Sociālais garīgums

Pāvests Francisks Sardīnijā: tikšanās ar kultūras un izglītības pasaules pārstāvjiem

„Kad saku „krīze”, nedomāju par traģēdiju. Ķīnieši vārdu „krīze” raksta ar divām zīmēm – ar zīmi, kas izsaka „briesmas”, un ar zīmi, kas izsaka „iespēju”. Kad runājam par krīzi, runājam par briesmām, kā arī par iespējām. Protams, katrs vēstures laikmets sevī nes trīs kritiskus elementus, bet vismaz pēdējos četros gadsimtos nav pieredzēts tik milzīgs fundamentālo nodrošinājumu satricinājums, kā mūsu laikmetā. Domāju par vides degradāciju: tās ir briesmas, padomāsim nedaudz uz priekšu, uz tuvojošos karu par ūdeni; padomāsim par sociālo nelīdzsvarotību, par briesmīgo ieroču spēku – šajās dienās par to esam diezgan daudz runājuši; padomāsim par ekonomiski-finansiālo sistēmu, kuras centrā nav vis cilvēks, bet nauda, naudas dievs; padomāsim par informācijas līdzekļu attīstību un smagumu, neaizmirstot arī visu pozitīvo, ko tie dod; padomāsim par komunikāciju, par transportu. Tās ir pārmaiņas, kas attiecas uz pašu pasauli, kurā cilvēce turpina savu eksistenci.”

Sabiedrības saliedējošie spēki: taisnīgums un žēlsirdīgā mīlestība

“Jebkurai sabiedrībā pastāvošajai juridiskajai kārtībai ir jābūt saskaņā ar cilvēciskās personas vajadzībām. No tā ir atkarīga miermīlīga cilvēku līdzāspastāvēšana. Ikviena juridiskā kārtība paredz dabiskā likuma atzīšanu, no kura kā pielikums un kodols ir pozitīvās tiesības.

Sociālais taisnīgums ir būtisks, lai tiktu novērstos liberālisma radītās neērtības un cilvēkus pasargātu no totalitārisma. Brālīga mīlestība paredz taisnīgumu un to pilnveido, vairojot un papildinot situācijās, kad tiesiskums pats par sevi ir nepietiekams.”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Ģimenes garīgums

Laulību attiecības ģimenē starp vīrieti un sievieti pāvesta Jāņa Pāvila II rakstos.

"Es slavēju un iedrošinu visus tos daudzos pārus, viņš saka, kas, lai gan sastopoties ar ne mazums grūtībām, saglabā un attīsta nešķiramības labumu: tātad, pazemīgā un drosmīgā veidā viņiem uzticētais uzdevums būt pasaulē " zīmei "- mazai un vērtīgai zīmei, dažkārt arī pakļautai kārdinājumam, bet vienmēr atjaunotai ar neizmērojamo uzticību ar kādu Dievs un Jēzus Kristus mīl visus cilvēkus un ikvienu no mums".

Lai saglabātu nemainīgu uzticību savam uzdevumam, par pāra „ieročiem” kļūst nemitīga viņu saistību jaunatklāšana, kas ir apzīmogota ar Laulības Sakramentu, iedzīvināta arī ar citiem sakramentiem, jo īpaši ar Euharistijas un Izlīgšanas sakramentiem. Vēlāk saņemot arī priesteru un ticīgo atbalstu, un Baznīcas palīdzību un vadību, "māte un skolotāja", kura "nenogurstoši aicina un iedrošina, lai eventuālās laulāto grūtības tiktu atrisinātas, neviltojot un nekompromitējot patiesību".

Jānis Pāvils II slavē un iedrošina uzticību laulībai, pat ja šīs saistības izdzīvo un veic tikai viens no laulātajiem. "Ir pienākums arī atzīt liecības vērtību tiem laulātajiem, kuri, pat ja ir no otra partnera atstāti, ar ticības spēku un kristīgo cerību nav uzsākuši jaunas attiecības: arī šie laulātie sniedz autentisku liecību par uzticību, kas mūsdienu pasaulē ir ļoti nepieciešama".

Runāt par laulību kā dāvanu, kā aicinājumu un apņemšanos, kas ietverta uzticības un nešķiramības horizontā, un "uz mūžu", nozīmē runāt arī par "jaunavību” (šķīstību), ja ar šo terminu mēs domājam saistības un apņemšanos atbildēt uzticīgi un konsekventi  Radītāja mīlestības plānam, kas sakrīt ar visdziļāko patiesību ierakstītu cilvēka sirdī jau no "pirmsākumiem" un izpaužas visā pilnībā ar Jēzus Kristus atnākšanu, un tas ir tas, par ko runāsim tālāk.

m. Angela Anna TOZZI, scic
(turpinājums sekos)

Priesteriskā brālība

Katehēze 2013. gada 27. februārī

“Pirms gandrīz astoņiem gadiem, 19. aprīlī, uzņemoties pildīt Pētera kalpojumu, man bija stingra pārliecība, kas mani vienmēr ir pavadījusi: pārliecība par to, ka Baznīca dzīvo no Dieva Vārda. Tai brīdī, kā jau daudzkārt esmu izteicies, manā sirdī skanēja vārdi: Kungs, kāpēc tu to no manis prasi un ko tu prasi? Tā ir smaga nasta, ko Tu liec uz maniem pleciem, bet, ja Tu to no manis prasi, Tavā vārdā iemetīšu tīklus, pārliecībā, ka Tu vadīsi mani ar visām manām vājībām. Pēc astoņiem gadiem varu apstiprināt, ka Kungs mani ir vadījis, ir bijis man tuvu, katru dienu es varēju izjust Viņa klātbūtni. Šajā Baznīcas ceļa posmā ir bijuši gan prieka un gaismas mirkļi, gan arī smagi brīži: esmu juties kā svētais Pēteris ar apustuļiem laivā uz Galilejas ezera. Kungs ir dāvājis mums saulainas un maigu vēsmu dienas, kurās loms bija bagātīgs, bet bija arī tādi brīži, kad ūdeņi bangojās un pūta pretvējš, līdzīgi kā tas ir bijis Baznīcas vēsturē, kad šķita, ka Kungs ir aizmidzis. Taču es vienmēr zināju, ka šajā laivā ir Kungs un vienmēr zināju, ka Baznīcas laiva nav mana, nav mūsu, bet gan Viņa. Un Kungs neļaus tai nogrimt: Tas ir Viņš, kas to vada, protams, caur Viņa izvēlētiem cilvēkiem, jo tā Viņš ir gribējis. Šāda pārliecība, ko nekas nevar aptumšot, man ir bijusi un ir joprojām. Un tāpēc šodien mana sirds ir pateicības pilna Dievam, jo Baznīcai un arī man nekad nav trūcis Viņa mierinājums, gaisma un mīlestība.

Ir Ticības gads, kuru es vēlējos pasludināt, lai stiprinātu tieši mūsu ticību Dievam laikā, kad Viņš aizvien vairāk šķiet nobīdīts otrajā plānā. Vēlos aicināt visus atjaunot stingru paļāvību uz Kungu, uzticēties Viņam kā bērniem Dieva rokās, pārliecībā, ka šīs rokas mūs vienmēr atbalstīs un tas mums dod spēku turpināt ceļu katru dienu, arī grūtībās. Es gribētu, lai ikviens justos Dieva, kas mums ir dāvājis savu Dēlu un mums atklājis savu bezgalīgo mīlestību, mīlēts. Gribētu, lai ikviens justu prieku būt kristietim. Kādā rīta lūgšanā ir vārdi: „Es pielūdzu Tevi, mans Dievs, un Tevi mīlu no visas sirds. Es pateicos Tev par to, ka esi mani radījis, ka esmu kristietis…” Jā, mēs priecājamies par ticības dāvanu; tas ir vislielākais dārgums, kuru neviens mums nevar atņemt! Pateiksimies Kungam par to ik dienas, lūgšanā un ar uzticīgu kristīgu dzīvi. Dievs mūs mīl, bet gaida, lai arī mēs Viņu mīlētu!”

Benedikt XVI
(turpinājums sekos)

Laju garīgums

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā
(2013. gada 15. decembrī)

Tātad, no sirds dziļumiem, no sirds saknēm rodas ticība. Un tā ir darbība, kas vislielākajā mērā pieprasa cilvēka brīvību un pieprasa ar to rīkoties. Mēs dzīvojam vēstures un cilvēciskās attīstības laikmetā, kurā mēs arvien mazāk varam ieraudzīt to, kas ticis sludināts pagātnē. Īpaši tas skar reliģiju, arī tas, ko esam saņēmuši no tradīcijas. Ticība arvien vairāk šķiet kā personisks lēmums, kas pieaugušajiem ir jāpieņem un jāatjauno. Pāvests to raksta, ka ticība šķiet kā personisks lēmums, ko katram ir jāatjauno. Atklājot sevī, un ne tikai Dieva Vārdā un Baznīcas autoritātē, ticības būtiskākos pamatojumus un ticības skaistumu. Un mēs redzam Pāvesta kā teologa dzīvē, ka viņš ir veltījis visu to ticības skaistuma arvien lielākai padziļināšanai. Pāvests, kurš par to ir daudz rakstījis, saka, ka pieņemt šo ticības dāvanu katrai personai ir ne vien iespējams, bet to ir iespējams arī īstenot, un tas savā būtībā ir skaisti. Ticība ir iespējama, jo tas, kurš mūs ir veidojis sevis dēļ – lietojot Augustīna vārdus, radot mūs brīvus un aicinot mūs mīlēt mūsu esamības dzīlēs, ir nācis mums pretī pestīšanas vēsturē līdz pat tam, ka nav žēlojis pat savu Dēlu un mūsu dēļ ir to atdevis. Tātad, no jauna atklāt ticības dāvanu un svinēt tās skaistumu, jaunā veidā atvērt savas sirds durvis Kristum, patiešām vēloties būt brīviem un īstenot sevi šajā dievišķajā nodomā. Vienas ir šīs durvis, kas ved uz brīvību. Kristus mūs ir atbrīvojis, lai mēs paliktu brīvi.

Mons. Giovanni Gaspari
(turpinājums sekos)