SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Svētums un brālība

Mūsu kopīgā ceļa pieredze un aicinājums uz svētumu un svētlaimēm iespaido katru cilvēka sirdsapziņu, pārveido vēsturi ne tikai sociāli ekonomiskā jomā, bet arī Baznīcā, kurai visi piederam un kuru veidojam ar savām izvēlēm. Ar visu cilvēci šajā pandēmijas laikā vienojamies bailēs, zaudējumos un sāpēs, arī lielā nesavtībā un solidaritātē, pat ja fiziski piedzīvojam atšķirtību, īpaši, ja kristieši neņem dalību sakramentos un kopienas dzīvē.
Taču šajā trūkumā, neparedzētā ierobežotībā ir nosacījumi Svētā Gara darbībai, kas rosina iet kopīgo ceļu un cerēt uz Dievu viņa tēvišķībā un svētumā. “Kam ir šī cerība uz viņu, dara sevi svētu, kā viņš ir svēts.” Svētais Gars padzen bezcerības un nomāktības tumsu, Dieva žēlastība palīdz garīgi nomirt sev pašam, lai atvērtos svētuma Garam. Izolēšanās, attālināšanās un vientulība ļauj īstenoties kopībai ar Dievu un patiesai brālībai dziļi personīgā līmenī.
Kristus Baznīca, Dieva Tauta kopīgā ceļā aicina uz būtisko, kas ir Svētā Gara dzīve mūsos. Pašreizējie izaicinājumi var kļūt par garīgas atmodas iespēju, novērtējot pat piedzīvotu vientulību. Kad vientulība slikti piedzīvota, tad varam nebūt labās attiecībās paši ar sevi. Ja neesam mierā ar sevi, tad neesam mierā ar Dievu, kas atklājas cilvēka dziļumos. Tad noslēdzamies patiesai mīlestībai, brālībai un svētumam. Vientulība tomēr var būt par nosacījumu patiesai kopībai ar Dievu, kura bērni esam kopīgā ceļā uz svētuma pilnību. Ja vientulība ved uz mīlestības kopību ar Jēzu, tā pārveido ierasto vientulību tā, ka varam veidot patiesas kopības attiecības ar tiem, kurus sastopam savā ceļā. Tad var sajust klātbūtni un tuvību arī distancē, izolētībā, attālinātībā. Mīlestības degsme uztur Baznīcas organismu un atver vispārējai mīlestībai un brālībai. Mīlestība konkrētā tuvībā un klātbūtnē nekļūst agresīva un vardarbīga, jo ir piepildoša, šķīstīta no jebkāda veida egoistiskas varas.
Ja atveramies Dieva mīlestībai, tā mūs pārņem un pārveido. Šī mīlestība ir Dieva Gars. Atvērtība Kristus Garam ietver iekšēju iztukšošanos no pasaulīgā gara, nobriedumu ticībā, cerībā un mīlestībā, evaņģēlisko svētlaimju īstenošanu.
Mīlestības un svētuma kopībā ar Jēzu ņemam dalību dedzīgā mīlestībā, kas pārsniedz jebkādu iespējamu distanci. Šādi piedzīvojam Svētā Gara kopību. Kad ticībā uztveram Kristus dzīvo klātbūtni mūsos, tad labāk nojaušam arī mīlošo personu klātbūtni – ne tikai virs zemes dzīvojošo, bet arī jau aizgājušo uz labāku dzīvi. Šādi ņemam dalību svēto sadraudzībā. Šādi piedzīvojam brālību, kas atrodas cilvēces izvēles priekšplānā. Vai nu esam brāļi un māsas vai iznīcinām viens otru. Brālība ir mūsdienu izaicinājums. Brālība nozīmē izstieptu roku, savstarpēju cieņu un ieklausīšanos, neatlaidību kopīgā svētuma ceļā. Īstā brālībā cilvēks iestājas par kopējo labumu, kas ir arī kopīgais ceļš.
Bīskaps Džakvinta atgādina, ka mums jāieklausās un jāpieņem vienam otru pārliecībā, ka pasaule bez brāļiem un māsām kļūst par vidi, kurā nenotiek attīstība un patiesa izaugsme, tāpēc lai nenovēršamies no citiem, bet rūpējamies par otru, lai ejam kopīgo ceļu un dalāmies šajā pieredzē, kā to piedāvā Baznīca.
Dažkārt šajā ceļā var notikt nesapratne un iestāties spriedze. Šie mezgli traucē savīties brālībai. Šos mezglus nesam sevī, jo visi taču esam grēcinieki. Taču šos mezglus var atsiet žēlastība, lielāka mīlestība; tos var atsiet piedošana, brālīgs dialogs un izpalīdzība pārbaudījumos un grūtībās. Tos var atsiet kopīgais ceļš, svētlaimju īstenošana savā dzīvē pēc Jēzus un svēto parauga, satikšanās, ieklausīšanās un dalīšanās tā, lai mēs reiz piederētu pie lielā atpestīto pulka, kas savas drēbes mazgājuši Jēra asinīs, kā brāļi un māsas kopīgā ceļā uz mūžīgo svētlaimi.

pr. Pauls Klaviņš,
Vispasaules Svētdarīšanas dienā


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Turpinājums no iepriekšējā numura

Svētais Jāzeps: Sapnis par aicinājumu

Otrais atslēgvārds iezīmē svētā Jāzepa ceļu un aicinājuma ceļu: kalpošana. Evaņģēliji rāda, ka Jāzeps pilnībā dzīvoja citiem un nekad sev. Svētā Dieva tauta viņu sauc par visšķīstāko līgavaini, tā atklājot viņa spēju mīlēt bez ierunām. Atbrīvojot mīlestību no jebkāda privātīpašnieciskuma, viņš atvērās vēl auglīgākai kalpošanai. Viņa mīlošās rūpes turpinās paaudžu paaudzēs, viņa gādīgā aizbildnība ir padarījusi viņu par Baznīcas patronu. Jāzeps, kurš prata iemiesot ziedošanās nozīmi dzīvē, ir arī laimīgas nāves aizbildnis. Viņa kalpošana un upuri tomēr bija iespējami tikai tāpēc, ka tos uzturēja lielāka mīlestība: “Katrs patiess aicinājums dzimst no sevis paša dāvāšanas, kas ir upura brieduma auglis. Arī priesterībā un konsekrētajā dzīvē ir nepieciešams šāda veida briedums. Ja aicinājums uz laulību, celibātu vai jaunavību nesasniedz sevis dāvāšanas briedumu, paliekot tikai pie upura loģikas, tas, tā vietā, lai kļūtu par mīlestības skaistuma un prieka zīmi, riskē padarīt cilvēku nelaimīgu, skumju un vīlušos” (turpat, 7).
Svētajam Jāzepam kalpošana - kā konkrēta sevis dāvāšanas izpausme - nepalika vienkārši augsts ideāls, bet kļuva par ikdienas dzīves likumu. Viņš centās atrast un sagatavot vietu, kur Jēzus varētu piedzimt; viņš darīja visu iespējamo, lai pasargātu viņu no Hēroda dusmām, organizējot tūlītēju došanos uz Ēģipti; viņš nekavējoties atgriezās Jeruzalemē, lai sameklētu pazudušo Jēzu; ar savu darbu viņš uzturēja ģimeni arī svešā zemē. Īsi sakot, viņš pielāgojās dažādiem apstākļiem ar tāda cilvēka attieksmi, kurš nezaudē dūšu, kad nenotiek tā, kā gribētos: ar gatavību, kas raksturīga tiem, kas dzīvo, lai kalpotu. Šajā garā Jāzeps pieņēma daudzos un bieži arī negaidītos ceļojumus: no Nācaretes uz Betlēmi, lai tur pierakstītos, pēc tam uz Ēģipti un atkal uz Nācareti, kā arī katru gadu uz Jeruzalemi. Un vienmēr viņš bija gatavs saskarties ar jauniem apstākļiem, nesūdzoties par notiekošo, gatavs pielikt dot roku, lai atrisinātu situācijas. Mēs varētu teikt, ka viņš bija roka, ar ko debesu Tēvs sniedzās pār savu Dēlu uz zemes. Tāpēc Jāzeps ir labs paraugs visiem aicinājumiem, kas ir aicināti būt čaklām Tēva rokām priekš Viņa bērniem.
Tad man patīk domāt par svēto Jāzepu, Jēzus un Baznīcas sargātāju, kā aicinājumu sargātāju. Faktiski viņa rūpes pasargāt izriet no gatavības kalpot. “Uzcēlies viņš ņēma bērnu un viņa māti” (Mt 2:14), saka Evaņģēlijs, atklājot Jāzepa gatavību un ziedošanos ģimenei. Viņš velti netērēja laiku, uztraucoties par to, kas notiek, lai visu uzmanību veltītu tiem, kas viņam uzticēti. Šādas uzmanīgas un gādīgas rūpes ir auglīga aicinājuma pazīme, tās liecina par dzīvi, kuru skārusi Dieva mīlestība. Cik gan skaistu kristīgās dzīves piemēru sniedzam, kad nevis stūrgalvīgi sekojam savām ambīcijām un nododamies savām ilūzijām, bet uzņemamies rūpes par to, ko Kungs mums ir uzticējis caur Baznīcu! Tad Dievs izlej pār mums savu Garu un radošumu; Viņš dara brīnumus mūsos, tāpat kā Jāzepā.

Pāvesta Franciska vēstījums,
Vispasaules lūgšanu diena par aicinājumiem 2021.g.  

Turpinājums sekos

 

LAJU GARĪGUMS

Cerība

54. Par spīti šīm tik tumšajām ēnas pusēm, kuras nedrīkstam ignorēt, nākamajās lappusēs vēlos dot vārdu daudzajiem cerības ceļiem. Jo Dievs turpina sēt cilvēcē labā sēklu. Šī jaunā pandēmija deva mums iespēju atgūt un novērtēt tos daudzos mūsu ceļabiedrus un ceļabiedres, kuri, reaģējot uz bailēm, veltīja savu dzīvi citiem. Mēs spējām atzīt, ka ar mums ir cieši saistīti un mūs balsta parasti cilvēki, kuri nenoliedzami ir izšķiroši ietekmējuši mūsu kopīgās vēstures gaitu: ārsti, medmāsas, slimnieku kopēji, farmaceiti, lielveikalu darbinieki, apkopējas, aprūpētāji, transporta darbinieki, cilvēki, kuri mums nodrošina būtiskus sabiedriskos pakalpojumus un drošību, brīvprātīgie, garīdznieki, klostermāsas. Viņi saprata, ka neviens nevar glābties vienatnē.  

55. Aicinu uz cerību, kas “runā mums par realitāti, kura sakņojas cilvēciskas būtnes dziļumos neatkarīgi no konkrētiem apstākļiem un vēsturiskiem nosacījumiem, kuros tā dzīvo. Tā runā par slāpēm, par tiekšanos, par ilgām pēc pilnības, par piepildītu dzīvi, par vēlmi pieskarties kaut kam lielam, kas piepilda sirdi un paceļ garu uz lielām lietām – patiesību, labestību un skaistumu, taisnīgumu un mīlestību. [...] Cerība ir drosmīga, tā spēj skatīties pāri personīgam komfortam, pāri sīkiem nodrošinājumiem un apmierinājumiem, kas sašaurina apvārsni, lai atvērtos lieliem ideāliem, kuri dara dzīvi skaistāku un vērtīgāku”. Staigāsim cerībā!

No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”,
tulk. E. Ikaunieks   


Jaunās evaņģelizācijas Zvaigzne,
palīdzi mums atmirdzēt, liecinot par komūniju,
par kalpošanu, par dedzīgu un nesavtīgu ticību,
par taisnīgumu un mīlestību uz nabagiem,
lai Evaņģēlija prieks
sasniegtu visas zemes malas
un neviena nomale nepaliktu bez tā gaismas.

Pāvests Francisks