Sociālais garīgums

Pāvests Francisks Sardīnijā: tikšanās ar kultūras un izglītības pasaules pārstāvjiem

„Solidaritāte nepieder tikai kristīgajam vārdu krājumam, bet ir fundamentāls vārds visas cilvēces vārdnīcā. Nevienai zemei, sabiedrībai, visai mūsu pasaulei nebūs nākotnes, ja nepratīsim būt solidārāki. Solidaritāte ir veids, kā veidot vēsturi, veidot vidi bez konfliktiem, bez spriedzes. Šai krīzes laikā esmu atradis jaunajos politiķos citu domāšanas veidu par politiku. Nevaru teikt – labāku, vai sliktāku, bet citu veidu. Viņi runā citādāk, viņi meklē… savu „mūziku”, kas atšķiras no mūsējās. Nebaidīsimies! Ieklausīsimies viņos, runāsim ar viņiem. Viņiem ir intuīcija – atvērsimies tai! Tā ir jaunas dzīves intuīcija.”

Valsts pamats, uzbūve un mērķis

Valstij pēc savas dabas ir “dabīgā un organizatoriskā veidā jāveicina patiesa tautas vienotība”. Valsti veidojošais pamatelements ir suverēna pilsoniskā vara.

Pilsoniskā sabiedrībā autoritāte nāk no Dieva caur cilvēcisko dabu.

Valsts primārais uzdevums ir veidot pozitīvu, uz dabiskām tiesībām balstītu juridisko kārtību un nodrošināt nepieciešamos līdzekļus kopējā labuma veicināšanai. Valstij ir arī jāpalīdz un jāintegrē pilsoņu aktivitāte ekonomiskās un kultūras dzīves jomās, kurās viņu personiskās spējas ir nepietiekamas.

Attiecībās starp valsti un personu ir jāievēro valsts pārākums pār tās pilsoņiem un valsts subordinācija attiecībā pret personu.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Ģimenes garīgums

No pāvesta Pāvila VI encikliskās vēstules Humanae Vitae

Cilvēka dzīvības nodošana ir svarīgākais pienākums, kurā laulātie brīvi un atbildīgi sadarbojas ar Dievu Radītāju. Viņiem tas vienmēr ir bijis liela prieka avots, lai gan reizēm saistīts ar daudzām grūtībām un pārbaudījumiem.

Šī pienākuma pildīšana vienmēr ir radījusi problēmas laulāto sirdsapziņai, tomēr pēdējā laika sabiedrības attīstības tendences un ar to saistītās izmaiņas liek uzdot aizvien jaunus jautājumus. Baznīca nevar ignorēt šos jautājumus, jo tie skar lietas, kas cieši saistītas ar cilvēku dzīvi un laimi.

I. PROBLĒMA UN MAĢISTĒRIJA KOMPETENCE

Notikušās izmaiņas ir svarīgas un daudzveidīgas. Pirmkārt jāmin straujš iedzīvotāju skaita pieaugums. Pastāv bažas, ka iedzīvotāju skaits palielinās straujāk nekā pieejamie resursi, kā rezultātā daudzas ģimenes un jaunattīstības valstis varētu nonākt aizvien lielākās grūtībās. Valsts iestādēm tas var radīt vilinājumu pieņemt vēl skarbākus mērus, lai novērstu minētās briesmas. Jāņem vērā arī fakts, ka ne vien darba un sadzīves apstākļi, bet arī lielākas prasības gan ekonomiskajā, gan izglītības jomā rada situāciju, kurā mūsdienās grūti pienācīgi uzturēt lielu ģimeni.

Tāpat mainījusies arī izpratne par sievietes cieņu un vietu sabiedrībā, par laulāto mīlestības vērtību un laulības aktu saistību ar šo mīlestību.

Tomēr visnozīmīgākā attīstība vērojama attiecībā uz cilvēka dominanti pār dabu un tās spēku racionālu organizēšanu līdz tādai pakāpei, ka cilvēks cenšas kontrolēt visus savas dzīves aspektus – savu ķermeni, prātu un emocijas, savu sabiedrisko dzīvi un pat likumus, kas regulē dzīvības nodošanu.

Kungs Dievs, es Tev pateicos par šo dienu, kas noslēdzas.
Es Tev pateicos, ka Tu mierini manu miesu un dvēseli.
Es pateicos, ka šodien Tava roka bija pār mani, ka tā mani vadīja.
Dītrihs Bonhēfers

Priesteriskā brālība

Katehēze 2013. gada 27. februārī

Bet šai brīdī vēlos pateikties ne tikai Dievam. Vadot Pētera laivu, pāvests nekad nav viens, kaut arī viņam ir vislielākā atbildība. Es nekad neesmu juties viens, nesot Pētera kalpojuma priekus un smagumu; Kungs ir licis man blakus daudzas personas, kuras mīlestībā uz Kungu un Baznīcu man ir palīdzējušas un bijušas man tuvas. Vispirms jūs, dārgie brāļi kardināli: jūsu gudrība, jūsu padomi, jūsu draudzība man bija ļoti svarīga; mani līdzstrādnieki, sākot ar Valsts sekretāru, kas šajos gados uzticīgi mani pavadīja; Valsts sekretariāts un Romas kūrija, kā arī visi tie, kuri sniedz savu kalpojumu Svētajam Krēslam dažādās jomās: ir tik daudz seju, kas nav redzamas un paliek ēnā, taču tieši klusajā ikdienas kalpojumā ticības un pazemības garā viņi ir bijuši man par drošu un uzticamu atbalstu. Īpašs sveiciens Romas Baznīcai, manai diecēzei! Nevaru nepieminēt brāļus Bīskapus un priesterus, konsekrētās personas un visu Dieva Tautu: daudzajās pastorālajās vizītēs, tikšanās reizēs un audiencēs, ceļojumos vienmēr esmu izjutis lielu uzmanību un dziļu mīlestību; bet arī es mīlēju jūs visus un ikvienu bez izšķrības, ar to pastorālo mīlestību, kas ir ikviena Gana, bet jo vairāk Romas bīskapa, apustuļa Pētera pēcteča sirdī. Ik dienas nesu ikvienu no jums lūgšanā, ar tēva sirdi.

Vēlos, lai mans sveiciens un mana pateicība aizsniegtu visus: pāvesta sirds aptver visu pasauli. Vēlos pateikties pie Svētā Krēsla akreditētajiem diplomātiem, kas dara klātesošu Nāciju lielo ģimeni. Atceros arī tos, kuri rūpējas par labu komunikāciju un pateicos viņiem par šo nozīmīgo kalpojumu.

Šai brīdī vēlos no sirds pateikties visām daudzajām personām pasaulē, kuras šajās nedēļās atsūtīja man savus aizkustinošos uzmanības, draudzības un lūgšanas apliecinājumus. Jā, pāvests nekad nav viens, tagad par to vēlreiz pārliecinos tik spēcīgi, ka tas saviļņo manu sirdi. Pāvests pieder visiem un tik daudzi cilvēki jūtas viņam ļoti tuvi. Jā, es saņemu vēstules no pasaules ievērojamākajiem cilvēkiem – no valstu vadītājiem, no reliģisko kopienu vadītājiem, no kultūras pasaules pārstāvjiem u.tml. Taču saņēmu daudz vēstuļu arī no vienkāršiem cilvēkiem, kuri man raksta no sirds un es jūtu viņu mīlestību, kas rodas no kopābūšanas ar Jēzu Kristu, Baznīcā. Šīs personas neraksta man tā, kā rakstītu kādam princim vai augstmanim, kuru nepazīst. Viņi man raksta kā brāļi un māsas vai kā dēli un meitas, paužot ļoti sirsnīgas ģimenes saites. Un te var sajust to, kas ir Baznīca – tā nav organizācija vai biedrība ar reliģisku vai humānu mērķi, bet gan dzīva miesa, brāļu un māsu kopība Jēzus Kristus Miesā, kurš vieno mūs visus. Šādi sajust Baznīcu un spēt gandrīz ar roku pieskarties tās patiesības un mīlestības spēkam, ir cēlonis priekam laikā, kad daudzi runā par Baznīcas norietu. Bet šodien redzam, cik Baznīca ir dzīva!

(turpinājums sekos)

Laju garīgums

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā
(2013. gada 15. decembrī)

Tie ir vārdi, ko svētais Pāvils raksta vēstulē galatiešiem, otrajā nodaļā. Bet šīs ticības durvis tiek atvērtas trīs dažādos veidos, Mēs varam runāt par trijiem dažādiem veidiem, kā tiek pieņemts lēmums, un tie ir: ticība, cerība un mīlestība. Arī cerību un mīlestību mēs varam uzlūkot kā šīs durvis. Tās vienlaicīgi atveras gan uz ārpusi, gan uz iekšpusi, ar divām atslēgām. Un viena no šīm atslēgām ir cilvēka rokās, otra ir Dieva rokās. Viens nevar atvērt šīs durvis bez otra palīdzības.

Šie teologālie, dievišķie tikumi, kas mūsos ir ielieti un daudz vairāk žēlastības, nekā mūsu brīvības auglis. Cilvēks nespēj tās atvērt bez Dieva palīdzības, un Dievs negrib tās atvērt bez cilvēka piekrišanas. Mums jāpārdomā, ka Jēzus ir augšistabā ir ienācis caur aizslēgtām durvīm, bet ja mēs pārdomāsim vēl, ka Tas, kas ir ienācis caur aizslēgtām durvīm augšistabā, Viņš neienāk cilvēka sirdī, ja tās durvis ir slēgtas. To raksta svētais Jānis. Atklāsmes grāmatā mēs lasām: „Es stāvu pie durvīm un klauvēju.” Apustuļu darbos mēs lasām, ka Dievs ir atvēris pagāniem ticības durvis (Ap 14:27).

Dievs atvēra ticības durvis dāvājot iespēju ticēt. Un cilvēks atver šīs ticības durvis uzņemot šo iespēju, paklausot ticībai. Ticība, cerība un mīlestība no vienas puses ir Dieva dāvana, no otras puses tā ir mūsējā, jo tajā ir visvairāk iesaistīta mūsu brīvība. Šī darbība, kad mēs atveram durvis ir brīvības akts. Dieva brīvības akts, jo Dievs mums to dāvā ar Svēto Garu. Un ļoti skaista ir šī Adventa laika prefācija, kas saka: „Tagad Kristus nāk mums pretī ikvienā cilvēkā, ikvienā laikā, lai mēs viņu uzņemtu ticībā, un mīlestībā apliecinātu svētlaimīgo cerību uz Viņa valstību.” Tātad tās ir trīs durvis, kas mums ir jāatver Kristum, kurš nāk, lai piedzimtu mūsu vidū – ticība, cerība un mīlestība.

(turpinājums sekos)