Svēta Klāra no Asīzes

2003. gada 9. augusta vēstījums

1. Svētā Klāra no Asīzes bija sekotāja sv. Franciskam un dibināja nabadzīgo māsu vai klarišu ordeni, kuram pašlaik dažādajos atzarojumos visā pasaulē ir ap 900 klosteru. Sv. Klāra mudina visus daudz dziļāk izprast savu aicinājumu, kas ir Dieva dota dāvana augļu nešanai. Par to viņa rakstīja savā Testamentā: "Starp citām dāvanām, kuras esam saņēmušas un ikdienas saņemam no mūsu Labvēļa, žēlsirdības Tēva, un par kurām mums visdziļāk jāpateicas Viņam, atrodas mūsu aicinājums. Viņam pienākas mūsu pateicība vēl jo vairāk tāpēc, ka šis aicinājums pilnīgāks un izcilāks. Tāpēc apustulis piekodina: "Iepazīsti savu aicinājumu’ " (2 - 4).

2. Dzimusi Asīzē 1193. - 1194. gados dižciltīgā ģimenē Di Favarone no Offreduccio, sv. Klāra saņēma, īpaši no mātes Ortolānas, lielisku kristīgu audzināšanu. Dieva žēlastības apgaismota, viņa ļāvās tuvināties tam jaunajam evaņģēliskās dzīves veidam, kuru ieviesa sv. Francisks un viņa biedri, un savukārt pati nolēma uzsākt vēl radikālāku sekošanu Kristum. Viņa atstāja tēva namu naktī starp Palmu svētdienu un Lielās Nedēļas pirmdienu 1211. (vai 1212.) gadā, un, sekojot paša svētā padomam, devās uz Porciunkulas baznīciņu, šo franciskāņu pieredzes šūpuli, kur vissv. Jaunavas Marijas altāra priekšā atsacījās no visām bagātībām, lai ietērptos nabadzīgā gandares habitā, kam bija krusta veids.

Pēc meklēšanas īsa perioda viņa apmetās sv. Damiāna mazajā klosterī, kur viņai drīz sekoja jaunākā māsa Agnese. Tur viņai piebiedrojās citas, vēloties Evaņģēliju iemiesot kontemplatīvā dimensijā. Noteiktība, ar kādu šī jaunā mūķeņu kopiena sekoja Kristus pēdās, uzskatot nabadzību, smagu darbu, pārbaudījumus, pazemību un nicinājumu no pasaules kā lielus garīgus priekus, mudināja sv. Franciskam rakstīt viņām ar tēva iejūtību: "Tā kā pateicoties Dieva iedvesmai jūs esat kļuvušas par visaugstā karaļa, debesu Tēva meitām un kalponēm, un esat atdevušās Sv. Garam laulības attiecībās, izvēloties dzīvot pēc svētā Evaņģēlija pilnības, tad es apņemos un solu savā un manu brāļu vārdā vienmēr tāpat ar mīlestību rūpēties un gādāt par jums kā [es to daru] viņu labā" (Asīzes Klāras Regula, VI, 3 - 4).

3. Šos vārdus Klāra ierakstīja savas Regulas galvenajā nodaļā, uzskatot tos ne tikai par vienu no šī svētā saņemtajām mācībām, bet kā pamatkodolu no viņa harizmas, kas parādās Pasludināšanas Evaņģēlija trinitārajā un mariāniskajā kontekstā. Nabadzīgo māsu aicinājumu sv. Francisks tiešām iekļāva Jaunavas Marijas gaisotnē. Svētā Gara apēnota, Marija kā pazemīga Kunga kalpone kļuva par Dieva Māti. Kunga pazemīgā kalpone ir prototips Baznīcai, Jaunavai, Līgavai un Mātei.

Klāra izprata savu aicinājumu kā sekošanu Marijas piemēram, piedāvājot savu jaunavību sv. Gara darbībai, lai kļūtu par Māti Kristum un Viņa Mistiskajai Miesai. Viņa jutās cieši vienota ar Kunga Māti un tāpēc mudināja svēto Agnesi no Prāgas, Bohēmijas princesi, kas kļuva par nabadzīgu klārieti: "Centies pieķerties Viņa vissaldākajai Mātei, kas dzemdēja Dēlu, kuru debesis nevarēja saturēt, un tomēr nesa Viņu savu svēto krūšu ielociņā, un turēja savā jaunavas klēpī" (Trešā vēstule Agnesei no Prāgas, 18 - 19).

Marijas tēls pavadīja svētās Klāras aicinājuma gaitu līdz dzīves beigām. Saskaņā ar ievērojamu liecību, kas sniegta kanonizācijas procesā, Dievmāte tuvojās Klārai uz nāves gultas, pārliecoties pār viņu, kuras dzīve starojoši atveidoja viņas pašas dzīvi.

4. Tikai Klāras izvēle kvēlā mīlestībā pieņemt vienīgi krustā sisto Kristu spēj izskaidrot viņas lēmumu doties uz priekšu "visaugstākā nabadzībā", kas nozīmē pieredzēt Dieva Dēla atteikšanos Iemiesošanā. Ar raksturojumu "visaugstākā" Klāra vēlējās kaut kā izpaust Dieva Dēla kenozi, kas pildīja viņu ar apbrīnu. Viņa piezīmēja: "Viņš ir liels un labs Kungs, kas, ienākot Jaunavas miesās, izvēlējās parādīties nicināts, trūkumā un nabadzībā šajā pasaulē, lai cilvēki, kas bija galīgā nabadzībā, trūkumā un absolūtā vajadzībā pēc debesu spēcinājuma, varētu kļūt bagāti Viņā, iegūstot debesu valstību" (Pirmā vēstule Agnesei no Prāgas, 19 - 20). Viņa uztvēra šo nabadzību visā Jēzus virszemes pieredzē - no Betlēmes līdz Kalvārijai, kur Kungs "palika kails uz krusta" (Sv. Klāras Testaments, 45).

Sekot Dieva Dēlam, kas kļuva par mūsu ceļu, viņai nozīmēja neko citu nevēlēties kā iegremdēties kopā ar Kristu pazemības un radikālas nabadzības pieredzē, kas ietvēra katru cilvēciskās pieredzes aspektu, līdz [drēbju] noplēšanai uz krusta. Priekš svētās Klāras nabadzības izvēle bija uzticības prasība Evaņģēlija labā tādā mērā, ka viņa nolēma lūgt pāvestam "nabadzības privilēģiju", kas bija priekšrocība viņas uzsāktajam klosterdzīves veidam. Viņa šo neatlaidīgi visā savas dzīves laikā aizstāvēto "privilēģiju" iekļāva Regulā, kas saņēma pāvesta apstiprinājumu divas dienas pirms viņas nāves (Bulla Solet Annuere, 1253. g. 9. augustā).

5. Klāras skats līdz galam palika pievērsts Dieva Dēlam nemitīgā Viņa noslēpumu kontemplācijā. Viņas mīlestības skats bija kā līgavai, kas pildīta ar vēlmi aizvien pilnīgāk dalīties. Viņa īpaši iedziļinājās meditācijā par ciešanām, kontemplējot Kristus noslēpumu. No krusta augstumiem Viņš aicināja un sev pietuvināja Klāru. Tādējādi viņa rakstīja: " "Visi, kas ejat garām, apstājieties, lai redzētu, vai ir kādas ciešanas līdzīgas manējām!’ Atbildēsim vienā balsī un vienā garā Viņam, kas sauc un nopūšas, sakot: "Nekad mani nepamet domas par tevi un manī ir satriekta mana dvēsele" (Ceturtā vēstule Agnesei no Prāgas, 25 - 26). Un viņa mudināja: "Ļaujiet mīlestības dedzībai spēcīgāk iekvēloties jūsos!... Un savas sirds lielajā vēlmē sauciet ilgodamies: Pievelc mani pie sevis, Ak debesu Līgavaini!" (sv. Klāras Testaments, 27, 29 - 32).

Šī pilnīgā kopība ar Kristus noslēpumu ievadīja viņu Trīsvienības iemājošanas pieredzē, kurā dvēsele nostiprinās lielākā apziņā par Dieva mājošanu viņā: "Tā kā debesis un pārējā radība nevar saturēt savu Radītāju, tad vienīgi uzticīgā dvēsele ir Viņa mājvieta un tronis, un tas ir vienīgi caur mīlestību, kas trūkst bezdievjiem" (Trešā vēstule Agnesei no Prāgas, 22 - 23).

6. Klāras vadīta, kopiena sv. Damiāna klosterī sapulcējusies izvēlējās dzīvot atbilstoši svētā Evaņģēlija veidam klosterveidā, kontemplatīvā dimensijā, īpašā veidā "dzīvojot kopīgi prāta un sirds vienotībā" (Asīzes Klāras Regula, Prologs 5), atbilstoši "svētās vienotības veidam" (ibid, 16). Klāras īpašā izpratne par vērtīgo vienotību brālībā, šķiet, izriet no nobriedušas kontemplatīvas pieredzes par Trīsvienīgo Noslēpumu. Patiesa kontemplācija taču nenoslēdzas sevī, bet īsteno patiesību atrasties vienotam Tēvā, Dēlā un svētajā Garā. Savā Regulā Klāra ne tikai noteica brālisko dzīvi uz tādām tās vērtībām kā savstarpēju kalpošanu, līdzdalību un dalīšanos, bet rūpējās par to, lai kopiena arī stingri balstītos uz "savstarpējas mīlestības un miera vienotību" (4. nodaļa, 22) un ka māsas "labprāt saglabātu savā starpā savstarpējas mīlestības vienotību, kas ir pilnības saite" (10. nodaļa, 7).

Viņa tiešām bija pārliecināta, ka savstarpēja mīlestība ceļ kopienu un izraisa aicinājumu attīstību, tāpēc viņa mudināja savā Testamentā: "Mīlot viens otru ar Kristus mīlestību, lai mīlestība jūsu sirdīs izpaužas ārēji jūsu darbos, lai, šāda piemēra iespaidotas, māsas vienmēr augtu Dieva mīlestībā un mīlestībā viena uz otru" (59 - 60).

7. Klāra arī uztvēra šo vienotības vērtību tās plašākā aspektā. Līdz ar to, viņa vēlējās, lai klostera kopiena pilnībā iekļautos Baznīcā un stipri pie tās turētos paklausības un bērna pakļāvības saitēm (sal. Regula, 1. nodaļa, XII). Viņa skaidri izprata, ka klostera mūķeņu dzīvei jābūt par piemēru pārējām māsām, kas aicinātas sekot tam pašam aicinājumam, kā arī spoži liecināt tiem, kas dzīvo pasaulē.

40 gadu dzīve sv. Damiāna mazajā klosterī nesašaurināja viņas sirds apvāršņus, bet paplašināja viņas ticību Dieva klātbūtnei, īstenojot pestīšanu vēsturē. Divos gadījumos Klāra ar savu stipro ticību Euharistijai un lūgšanas pazemību spēja atbrīvot Asīzes pilsētu un klosteri no tuvas iznīcības briesmām.

8. Svētās Klāras Regula saglabā joprojām savu garīgo valdzinājumu un teoloģisko bagātību. Pilnīgā saskaņa starp cilvēcīgām un kristīgām vērtībām, gudrā harmonija starp kontemplatīvo dedzību un evaņģēlisko stingrību lai uztur nabaga klārietes dzīves ceļā bez kompromisiem vai piekāpšanos pasaules garam.

Klāras vārdi Agnesei no Prāgas domāti katrai māsai: "Tiešām, laimīga ir tā, kurai dota līdzdalība šajā sakrālajā mielastā, lai viņa ar visu sirdi varētu pieķerties Viņam, kura skaitumu nemitīgi apbrīno visi svētīgie debesu gari" (Ceturtā vēstule Agnesei no Prāgas, 9).

Nabaga klārietēm harizma vispirms raksturojas ar aicinājumu dzīvot atbilstoši svētā Evaņģēlija pilnībai, izšķiroši atsaucoties uz Kristu, kas ir vienīgā un patiesā dzīves programma. Tas ir izaicinājums mūsdienu cilvēkam, alternatīvs ierosinājums neapmierinātībai un virspusībai pašreizējā pasaulē, kas bieži šķiet zaudējusi savu paša identitāti, jo vairs neapzinās, ka ir Dieva Mīlestības radīta un Viņa gaidīta mūžīgā kopībā.

Sekošanu Kristum māsas īsteno kā līgavas, atjaunojot auglīgās jaunavības noslēpumu, kas īstenojies Jaunavā Marijā, svētā Gara līgavā, pilnīgā sievietē. Lai pilnībā kontemplatīvai dzīvei veltītie klosteri arī šodien ir "atmiņa par Baznīcas kā līgavas mīlestību" (Verbi Sponsa, 1), kas pilna Gara pārņemtas vēlmes nemitīgi lūgt Kristus - Līgavaiņa atnākšanu (sal. Atkl 22: 17).

Ņemot vērā vajadzību pēc atjaunotas nodošanās svētumam, svētā Klāra vienlaikus piedāvā piemēru, kā mācīt svētumu, kas nemitīgas lūgšanas stiprināts ved pie kļūšanas par Dieva Vaiga kontemplatīvām personām, atverot plaši sirdi Kunga Garam, kas pārveido visu personu, prātu, sirdi un darbību, atbilstoši Evaņģēlija nepieciešamībām.

9. Lai māsu klosteri turpina piedāvāt mūsdienu pasaulei, kurai tik ļoti vajadzīgs garīgums un lūgšana, pieprasīgo ierosinājumu pilnīgi un patiesi piedzīvot Dievu, vienu un Trīsvienīgo, izstarojot viņa mīlošo un pestījošo klātbūtni.

1993. gada 11. augusta vēstule 

1. Svētā Klāra no Asīzes dzīvoja kā "mazs stāds" sv. Franciska ēnā, kas vadīja viņu uz kristīgās pilnības augstumiem. Viņa palīdz atklāt no jauna kontemplāciju, šo garīgo ceļu, kuru dziļi piedzīvo vienīgi mistiķi. Lasot viņas seno biogrāfiju un rakstus - "Dzīves veidu", Testamentu, četras saglabājušās vēstules no daudzajām, kas rakstītas svētajai Agnesei no Prāgas, nozīmē tā iekļauties trīsvienīgā Dieva un Kristus, iemiesotā Vārda noslēpumā, lai apžilbtu. Viņas rakstus tā iezīmē mīlestība, kuru viņā izraisīja mīlošā, ilgstošā skatīšanās uz Kristu Kungu, ka nav viegli izpaust to, ko tikai sievietes sirds varētu piedzīvot.

2. Klāras kontemplatīvais ceļš, kas kulmināciju sasniegs viņas skatījumā uz "godības Karali" (Proc IV, 19), sākas tieši viņas pilnīgā atdevē Kunga Garam, tāpat kā Marija to darīja pie pasludināšanas: proti, tas sākas ar nabadzības garu (sal. Lk 1: 48), kas iztukšo viņu no visa, izņemot vienkāršo uz Dievu vērsto skatienu.

Priekš Klāras, nabadzība, kuru viņa tik ļoti mīlēja un bieži minēja savas rakstos, ir bagātība dvēselei, kas atbrīvojusies no saviem paša labumiem ir atvērta "Kunga Garam un viņa svētajam darbošanās veidam" (sal. RCI X, 10), tāpat kā tukša čaula, kurā Dievs var izliet savu dāvanu pārbagātību. Paralēle starp Mariju un Klāru parādās sv. Franciska visagrākos rakstos, Klārai dotajā Forma vivendi: "Pateicoties dievišķai iedvesmai jūs esat kļuvušas par Visaugstā Karaļa, debesu Tēva meitām un kalponēm, un esat ņēmušas svēto Garu par savu līgavaini, izvēloties dzīvot atbilstoši svētā Evaņģēlija pilnībai" (Forma vivendi, RCI VI, 3).

Klāra un viņas māsas sauktas par "sv. Gara līgavām" - šis izteiciens nav izplatīts Baznīcas vēsturē, kur māsa, mūķene vienmēr aprakstīta kā "Kristus līgava". Tomēr šeit mums ir rezonanse dažiem izteicieniem no Lūkasa apraksta par pasludināšanu (sal. Lk 1: 26 - 38), kuri kļūst par vadošiem vārdiem Klāras pieredzes izpausmē: "Visaugstais", "Svētais Gars", "Dieva Dēls", "Kunga kalpone" un, visbeidzot, "apēnošana", kas priekš Klāras ir viņas investitūra, kad tika nocirpti viņas mati un tie nokrita Dievmātes altāra priekšā Porcinkulā "it kā iepretī viņas līgavaiņa istabai" (sal. Leg CL 8).

3. "Kunga Gars un viņa svētais darbošanās veids", kas mums dots kristībā, kristietī rada Dieva Dēla attēlu. Pusceļā starp Asīzi un Porcinkulu esošajās visnabadzīgākajās sava klostera sienās Klāra izvēl sev un savām māsām dzīves veidu vientulībā un klusumā, kur izgaist vārdu un zemes lietu dūmu aizsegs un par īstenību kļūst kopība ar Dievu: mīlestība, kas dzimst un sevi atdod.

Klāra, noslīgusi kontemplācijā par Betlēmes Bērniņu, šādi mudina: Tā kā šis skats ir "mūžīgas godības spožums, mūžīgas gaismas mirdzums un neaptraipīts spogulis, tad ikdienas skaties uz šo spoguli... Uzlūko... nabadzību viņam, kas bija ielikts silītē un ietīts autiņos. Ak, apbrīnojamā pazemība! Ak, pārsteidzošā nabadzība! Silītē guldīts eņģeļu karalis, debesu un zemes Kungs" (4 LAg 14, 19 - 21).

Viņa pat nepamanīja, ka caur savu kontemplāciju un pārveidošanos par šūpuli Dieva Dēlam bija kļuvusi viņas miesa (Proc IX, 4) kā konsekrētajai un "nabadzīgajai jaunavai", kas pieķērusies "nabadzīgajam Kristum" (sal. 2 LAg 18). Kad klosteris gandrīz būtu kritis saracēņu karaspēka rokās, kuru algoja imperators Frederiks II, tad šajās lielajās briesmās šī Bērna balss no Euharistijas nomierina Klāru: "Es vienmēr jūs sargāšu" (Leg Cl 22).

1252. gada Ziemassvētku naktī Bērns Jēzus pārvietoja Klāru tālu prom no viņas slimības un mīlestības gultas, kurai nav ne telpas, nedz laika, un iekļāva viņu mistiskā pieredzē, kas viņu iegremdēja Dieva bezgalīgajā dziļumā. Ņemot vērā šo "mistisko tele-vīzijas" pieredzi, kas ļāva viņai smagi slimai svētā Damiāna klostera cellē ņemt dalību svētajā Misē, Pijs XII 1958. gada 14. februārī ar apustulisko vēstuli Clarius explendescit izsludināja svēto Klāru par televīzijas aizbildi.

4. Ja Katrīna no Sjēnas ir svētā, kas pilna dedzības uz Kristus Asinīm; ja lielā sv. Terēze ir sieviete, kas dodas no "mājokļa" un "mājokli" līdz pat lielā Karaļa slieksnim Iekšējā Pilī; ja Terēze no Bērna Jēzus Evaņģēlija vienkāršībā iet savu mazo ceļu, tad Klāra dedzīgi mīl nabadzīgo, krustā sisto Kristu, ar kuru vēlas absolūti identificēties.

To viņa izsaka šādi vienā no vēstulēm: "Uzlūko viņu, kas tev kļuvis nicināms, un seko viņam, kļūsti viņa mīlestības dēļ nicināms šajā pasaulē. Uzlūko savu līgavaini, kas, lai gan skaistāks par cilvēku bērniem, tavas pestīšanas dēļ kļuva viszemākais no cilvēkiem, tika nicināts, sists, viscaur savā miesā atkārtoti šaustīts, un tad nomira krusta vismokošākajās ciešanās... Uzlūko viņu, pārdomā par viņu, kontemplē viņu, tā kā vēlies sekot viņam. Ja tu ciet kopā ar viņu, tad valdīsi kopā ar viņu; ja ar viņu bēdāsies, tad priecāsies kopā ar viņu; ja mirsti kopā ar viņu uz pārbaudījumu krusta, tad iegūsi debesu mājvietas svēto spožumā, un tavs vārds Dzīvības grāmatā būs saukts par godpilnu starp cilvēkiem" (2LAg 19 - 22).

Klāra, kas iestājās klosterī, kad bija tikai 18 gadus veca, tur nomira 59 gadu vecumā, pēc ciešanās, nemitīgās lūgšanās, stingrā kārtībā un gandarē pavadītas dzīves. Tā kā viņa "kvēli vēlējās nabadzīgo, krustā sisto Kristu", tad viņu nekas neapgrūtināja. Dzīves beigās viņa pat varēja teikt brālim Raynaldo, kas viņai palīdzēja "tik daudzu slimību garajā moceklībā", ka: "Reiz iepazinusi mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību caur viņa kalpu Francisku, nekādas sāpes nav bijušas traucējošas, nekāds gandarījums par smagu, neviena vājība, mans mīļotais brāli, nav bijusi apgrūtinoša" (Leg CL 44).

5. Bet tas, kas cieš uz krusta, ir viņš, kas atspoguļo Tēva godību un savā pashā aizrauj sev līdzi tos, kas viņu mīlējuši tādā mērā, ka ņēmuši dalību viņa ciešanās aiz mīlestības uz viņu.

Trauslā astoņpadsmitgadīgā, kas izbēga no mājām 1212. gada Palmu svētdienas naktī, bez vilcināšanās uzsāka jaunas pieredzes piedzīvojumu, ticot Evaņģēlijam, kā Francisks viņai norādīja, un nekam citam, ar savas miesas un sirds acīm pilnīgi pievērsusies nabadzīgajam un krustā sistajam Kristum, piedzīvo šo vienotību, kas viņu pārveido: "Nostādi savu prātu mūžības spoguļa priekšā", viņa raksta Agnesei no Prāgas. "Nostādi savu dvēseli godības spožumā! Nostādi savu sirdi dievišķās substances tēlā! Un pārveido caur kontemplāciju visu savu būtni par paša Dieva attēlu, lai arī tu justu, ko viņa draugi izjūt, kad nobauda to apslēpto saldumu, kuru pats Dievs no sākuma rezervējis tiem, kas viņu mīl. Pat neuzlūkojusi tos vilinājumus, kas šajā maldinošajā un nemierīgajā pasaulē piesaista aklos, uzbrūkot viņu sirdīm, mīli pilnībā Viņu, kas tavas mīlestības labā pilnīgi sevi atdevis" (3 LAg 12 - 15).

Līdz ar to, krusta smagā gulta kļūst par saldu līgavas gultu un "mīlestības ieslodzījums visā dzīvē" gūst visdedzīgāko uzsvaru pie mīļotā vārdiem Dziesmu Dziesmā: "Pievelc mani pie sevis... debesu Līgavaini! Es steigšos bez noguruma, līdz tu mani ievedīsi savā cellē" (4 LAg 30 - 31).

Ieslēgta svētā Damiāna klosterī, dzīvojot nabadzībā, smagā darbā, pārbaudījumos un slimībā, kā arī tik dedzīgā brālīgā kopībā, ka "Dzīves veida" vārdiem runājot, to varētu aprakstīt kā "svēto vienotību" (RCI, Inocenta IV Bulla, IV, 2), Klāra piedzīvo vistīrāko prieku, ko piedzīvo jebkura radība: prieku dzīvot Kristū, pilnīgo vienotību starp trim dievišķajām personām, ieejot it kā Trinitārās mīlestības neizsakāmajā apritē.

6. Klāras dzīve Franciska vadībā nebija eremītiska dzīve, lai gan bija kontemplatīva un klosteriska. Ap viņu pulcējās pirmās māsas, kurām pietika tikai ar Dievu un kuras vēlējās dzīvot kā gaisa putni un lauku lilijas (Mt 6: 26, 28). Šis "mazais ganāmpulks" ātri paplašinājās - 1228. gada augustā pastāvēja vismaz 25 "nabaga klāristu" klosteri. Māsām nebija baiļu (sal. Lk 12: 32). Jebkādu briesmu priekšā viņas izturēja mierā savas ticības dēļ. Klārai un viņas māsām sirdis bija tik plašas kā pasaule: kā kontemplatīvās, viņas aizlūdza par visu cilvēci. Šīs dvēseles bija jūtīgas katra cilvēka ikdienas problēmām un spēja visas grūtības uzņemties uz sevis; šo lūdzošo sieviešu sirdīs atskaņu guva jebkādas citu rūpes, ciešanas, raizes vai vilšanās. Klāra sauca un lūdza Kungu par savu mīļoto Asīzes pilsētu, kad to aplenca Vitāles no Aversas karaspēks, iegūstot pilsētas atbrīvošanu no kara; katru dienu viņa lūdzās par slimajiem un bieži tos dziedināja ar krusta zīmi. Pārliecināta, ka apustuliska dzīve var pastāvēt tikai iekļauta krustā sistā Kristus atvērtajā sānā, viņa rakstīja Agnesei no Prāgas sv. Pāvila vārdiem: "Es uzskatu tevi par paša Dieva līdzstrādnieci (sal. Rom 16: 3) un atbalstu viņa svētas Miesas vājajiem locekļiem" (3 LAg 8).

7. Ikonogrāfijas veids, kas kļuvis ļoti populārs kopš 17. gadsimta, bieži Klāru atveido ar monstranci rokās. Šis žests atgādina, lai gan svinīgākā veidā, šīs sievietes pazemību. Lai gan viņa bija ļoti slima, ar divu māsu palīdzību viņa metās zemē sudraba ciborija priekšā, kur atradās Euharistija (sal. Leg CL 21), kuru viņa bija novietojusi ēdamzāles durvju priekšā, kurās gatavojās iebrukt imperatora karaspēks. Klāra dzīvoja no tās tīrās Maizes, kuru, pēc tā laika ieraduma, viņa varēja saņemt tikai septiņreiz gadā. Slimības gultā viņa izšuva korporālus un tos izsūtīja nabadzīgajiem dievnamiem Spoleto ielejā.

Visa Klāras dzīve īstenībā bija euharistiska, jo, tāpat kā Francisks, no sava klostera viņa vērsa augšā pie Dieva nemitīgu "pateicību" lūgšanā, slavēšanā, suplikācijā, aizlūgšanā, raudāšanā, ziedošanā un upurī. Viņa pieņēma visu un to salika Tēvam vienotībā ar bezgalīgo "pateicību" no viendzimušā Dēla, Bērna, krustā sistā, augšāmceltā Kristus, kas dzīvo pie Tēva labās rokas.

Lai māsas uzlūko svēto Klāru, lai no viņas piemēra gūst mudinājumu un pastiprina centienus atbildēt Kunga žēlastībai ikdienas veltīšanā un atdevē kontemplatīvai dzīvei, no kuras Baznīca gūst tik daudz spēka savai misiju darbībai mūsdienu pasaulē.

Papildus skatīt "The Sun and Moon over Assisi" by Straub; "Clare of Assisi" by Delio

Web master