SVĒTUMS ŠODIEN

(1)

 

No š.g. oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdos  garīga satura lapiņu „Svētums šodien”, uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: baznīcas garīgumu, ğimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ğimenē un sabiedrībā.

 

Jaunās pasaules celtnieki

Mīliet jūs, kā Es jūs esmu mīlējis.  Jņ 15, 12

“Ja Dievs ir mīlestība, ja Viņš ir mūsu realitātes avots, ja Viņš ir mūsu Tēvs, mums nevien jāatbild ar pretmīlestību Viņam, bet vispārējā brālīgā mīlestībā jāmīl arī brāļi. Mums jāapzinās, ka visi ejam pretim vienam mērķim: Dieva mīlestībai un katra personiskam svētumam” (1974. gada 1. novembra homīlija). Mons. Džakvintas vēstījuma sirdī ir šī garīgās brālības dimensija, no kuras dabiski izriet arī sociālās brālības “utopija”. Uz tās būtu jābalsta sociālās, politiskās un arodbiedrību struktūras. Ja cilvēki ir brāļi vienīgajā dievišķajā paternitātē, viņiem tādiem ir jābūt arī cilvēciskajās dimensijās. Tas ir Monsinjora sociālā garīguma pamats, kas izklāstīts 1977. gada oktobrī izdotajā vēstījumā “Samariešu sacelšanās”.

          Šis sējums radās laikā, kad sociālās ideoloģijas vēl bija visai ierobežotas un cilvēki tika iedalīti nemitīgā opozīcijā esošās “klasēs”. “Samariešu sacelšanās” ir Lūkas Evaņģēlijā stāstītās līdzības pārstāsts un tajā formulēta sociālā doktrīna, kas balstās uz garīgo brālību. “Patiesi, tā ir vienīgā sociālā doktrīna” – saka autors – “kas nenodod ne Dieva, ne cilvēka plānus un cilvēcisko attiecību pamatā liek nevis savu patiesību, bet nešķiramas brālības saites, kas nāk no mūsu Tēva”.

          Grāmatā Mons. Džakvintam tik raksturīgā veidā tiek veikta dažadu sociālo doktrīnu analīze: sākot no marksistiskās līdz enciklikās izstrādātajām. Tajā plaši un sīki tiek diskutēts par to, kas atrodas starp vēsturisko pieredzi un cilvēka dziļāko būtību, starp cilvēciskiem pētījumiem un dievišķiem vēstījumiem. Vertikālā un horizontālā dimensija: Dievs un cilvēki no jauna savienojas Kristus vaigā un Viņa mācībā: “Mīliet jūs kā Es jūs esmu mīlējis”. (“Svētuma apustulis“, Maria Macei)

 

ĞIMENES GARĪGUMS

 

“Kurā stāvā? Lifts dodas augšup un apstājas sestajā stāvā. Iztēlosimies sesto stāvu kā uzvarētāju, jo tas atrodas visaugstāk un visi pārējie paliek zem tā. Katram stāvam ir savs uzdevums, un bez pieciem zemākajiem nebūtu arī šī sestā.

No šāda pieņemta redzes punkta es gribētu uzsākt savas pārdomas.

Laulības dzīve un ar to saistītās problēmas var būt ļoti sarežgitas un nav viegli tās iedalīt dažadās pakāpēs, pat aptuveni ne. Arī tāpēc, ka pastāv dabiskā un pārdabiskā kategorija, kuras mēs jau varētu aplūkot kā divus atšķirīgus stāvus. Bet pastāv arī citi iedalījumi un kategorijas. Īpaši nozīmīga ir pazemība un ar to saistītā cieņas izrādīšana kalpojot.

Šaja sacerejuma aplukota tematika nav paredzeta tikai un vienigi tiem nemirstigajiem, kas dzivo sestaja stava. Tas ir lietas, kuras piedzivot ir aicinati visi, un, kaut ari, ka savadakas un izkoptakas, tas ir novietotas sestaja stava, sava butiba tas ir paredzetas tiem, kas tas prot atrast zemakajos.

Un tagad pāriesim no abstraktā pie konkrētā.

Par laulības dzīves problēmām var runāt daudz un dažadi. Varam nosaukt tādas tēmas kā dabiskā ētika, seksuālā morāle, kristīgā morāle, vecāku atbildība, bērnu audzināšana, problēmas, kas saistītas ar šķiršanos un abortiem… un tā mēs varam turpināt…

Runa ir par būtiskiem pamatjautājumiem, kas vienmēr saistījuši morālistu, teologu, sociologu un garīguma skolotāju uzmanību.

Nav nekādas vajadzības to visu atkārtot vēlreiz, zinot ka par nosauktajām tēmām sarakstītie sējumi aizņemtu veselu bibliotēku.

Ši sacerejuma merkis nav atkartot vai sintezet, bet izvirzit sekojošu jautajumu: kā raudzīties uz šīm problēmām no maksimālisma dialektikas viedokļa? Šis jautājums patur spēkā, kā to paredz arī Vatikāna II Koncils, ka uz katru lietu jāraugās Dievam vēlamā skatījumā, kurš grib, lai visā izpaustos maksimāla mīlestība pret Viņu un brāļiem.

Līdz ar to tiek uzstādīts sekojošs arguments:

Laulība aicinājuma un svētuma gaismā.

No tā izriet, ka tēma ir visai ierobežota un tajā apzināti nav iekļauti vairāki laulības dzīvei raksturīgi, varbūt pat būtiski aspekti, kas nav saistīti ar garīgumu un tāpēc meklējami citos, zemākos stāvos.

Tas nebūt nenozīmē, kā jau minēju, ka tie būtu mazsvarīgi, bet šajā brošūrā nav paredzēts sniegt to risinājumu. Būtu absurdi runāt par laulības garīgumu, neatrisinot laulības morāles problēmas. Lai varētu uzsākt šādu sarunu, morāles problēmu loks jāpieņem kā apzināts un atrisināts.

Ši gara ievada noluks ir noverst nepareizu priekšstatu par temu un iespejamos nepelnitos parmetumus.”                                      G.Džakvinta

 

  

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Drosmīga misija

“Gatavība doties misijā ir mūsu patiesās tikšanās ar Kristu pārbaudījums. Ja dzīvojam no Viņa. Tad nespējam nedzīvot bez Viņa un Viņam. Viņa jūtas, nodomi un darbi... ir mūsu. Ja misija ir domāta visiem, tad vēl jo vairāk priesteriem un priesteriem kas ar savas mīlestības mēru ļauj pazīt patiesos Dieva bērnus Dieva Tēva godam. „Caur Jēzu Kristu ar Viņu un Viņā” ir misijas formulējums. „Ej un dari arī tu tāpat”: lūk, uz ko ar savu vārdu tiešumu šodien vairāk nekā jebkad mūs izaicina Kristus. “Es esmu ar tevi vienmēr“.

(Mk 16, 15-20)

 

Lieli apustuļi vienmēr ir bijuši svēti. Tie paši Divpadsmit bija mazizglītoti, ja spriežam pēc to runām, kuras mums sniedz Svētie Raksti. Tomēr pēc Vasarsvētkiem, Svētā Gara pārveidoti un svētdarīti, viņi kļuva spējīgi sprediķot, pasludināt; drosmīgi doties jebkur un stipri, lai pārvarētu grūtības.

Svētums mūsos un arī citos ir Dieva dāvana, jo tā ir dalība Viņa pilnveidošanās, kas, savukārt attaisno nederīgu instrumentu izvēli no Dieva puses un sniedz pārliecību, ka svētums ir sasniedzams.

Svētais Pāvils saka: „Bēda man, ja es nesludinātu Evaņģēliju”. Mums jāalkst evaņģelizēt. Protams, pirms sludināt ir nepieciešama sagatavošanās, ko prasa cieņa pret Vārdu, bet tad ir jāspēj iesaistīties ar drosmi, runāt pārgalvīgi.

Ir jāstrādā drosmīgi un noguruma brīžos jārīkojas tā, kā, domājams, rīkojās apustuļi – doties pie Marijas, Kunga un mūsu Mātes, jo viņa ir tā, kas dod paļāvību.” (G.Džakvinta, “Andate in tutto il mondo“)

 

Tavs atspulgs

“Jēzu, es redzu kā, Tu sludini savu Labo Vēsti nevienu nebiedējot.

Ikviens jūtas labi ar Tevi; viņu gars izplēšas, elpojot tavu pilnību un atpūšas kontemplējot.

Ja kādu pārņem apmulsums  – līdzīgi, kā apustuļus Tabora kalnā – tad šīs sajūtas dara viņus laimīgus.

Kas redz Tevi, redz arī Tēvu: to esi teicis Tu. Bet saki, Tevi, lūdzu, kas redz mani, redz Tevi, manu Pestītāju? Svētums, par kuru man ir jāliecina nevar būt mana maskētā, garlaicīgā pilnveide, bet gan tava, kas sniedz prieku, nopietnību, mierinājumu, dzīvību.

Kungs, dāvā man savu svētumu; Tu, kas esi želsirdība, Tu, kas esi Pestītājs, Tu, kas dodies grēcinieku meklējumos, sasniedz arī mani! Satver mani ar savu pestīšanu. Man tā ir vajadzīga, jo tikai Tevī atdusas cerība, ka soli pa solim es kļūšu tavs atspulgs.Atspulgs, kas izstaro gaismu, liekot skanēt bezgalīgai dziesmai tavai labestībai un želsirdībai.”

Card. Anastasio Ballestrero

 

 

LAJU GARĪGUMS

 

“Jēzus ieraudzīja divus brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli [...] un Viņš tos aicināja. Un tie tūdaļ [...] sekoja Viņam.”

(Mt 4, 21-22)

 

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem

Mums ir nepieciešama drosme, lai izteiktu pilnīgu un nedalītu “lūk, šeit es esmu Tavā rīcībā!”, izteikt ar Kristus bezgalīgo mēru. Pilnīgu “lūk!”, kas mūs pilnvērtīgi iesaista, lai gan daudz vienkāršāka, daudz izdevīgāka ir “pipetes politika”: ik reizi tikai vienu pilienu“jā”. Šis ir brīdis, lai sauktu Kungam dāsnu “lūk!”, kad Viņš mūs aicina mūsu dažadajos dzīves stāvokļos. Vienu “lūk!”, kas prasa mūsu laika un inteliğences dāvāšanu. (No “Eccomi”, “Lūk, es esmu“)

 

Tevi vienīgo mīlu, Tev vienīgam sekoju, Tevi vienīgo meklēju,

 lūk,  esmu Tavā priekšā, lai Tev vienīgam kalpotu.

Svētais Augustīns

 

Antons Marija Sikari (Antonio Maria Sicari), Lūgšana pasaulē

Vienīgi izmantojot visu savu dzīvi ir iespējams nodibināt dziļas un stabilas attiecības ar Dievu. Tas ir – sacīt Viņam: “Tu, ak Dievs, neesi  manā dzīvē un manā sirdī promesošs, pat ja ir taisnība, ka esi it kā apslēpts aiz dažadām situācijām, notikumiem, cilvēkiem. Taču es vēlos iemācīties pazemīgi un pacietīgi tevi atpazīt. Vēlos lai visa mana eksistence, maz pamazām, kļūst kā nepārtraukta, uz Tevi pacelta lūgšana. Vēlos darboties, nopietni uzstādot jautājumu: “Kungs, ko Tu man šobrīd saki? Kādu atbildi Tu no manis pašlaik vēlies?”.

 

Pārdomām

 “Tevi esmu saucis vārdā.”

Dzīvo ar priecīgu apziņu, ka esi svarīgs un nepieciešms Jēzum.

 

 “Jūs esmu saucis par draugiem.”

Satiecies klusumā ar Jēzu, kurš tev dāvā tavu patieso identitāti un apgaismo tevi tavā dzīves izvēlē.

 

Lūgšana

“Atjauno vēlreiz mūsu vidū

tava aicinājuma brīnumu,

bet reizē, dāvā arī spēku dāsnai atbildei.”

Guljelmo Džakvinta

 


 

Bezmaksas izdevums

 

Apustuliskas Oblātes

no Kustības Pro Sanctitate

Republikas Laukums 3/226

LV-1010 Rīga Latvia

tālr.: 7323281

mob.: 26319789

www.catholic.lv/ps

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts
Reğ. 90002076856


Web master