SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Sākt no jauna

77. Katru dienu mums paveras jaunas iespējas, jauni ceļi. Mums nav jāgaida viss no tiem, kuri valda pār mums, tas būtu bērnišķīgi. Mums pašiem ir sava līdzatbildības telpa, kurā varam iniciēt un radīt jaunus procesus un pārveidojumus. Aktīvi piedalīsimies mūsu ievainotās sabiedrības dziedināšanā, palīdzēsim tai! Šodien mums ir lieliska izdevība demonstrēt, ka savā būtībā esam brāļi, ka esam jauni žēlsirdīgie samarieši, kuri tā vietā, lai kultivētu naidu un apvainojumus, uzņemas sakāves smagumu. Tāpat kā nejaušajam ceļiniekam līdzībā mums ir vajadzīga tikai tīra un vienkārša nesavtīga vēlme būt kopienai, būt pastāvīgiem un nenogurdināmiem, iesaistot, integrējot, paceļot kritušo, kaut arī daudzreiz mēs paši esam spiesti pakļauties to vareno loģikai, kuriem svarīgas tikai pašu ambīcijas un kuri izplata aizdomas un melus. Lai citi turpina domāt par politiku un ekonomiku savu varas spēļu ietvaros. Stiprināsim labo un kalposim tam!  

78. Varam sākt no apakšas un soli pa solim cīnīties par viskonkrētākajām un vislokālākajām lietām, un tā līdz pat savas zemes un pasaules attālākajiem nostūriem – ar tādu pašu gādību, ar kādu samarietis apkopa katru ievainotā brūci. Meklēsim citus un uzņemsimies atbildību par mums uzticēto realitāti, nebaidoties no ciešanām un nespēka, jo tajā ir viss labais, ko Dievs ir iesējis cilvēka sirdī. Grūtības, kuras liekas neaptveramas, nes sevī izaugsmes iespējas, nevis kalpo par attaisnojumu pasīvām skumjām, kas veicina padošanos. Tomēr nedarīsim to vienatnē, individuāli. Samarietis sameklēja viesnīcnieku, kurš varēja uzņemties rūpes par ievainoto, un arī mēs esam aicināti ielūgt citus un satikties vienotā “mēs”, kas būs spēcīgāks par atsevišķo sīko indivīdu summu. Atcerēsimies, ka “veselums ir kas vairāk nekā daļa, tas ir arī kas vairāk nekā vienkārša sastāvdaļu summa”. Atteiksimies no sīkumainības un neauglīga partejiskuma izsaukta īgnuma, no nebeidzamas konfrontācijas. Pārstāsim slēpt savas sāpes par zaudējumiem un uzņemsimies atbildību par saviem pārkāpumiem, nolaidību un meliem. Dziedinoša samierināšanās ļaus mums atdzimt un atbrīvoties no bailēm.

No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”,
tulk. E. Ikaunieks
 


ĞIMENES GARĪGUMS

Spēks spert soli uz priekšu

Sandra Sabattini piedzima 1961. gada 19. augustā Ričones slimnīcā. Viņa dzīvoja Misano Adriatico kopā ar savu dievbijīgo kristiešu ģimeni -- vecākiem Džuzepi Sabatīni un Agnesi Bonīni un brāli Rafaelu. Kad viņai bija 4 gadi, mazā meitene ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Sanžirolamo draudzes mācītājmuižā Rimini, kur viņas tēvocis, viņas mātes brālis, Džuzepe bija draudzes priesteris.  

1972. gada 24. janvārī 10 gadu vecumā Sandra sāka rakstīt dienasgrāmatu: “Dzīve, kas nodzīvota bez Dieva, ir tikai veids, kā pavadīt laiku, neatkarīgi no tā, vai tas ir garlaicīgi vai jautri, laiks piepildīties, gaidot nāvi”. 12 gadu vecumā viņa satikās ar tēvu Oresti Benzi, pāvesta Jāņa XXIII kopienas dibinātāju vienā no daudzajām sanāksmēm, ko viņas tēvocis organizēja draudzē.1974. gada vasarā viņa piedalījās pusaudžu vasaras brīvdienās Madonna delle Vette mājās Kanazejā kopā ar jauniešiem ar invaliditāti, no kuriem daudziem bija nopietnas grūtības. Pieredze atstāja Sandru entuziasma pilnu, un, atgriežoties mājās, viņa paziņoja par savu lēmumu mammai: “Mēs strādājām līdz pārstājām, bet tie ir cilvēki, kurus es nekad nepametīšu”. Tā Sandra uzsāka nopietnu askēzes ceļu, dziļi izzinot sevi, lai novērstu visus defektus un ierobežojumus. “Kungs, es jūtu, ka Tu man sniedz roku, lai tuvotos Tev. Tu man dod spēku spert soli uz priekšu. Es patiešām vēlos to pieņemt, bet vispirms man ir jāizcīna cīņa ar sevi, savu lepnumu, savu nepatiesību. Es neesmu pazemīga un es nevēlos to atzīt, es ļaujos citiem ļoti ietekmēt sevi, es baidos no tā, ko viņi par mani padomās. Es esmu nekonsekventa -- ar patiesu vēlmi mainīt pasauli, bet tad ļauju tai maina mani. Dievs, vai Tu spēj pieņemt mani tādu, kāda es esmu robežu, baiļu un cerību pilna?”.
Pāvesta Jāņa XXIII kopiena  

Turpinājums sekos  

Dzīve, kas nodzīvota bez Dieva,
ir tikai veids, kā pavadīt laiku neatkarīgi no tā,
vai tas ir garlaicīgi vai jautri,
laiks piepildīties, gaidot nāvi.
Sandra Sabattini


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Svētais Jāzeps: Sapnis par aicinājumu

Līdz ar Dieva aicinājumu, kas piepilda mūsu lielākos sapņus, un mūsu atbildi, kas īstenojas pašaizliedzīgā kalpošanā un uzmanīgā aprūpē, ir vēl trešā iezīme, kas caurvij svētā Jāzepa dzīvi un kristīgo aicinājumu: tā ir uzticība. Jāzeps ir “taisns” cilvēks” (Mt 1:19), kurš ikdienā klusumā neatlaidīgi kalpo Dievam un Viņa plāniem. Īpaši grūtā dzīves brīdī viņš nopietni domā, ko iesākt (sal. Mt 1:20). Viņš pārdomā, izvērtē: nepakļaujas steigai, nepadodas kārdinājumam pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, neseko instinktiem un nedzīvo tikai acumirklim. Viņš visu pacietīgi apsver. Viņš zina, ka dzīve jāveido nemainīgā uzticībā svarīgām izvēlēm. Tas izpaužas viņa mierīgajā un neatlaidīgajā čaklumā, ar kuru viņš strādā pazemīgo namdara darbu (sal. Mt 13:55), kas netika atspoguļots tā laika hronikās, bet jau gadu simtus ikdienā iedvesmo katru ģimenes tēvu, strādnieku un kristieti. Jo aicinājums - tāpat kā pati dzīve - nobriest tikai caur ikdienas uzticību.  

Kā šāda uzticība tiek uzturēta un kopta? Paša Dieva uzticības gaismā. Pirmie vārdi, ko svētais Jāzeps sapnī dzirdēja, bija aicinājums nebaidīties, jo Dievs vienmēr ir uzticīgs saviem solījumiem: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties” (Mt 1:20). Nebīsties: šos vārdus Kungs adresē arī tev, dārgā māsa, un tev, dārgais brāli, kad vien jūti, ka pat nenoteiktības un šaubu apstākļos tu vairs nevari aizkavēt vēlmi atdot savu dzīvi Viņam. Viņš atkārto šos vārdus, kad, iespējams, pārbaudījumu un pārpratumu vidū tu tur, kur tu esi, cīnies, lai ikdienā sekotu Viņa gribai. Tie ir vārdi, kurus tu atklāj, kad aicinājuma ceļā atgriezies pie savas pirmās mīlestības. Tie ir vārdi, kas kā refrēns pavada visus tos, kuri, līdzīgi svētajam Jāzepam, saka Dievam “jā” ar visu savu dzīvi, ar savu uzticību katru dienu.  

Šī uzticība ir prieka noslēpums. Kādā liturģiskā himnā teikts, ka Nācaretes mājās valda “dzidrs prieks”. Tas ir ikdienas skaidrais vienkāršības prieks, prieks, ko piedzīvo tie, kas rūpējas par patiesi svarīgo: uzticīgu tuvību Dievam un savam tuvākajam. Cik labi būtu, ja mūsu semināros, reliģiskajās institūcijās, mūsu draudzes namos valdītu tāda pati atmosfēra, vienkārša un starojoša, skaidra un cerīga! Šādu prieku es novēlu jums, dārgie brāļi un māsas, kas esat no sirds izvēlējušies Dievu par jūsu dzīves sapni, lai kalpotu Viņam jums uzticētajos brāļos un māsās, ar uzticību, kas jau pati par sevi ir liecība šajā laikmetā, kam raksturīgas pārejošas izvēles un emocijas, kas izgaist, neatstājot prieku. Lai svētais Jāzeps, aicinājumu aizstāvis, pavada jūs ar savu tēva sirdi!  

Pāvesta Franciska vēstījums,
Vispasaules lūgšanu diena par aicinājumiem 2021.g.


LAJU GARĪGUMS

Tuvākais brālis

79. Samarietis gāja tālāk, negaidot atzinību un pateicību. Iesaiste kalpošanā nesa viņam lielu gandarījumu viņa Dieva un viņa dzīves priekšā un tāpēc kļuva viņam par pienākumu. Visi esam atbildīgi par šo ievainoto, kas ir pati tauta un visas pasaules tautas. Uzņemsimies rūpes par katra vīrieša, katras sievietes, katra bērna un katra sirmgalvja trauslumu ar solidaritātes un uzmanības attieksmi, ar žēlsirdīgajam samarietim piemītošo tuvības attieksmi.  

80. Jēzus piedāvāja šo līdzību kā atbildi uz jautājumu: kas ir mans tuvākais? Jēzus laika sabiedrībā vārds “tuvākais” parasti apzīmēja to, kas ir turpat blakus, vistuvāk. Bija pieņemts, ka palīdzība vispirms jāsniedz savas grupas, savas rases piederīgajam. Daļa no tā laika jūdiem samarieti uzskatīja par nicināmu, netīru būtni, kas nebūtu iekļaujama to lokā, kam būtu jāpalīdz. Jēzus, pats būdams jūds, pilnībā izmaina šo pieeju: Viņš aicina mūs nevis jautāt sev, kas ir tie, kas ir mums tuvu, bet gan pašiem tuvoties, kļūt par tuvākajiem.  

81. Runa ir par to, ka mums jābūt ar tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, neatkarīgi no tā, vai tie pieder mūsu lokam, mūsu sociālajai grupai. Šajā gadījumā samarietis bija tas, kurš kļuva par tuvāko ievainotajam jūdam. Lai kļūtu tuvs un klātesošs, viņš pārkāpa visas kultūras un vēstures uzceltās barjeras. Jēzus noslēdz ar aicinājumu: “Ej un dari arī tāpat!” (Lk 10:37). Tas ir, Viņš aicina mūs likt pie malas visas atšķirības un tuvoties katram, kurš cieš. Tad es vairs neteikšu, ka man ir “tuvākie”, kuriem jāpalīdz, bet, ka jūtos aicināts kļūt par tuvāko citiem. No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”, tulk. E. Ikaunieks  

Kungs lai svētī tevi,
un lai tevi sargā;
Lai dara gaišu savu vaigu pār tevi.
un lai ir tev žēlīgs!
Sk 6,25-25