tevis apskautam bēdās, just apjukumu kopā ar Tevi, nekā bez Tevis būt kaut Debesīs.

Svētais Bernards

Ģimenes garīgums

Laulību attiecības ģimenē starp vīrieti un sievieti pāvesta Jāņa Pāvila II rakstos.

Mīlestība starp vīrieti un sievieti, mīlestības attēls starp Kristu un Baznīcu.

Vīrieša un sievietes komūnija (vienība) ir ierakstīta viņu sirdīs jau kopš viņu radīšanas, un jo īpaši tāpēc šī savienība ir „svēta”, tā neatbilst tikai dabiskajai kārtībai, bet šim tēlam un līdzībai, kas saistās ar Dievs-komūnija; šis tēls un līdzība laulāto starpā manifestē (izpaužas) caur ķermeni un tā valodu, kurš pēc cilvēka pirmdzimtā grēka, zaudēja pārredzamību un skaidrību.

Ļoti svarīgs aspekts, kas tika uzsvērts dokumentā Familiaris Consortio ir laulāto mīlestības sakramentālais raksturs atpestīšanas vēsturē (kārtībā) 14.

Laulība nav saistīta ar „iesākuma” brīdi.

Jēzus ne tikai parāda laulību visā tās sākotnējās realitātes varenībā un krāšņumā, kāda tā izgāja no Dieva rokām, bet Viņš piešķīra tai jaunu nozīmi. Viņa paša dzīve tika izdzīvota kā dāvana , un viņa atpestījošā nāve par labu grēciniekam, to labi parāda laulātās ģimenes dotā zīme sv.Pāvila vēstule Efeziešiem (5,22-23).

"Tas ir liels noslēpums, to saku saistībā par Kristu un Baznīcu" (turpat 32), tas šķiet norāda ne tikai Noslēpuma identitāti paslēptu no mūžības Dievā, bet arī tās īstenošanas nepārtrauktību, kas pastāv starp pirmatnējo sakramentu saistībā ar cilvēka pārdabisko iepriecinājumu jau pašā radīšanā, un jaunais iepriecinājums piepildījās, kad "Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu, bet lai tā būtu svēta ..." (turpat 25-26)-iepriecinājums, kuru var definēt kopumā kā Atpestīšanas Sakramentu "15.

m. Angela Anna TOZZI, scic
(turpinājums sekos)

Priesteriskā brālība

Kur šodien priesteris var smelties spēku sava kalpojuma veikšanai? Kur smelties garīgo spēku, lai pilnībā atdotu sevi savam ganāmpulkam? Atbilde ir tikai viena: Kungā Jēzū Kristū. Lai vadītu Dieva tautu, priesterim jādzīvo nemitīgā draudzības saiknē ar Kristu. Garīgais gans ir aicināts ik dienas aizvien labāk iepazīt savu Kungu un pilnībā izpildīt Viņa gribu. Priesteris tikai tad var veikt minēto uzdevumu, ja ļauj sevi Dievam vadīt sevi un rāda labu priekšzīmi savam ganāmpulkam. Dziļajai saiknei ar Kristu jākļūst par viņa ikdienas spēka avotu. Viņš ir aicināts dzīvot ar stingru pārliecību, ka nav neviena cita skaistāka ceļa kā Evaņģēlija sludināšana cilvēkiem, to stiprināšana ticībā un vadīšana pie Dieva. No priestera paklausības Kristum būs atkarīga arī ticīgo paklausība savam ganam. Kristus vara izpaudās kāju mazgāšanā un sevis atdevē pie Krusta. Jēzus to darīja mīlestības dēļ. Tāpat arī priestera kalpojumam jābūt pastorālās mīlestības cauraustam.”

Pāvests Benedikts XVI

Ak, patiesais Dievs,
izdzēs šodien mūsu grēkus
un nomazgā mūsu dvēseles vaigu
ar sava viendzimušā Dēla asinīm,
kas tika izlietas mūsu dēļ,
lai, miruši sev un dzīvi Viņā,
atbildot Viņa ciešanām,
mēs vēršam pie Viņa skaidru seju
un godīgu sirdi. Amen.

Svētā Katrīna no Sjēnas

Laju garīgums

Mons. Giovanni Gaspari, Dr.theol., Svētā Krēsla Nunciatūras padomnieks pirmā meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijas Rigā, 2013. gada 15. decembrī

Un tā ir nevis kaut kas, kas atbrīvo, bet noved līdz tam, ka cilvēkus saista ar noteiktiem elkiem. Un ja Dievs zaudē galveno lomu, cilvēks zaudē savu īsto vietu. Viņš vairs neatrod savu atrašanās punktu starp radību, nedz arī attiecībās ar citiem. Un, lūk, uz visa šī fona Pāvests ir nolēmis izsludināt šādu īpašu gadu, apzinoties grūtības, ar kādām saskaras ticība mūsu laikos. Kā mēs zinām šis gads ir sācies 11. oktobrī un noslēgsies 2013. gada 24. novembrī, Kristus Karaļa svētkos. Pāvests pārfrāzējot Mateja evanģēlija 15. nodaļu raksta: „Mēs nevaram samierināties ar to, ka sāls zaudē savu garšu, un gaisma tiek turēta apslēpta.” Ticības gads ir aicinājums uz dziļu atgriešanos. Atzīt, ka Kungs ir vienīgais pasaules Glābējs, tas ir aicinājums atzīt Jēzus Kristus centralitāti un apliecināt ticību uz viņu. Šī Jēzus Kristus centralitāte ir ļoti nozīmīga ticīgā dzīvē. Sagatavojot šīs vienkāršās pārdomas, es lasīju to, ko reiz bija rakstījis Dieva kalps Guljemo Džakvinta. Un mani ir uzrunāja kāds īpašs vārds, kur viņš raksta, ka visa kristietība savā būtībā ir virzīta uz Jēzu Kristu. Viņš ir mūsu pielūgsmes un mūsu mīlestības objekts. Jo vairāk viņu pazīsim, jo vairāk spēsim viņu mīlēt, jo vairāk būsim kristieši. Tas ir tas, ko Pāvests raksta, ka mums ir jāatklāj Jēzus Kristus kā pamats, ka Viņš atrodas mūsu ticības centrā. Līdz ar to šis gads ir aicinājums mums saprast, ko šī ticība uz Jēzu mūsos rada. Ja mēs pārlasām Evanģēlijus, mēs vairākkārt atrodam vienu Jēzus izteicienu, īpaši Jāņa evanģēlijā. Jēzus vārdi ir: „Vai tu tici?” Viņš to jautā aklajam no dzimšanas, Jāņa Evanģēlijā, 9. nodaļā. Viņš jautā šim no dzimšanas aklajam: „Vai Tu tici uz cilvēka dēlu?” Un arī Martai, kas apraud brāļa nāvi: „Tas, kas tic uz mani, tas nekad nemirst. Vai tu tam tici? Vai Tu tici?”

(turpinājums sekos)