Sociālais garīgums

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas rakstiem: Sociālās darbības principi: vienotība, disciplīna, autoritāte, solidaritāte

Sociālo darbību regulējošais pamatprincips ir nevis pretējas intereses pārstāvošu grupu savstarpējā cīņa, bet gan organiska sociālās darbības koordinēšana, ar mērķi sasniegt kopīgu labumu un panākt dažādu sociālo pārstāvju sadarbību, ievērojot taisnīguma un žēlsirdīgās mīlestības principu.

Sabiedriskā kārtība neatceļ dabiskās atšķirības, bet gan ņem vērā atsevišķo indivīdu spējas. Taču juridiskajā, sociālajā un ekonomiskajā jomā, kas skar cilvēka dabiskās vajadzības un attiecas pilnīgi uz visiem, tiek prasīta fundamentāla vienlīdzība. Taču sociālās organizācijas funkcijās ir saglabājama daudzveidība.

Pašas kopienas locekļu, tāpat arī sabiedrības grupu starpā, jāvalda dzīvai solidaritātes izjūtai, kas izpaustos aktīvā atbildībā vienam par otru un gatavībā uz augstsirdīgu savstarpējo palīdzību.

Likumu par indivīdu, grupu un valsts iekšējās sadarbības koordinēšanu ir jāregulē “subsidiaritātes” principam, saskaņā ar kuru augstākstāvošām sabiedriskajām struktūrām savu mērķu sasniegšanā ir jārespektē zemākstāvošo struktūru iekšējā darbība, vienlaikus piedāvājot tām savu palīdzību un aizsardzību.

Ģimenes garīgums

Laulību attiecības ģimenē starp vīrieti un sievieti pāvesta Jāņa Pāvila II rakstos.

Familiaris Consortio apvieno sevī aicinājuma dimensiju, dāvanu, bet arī "bausli" ​​un apņemšanos padarīt patiesu viņu savienību ", paliekot uzticīgiem viens otram uz visiem laikiem, pāri visām grūtībām un pārbaudījumiem, dāsnā paklausībā Kunga svētajai gribai: "Ko Dievs ir savienojis, to cilvēks nevar izšķirt (Mateja 19,6)". 25

Pāvests Jānis Pāvils II labi apzinās, ka divu cilvēku kopdzīve (komūnija), pagātnē tāpat kā šodien, var sastapties ar nopietnām grūtībām un krīzi, kas varētu virzīt abus vai vienu no partneriem, mazināt savstarpējo kopību (komūniju).

Šiem laulātiem viņš norāda uz viņu aicinājumu, lielu, bet tajā pašā laikā pieprasošu -  dzīvot un būt mīlestības lieciniekiem, kas vieno Kristu ar Viņa Baznīcu.

m. Angela Anna TOZZI, scic
(turpinājums sekos)

Priesteriskā brālība

Benedikta XVI pēdējā katehēze

Augsti godātie Brāļi Bīskapi un Priesteri!
Dārgie brāļi un māsas!

Pateicos jums, ka esat tik kuplā skaitā pulcējušies uz šo manu pēdējo vispārējo audienci. Pateicos jums no visas sirds! Esmu patiešām aizkustināts! Jo redzu dzīvu Baznīcu. Un domāju, ka mums jāpateicas arī Radītājam par šo skaisto laiku, ko Viņš mums dāvā šai ziemas dienā.

Tāpat kā apustulis Pāvils Bībeles tekstā, kuru noklausījāmies, arī es savā sirdī vispirms izjūtu vajadzību pateikties Dievam, kurš vada un liek augt Baznīcai; kurš sēj savu Vārdu un tādā veidā uztur ticību savā Tautā. Šai brīdī mans gars atveras un apskauj visu Baznīcu plašajā pasaulē. Pateicos Dievam par „vēstīm”, kuras saņēmu šajos Pētera kalpošanas gados un kuras liecināja par ticību uz Kungu Jēzu Kristu, un par to mīlestību, kas reāli cirkulē Baznīcas Miesā un liek tai dzīvot mīlestībā, un par cerību, kas mūs atver un orientē uz dzīves pilnību, uz Debesu tēviju.

 

Jūtu, ka visus nesu savā lūgšanā – šai brīdī, kas pieder Dievam – kurā iekļauju katru tikšanos, katru ceļojumu, katru pastorālo vizīti. Visu un visus iekļauju lūgšanā, lai veltītu tos Kungam: lai mēs tiktu piepildīti ar Viņa prāta atzīšanu visā garīgajā gudrībā un saprašanā, un lai mūsu dzīve būtu Dieva cienīga un Viņam visumā patīkama, nesot augļus visos labos darbos (sal. Kol 1,9-10).

Šai brīdī manī ir liela paļāvība, jo es zinu, mēs visi zinām, ka Evaņģēlija patiesības Vārds ir Baznīcas spēks, tās dzīve. Evaņģēlijs šķīsta un atjauno, nes augļus, ikkatrā vietā, kur ticīgo kopiena to klausās un pieņem Dieva žēlastību patiesībā un mīlestībā. Tāda ir mana pārliecība, tāds ir mana prieka pamats.

 

Benedikt XVI—2013. gada 27. februārī
(turpinājums sekos)

Laju garīgums

Mons. Giovanni Gaspari, Dr.theol., Svētā Krēsla Nunciatūras padomnieks pirmā meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijas Rigā, 2013. gada 15. decembrī

Tā ir Jāņa evanģēlija 11. nodaļa. Un tad, kad Marta mēģina iebilst Jēzus lūgumam atvērt kapu, kurā Lācars jau bija vairākas dienas gulējis. Viņš saka: „Vai tad es Tev neesmu teicis – ja tu tici, tad redzēsi Dieva Dēla godību. Vai tu tam tici?” Šī vienskaitļa, „tu” formas lietošana šajos gadījumos ir ļoti zīmīga, tas mums pasaka, ka ticība savā būtībā ir personīgs akts. Nav iespējams ticēt, ja ne pirmajā personā. Šajos gadījumos kopā ar Jēzu bija vairāki cilvēki, bet Viņš vienmēr vēršas pie viena, jautājot: „Vai tu tici?” Pat ticības apliecinājums Baznīcā, lai arī Mises laikā apliecinām kopīgi, mēs sakām vienskaitlī: „es ticu”, mēs nesakām „mēs ticām.” Ar sirdi mēs ticam, lai iegūtu taisnīgumu, un ar muti mēs apliecinām, lai iegūtu pestīšanu, to saka apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem (Rom 10:10). Pagātnē īstās ticības apliecināšana, apliecināšana ar muti, daudz reizes pagātnē tika tik ļoti izcelts, ka atstāja ēnā pirmo, kas arī ir ļoti svarīgs. Pāvils saka, ka ar sirdi ticam un muti mēs apliecinam ticību, bet šis pirmais moments ir daudz svarīgāks, jo tas notiek mūsu sirds dzīlēs. Svētais Augustīns Jāņa evanģēlija komentārā raksta: „No sirds saknē izaug ticība.” Un tas ir vispersoniskākais, visdziļākais akts, ko cilvēks var veikt.

(turpinājums sekos)