Marija Macei, Svētuma apustulis Monsinjors Guljelmo Džakvinta, Edizioni Pro Sanctitate, 2002, 86.lpp.

Cena Ls 1.70

„Ja Dievs ir mīlestība, ja Viņš ir mūsu realitātes avots, ja Viņš ir mūsu Tēvs, mums, savukārt, jāatbild Viņam ar mīlestību. Mums arī jāmīl vienam otru ar šo universālo mīlestību, kas izveido brālību un ļauj apzināt kopīgo ceļu pretī tam pašam mērķim – Tēva mīlestībai un mūsu svētumam – katra no mums un visu svētumam”.

1994. gada 15. jūnijā Romā, “Džemelli” slimnīcas palātā, Dieva kalps Guljelmo Džakvinta atstāja pēdējo liecību par sevi un savu lielo cilvēciskumu: slimības gultā, kas kļuva par pēdējo upuraltāri, bija redzams vīrs, kurš šķita vairāk Dieva mīlestības nekā slimības pārņemts.

Guljelmo Džakvinta bija cilvēks ar augstiem ideāliem.

Lūk, dažas spontānas, tūlītējas atmiņas par viņa personību.

Iemantojis smalku, apgaismotu gudrību, G. Džakvinta bija dziļi kulturāls, ar radošu un aktīvu domāšanu apveltīts cilvēks, kurš bez grūtībām no domām pārgāja pie konkrētiem plāniem.

Viņš nekad lieki netērēja laiku; rītos cēlās ļoti agri. Tas bija askētisks paradums un vienlaikus arī vajadzība katru minūti veltīt Dievam un brāļiem. Pēc garas lūgšanas priesteris nodevās lasīšanai, studijām un rakstīšanai. Pa pasauli viņš gāja ar atvērtu sirdi un vaļā acīm, lai spētu saskatīt cilvēku vajadzības, meklējumus un rastu ceļus kā vest tos atpakaļ pie Dieva

Atklātums – tā bija otra viņam raksturīga cilvēciskā īpašība, kas viņu darīja brīvu un atbrīvoja arī citus. Tas, ko domāja pilnībā saskanēja ar to, ko viņš teica. Arī tad, kad ar savu rājienu vai piezīmi viņš sāpināja, bija sajūtama mīlestība pret patiesību un cenšanās otra personā saskatīt labo.

Dzīves pēdējos gados, kad vecums un ciešanas viņa komūniju ar Kungu bija darījušas vēl dziļāku, priesteris kļuva tēvišķīgi maigs. Kādu dienu saviem vistuvākajiem līdzstrādniekiem Monsinjors teica: “Mani bērni, esmu jums lielas lietas paredzējis”. Tās lielās lietas bija svētums, saistības, uzticība aicinājumam un auglīgs apustulāts.

Daudzkārt viņš cieta dēļ personām, par kuriem bija pārliecināts, uz kuru aicinājumu bija cerējis, kurus bija iedrošinājis un rosinājis uz darbību. Tiem, kas teica: “Tēvs, kā gan jūs spējāt ticēt, jūs tik ļoti paļāvāties!” viņš atbildēja: “Labāk būtu, ja es viltos, nekā, ja man trūktu paļāvības vai mīlestības”.

Mēs viņam atklājām savu vēlēšanos ieviest praksē un īstenot ideju, kam viņš ticēja un par kuru citiem stāstīja. No šīs vēlmes arī dzima Apustuliskā Maksimālisma ģimene, kuru veidoja Sodales priesteri, Apustuliskās Oblātes, kustība Pro Sanctitate, sociālie darbinieki un Sociālā brālība. “Organizators un vienlaicīgi dzejnieks, stingrs kā askēts, pievelkošs kā līderis”, tā G.Džakvintu raksturojusi viena no viņa pirmajām garīgajām meitām, tagad karmelīte.

Bagātam, atvērtam raksturam ar daudzveidīgām interesēm, ticība piedeva cerības un prieka krāsas. Dievišķā griba visas viņa dzīves laikā vienmēr ļāva saglabāt mieru. Viņš nešaubīgi ticēja, ka ikviens notikums ir kāda dievišķa plāna daļa un, kaut arī sāpīgs, kā tāds tas arī ir jāpieņem. Kādu dienu, kad viņš stāstīja par pirmajām bērniem mācāmajām lūgšanām un par jauniešu reliģiskās izglītošanas nozīmi, viņš ar lielu entuziasmu atcerējās savu formācijas laiku Seminārā. Uz jautājumu: “Tēvs, vai jūtat nostaļģiju pēc tā laika”, viņš atbildēja ļoti skaisti: “Es nejūtu nostaļģiju ne pret vienu savas dzīves posmu. Katram ir savs skaistums un savi prieki”.

Līdz ar gadiem Mons. Džakvintas personība dievišķās mīlestības ugunī kļuva arvien pilnīgāka. Tie, kuri ilgstoši dzīvoja viņa tuvumā, varēja apbrīnot to kā viņš pārveidojās, kļūstot arvien līdzīgāks Kristum. Monsinjors vienmēr bija cilvēks ar drosmīgiem plāniem un augstiem ideāliem, taču stingrais, spēcīgais raksturs viņu darīja mērenu, pazemīgu un skaidru. Priestera vēlmes arvien vairāk pielāgojās “apburošajai Dieva gribai”. G.Džakvintas dzīvā un smalkā gudrība izpaudās dievišķās mīlestības kontemplācijā. Viņa apustuliskā dedzība izvērtās par lūgšanā balstītu nepārejošu dedzību uz brāļu svētumu. Būdams skolotājs un gans viņš arvien vairāk kļuva “tēvs”.

Priesteris cilvēkus pavadīja ne vien ar plašiem, pārliecinošiem un siltiem vārdiem, bet ar liecību, ar lūgšanām piepildītu klusumu, vai ar varonīgu pieņemšanu arī tad, kad pat pasmaidīt bija grūti. Viņš mīlēja, pateicās un svētīja, visos atstādams saskarsmes ar dievišķo pieredzi.

Kad vairs nebija ne spēka, ne balss, tad uz Breviāra atbalstītā roka bija pēdējais uzticības žests priestera lūgšanai, kas ar vienu balss saiti, bet vairāk gan ar acīm izteica: “Dāvā man mierinājumu”.

Kur iegādāties?

Mūsu izdevumus var iegādāties draudžu grāmatu galdos kā arī pie mums - Republikas laukumā 3/226, Rīgā. Neskaidrību gadījumā, ludzu zvaniet - 26319789.