SVĒTUMS ŠODIEN

(14)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu “Svētums šodien”, uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā.   

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

 No pāvesta Benedikta XVI enciklikas “Spe salvi” (Cerībā pestīti), 3. nr.

“Kas tad ir šī cerība, kura ir «atpestīšana»? Patiešām, atbildes kodols ir sniegts Vēstules efeziešiem fragmentā: efezieši pirms satikšanās ar Kristu bija bez cerības, tāpēc, ka atradās “pasaulē bez Dieva”. Nonākt līdz Dieva, patiesā Dieva iepazīšanai, nozīmē saņemt cerību. Mums, ikdienā dzīvojošiem un apradušiem ar kristīgā Dieva priekšstatu, cerības iemantošana, kas nāk no patiesas tikšanās ar Dievu, vairs tikpat kā nav sajūtama. Iespējams, ka piemērs par kādu mūsdienu svēto varētu palīdzēt saprast to, ko nozīmē pirmoreiz un pa īstam satikt šo Dievu. Domāju par āfrikānieti Džusepinu Bahitu, kuru ir kanonizējis pāvests Jānis Pāvils II. Viņa ir dzimusi Darfūrā, Sudānā ap 1869. gadu – viņa pati neatcerējās precīzu datumu. Deviņu gadu vecumā viņu nolaupīja vergu tirgotāji. Viņa ir tikusi sista līdz asinīm un piecas reizes pārdota Sudānas tirgos. Pēdējo reizi viņa kā verdzene nonāca kāda ğenerāļa mātes un sievas kalpošanā un ikdienas tika pērta līdz asinīm, kā rezultātā viņai uz visu mūžu ir palikušas 144 rētas. Visbeidzot, 1882. gadā kāds itāļu tirgonis viņu nopirka itāļu konsulam Callisto Legnani, kurš vēl pirms mahdistu uzbrukuma atgriezās Itālijā. Tagad pēc tik šausmīgiem “saimniekiem”, kuru īpašumā bija atradusies, Bahita iepazīst atšķirīgu “Saimnieku” – kuru, tagad jau apgūtajā venēciešu dialektā, sauca par “Paron” dzīvo Dievu, Jēzus Kristus Dievu. Tātad, līdz šim viņa bija pazinusi vienīgi saimniekus, kuri viņu noniecināja un pret viņu slikti izturējās, vai arī, labākajā gadījumā, – viņu uzskatīja par noderīgu verdzeni. Taču tagad viņa dzirdēja, ka ir viens “Paron” pāri pār visiem saimniekiem, visu kungu Kungs, un, ka šis Kungs ir labs, pati labestība. Uzzināja, ka šis saimnieks arī viņu pazina, ka bija viņu radījis – vēl vairāk, ka Viņš to mīlēja. Arī viņa bija mīlēta, un tieši visaugstākā “Paron” mīlēta, kura priekšā visi citi saimnieki paši bija tikai kā nožēlojami kalpi. Viņa bija pazīta un mīlēta, un bija gaidīta. Vēl vairāk, šis Saimnieks pats bija piedzīvojis sitienu saņemšanu un tagad viņu gaidīja “pie Dieva Tēva labās rokas”. Tagad viņai bija “cerība” – ne vairs vienīgi mazā cerība, lai sastaptu ne tik cietsirdīgus saimniekus, bet gan liela cerība:  beidzot es esmu mīlēta un lai arī kas notiktu – mani gaida Mīlestība . Un šādi mana dzīve ir laba. Iepazīdama šo cerību, viņa tika atpestīta, vairs nejutās kā verdzene, bet kā brīva Dieva meita. Viņa izprata ko Pāvils domāja, atgādinādams efeziešiem, kuri sākumā bija pasaulē bez cerības un bez Dieva –  ka viņi ir bez cerības tieši tāpēc, ka bez Dieva. Tā arī Bahita, kad viņu gribēja vest atpakaļ uz Sudānu, atteicās, jo nebija gatava no jauna šķirties no sava “Paron”. 1890. gada 9. janvārī, viņa tika kristīta un iestiprināta un no Venēzijas patriarha rokām saņēma pirmo Svēto Komūniju. 1896. gada 8. decembrī, Veronā, viņa dod svētsolījumus Kanoziāņu māsu kongregācjā un no šī brīža, blakus saviem sakristejas un klostera vārtusardzes darbiem, viņa dažādos ceļojumos pa Itāliju centās jo īpaši pamudināt uz misiju. Viņa juta pienākumu izplatīt šo atbrīvošanu, kuru bija saņēmusi caur tikšanos ar Jēzus Kristus Dievu, jo bija nepieciešams to sniegt arī citiem, pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Cerību, kas viņā bija dzimusi un, viņu bija “atpestījusi”, tā nevarēja paturēt sev – šai cerībai vajadzēja sasniegt daudzus, sasniegt visus.”

 

ĞIMENES GARĪGUMS

 

Mēs pāri…veidojam dialogu: tas ir mūsu Mīlestības noslēpums! 

Ievads 

“Mīlēt -  vispirms jau nozīmē veidot dialogu. Veidot dialogu ar atvērtu sirdi, kas nav noslēgusies mūsu spriedumos un aizspriedumos. Dažreiz šķiet tā, it kā mēs runātu dažādās valodās un nevarētu saprasties!

Visu attiecību pamatā, bet jo īpaši  pāru vienotības pamatā, ir spēja veidot dialogu – it īpaši kristīgu dialogu. Nemitīgi dodoties pa cilvēciski-garīgas pilnveidošanās ceļu, vajadzētu tiekties pēc dialoga, tam vajadzētu tikt šķīstītam un vajadzētu ļaut, lai tas nobriest.

Mēğināsim veidot dialogu pēc Svēto Rakstu parauga, tas ir – pēc Dieva Mīlestības dialoga ar cilvēci, parauga. 

Pārdomas 

Dievs, kuru mums ir atklājis Jēzus, ir ğimenes Dievs, vienotības Dievs, draudzības Dievs, Trīsvienīgais Dievs.

Tas nav vientuļš Dievs, bet gan Dievs trīs personās, kuras atrodas savstarpējā mīlestībā, kuras atrodas tik dziļā savstarpējā dialogā, ka dzīvo vienu vienīgu Dzīvi, ka tām kā vienīgam Dievam ir vienīgā daba… Ja jau mūsu patiesā Tēvija atrodas Trīsvienībā, ja jau esam apzīmogoti ar Trīsvienības zīmi, tad arī mūsu aicinājums ir veidot dialogu. It viss (saprāts, griba, mīlestība) cilvēkā, kurš ir radīts pēc Dieva līdzības un attēla, ir kā sauciens uz dialogu ar Dievu un ar citiem.

Taču cilvēkā varam redzēt arī citas noslieces, kas traucē veidot dialogu. Tās ir bailes, neuzticība, kautrība, iekšējie kompleksi, nosliece uz egoismu, uz lepnību, uz vienaldzību, uz izmantošanu. Bez tā vēl ir citi, psiholoğiski šķēršļi: tiekšanās pēc labvēlības, atlīdzības, izrādīšanās un otra nepieņemšana. Vadoties no visa augstākminētā, mēs varam izšķirt vairākus attiecību veidus:

Ø  Viens un otrs – tās ir attiecības, kas ved pie vienaldzības

Ø  Viens bez otra – tās ir attiecības, kas ved pie pašpietiekamības

Ø  Viens pret otru

Ø  Otrs man – tās ir atiecības, kas ved pie izmantošanas

Ø  Viens ar otru – sadarbība

Ø  Viens dēļ otra – dāvājoša mīlestība

Ø  Viens otrā

Nicola De Martino 

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA 

Pāvesta Benedikta XVI Apustuliskā vēstule “Motu Proprio data” «Summorum Pontificum» attiecībā uz Romas liturğiju, kas tika lietota pirms 1970. gada liturğiskās reformas

Dora Petrolino (Apustuliskā Oblate, Pro Sanctitate) 

Dokumenta mērķis 

-          Plašsaziņas līdzekļi, virspusēja vai sensacionāla atspoguļojuma rezultātā, ir izplatījuši ziņu, ka pāvests Benedikts XVI atjaunojis Sv.Mises celebrāciju latīņu valodā.

-          Patiesībā, noteiktos gadījumos, Sv. Mise latīņu valodā jau patlaban tiek celebrēta.

-          Motu Proprio aplūko tiesības (ne pienākumus) celebrēt Sv.Misi kā arī  piešķirt sakramentus noteiktos apstākļos, vadoties pēc Romas liturğijas, kas tika lietota pirms Vatikāna II koncila, vai, precīzāk sakot – pēc pāvesta Pija V 1570. gadā ieviestās Romas Misāles, kas balstījās uz Tridentas koncila nosacījumiem.

-          Tā dēvētā “pāvesta Pija V Sv.Mise” atšķiras no pašreizējās Sv.Mises, kas ir stājusies spēkā 1970. gadā, pāvesta Pāvila VI laikā, ne tikai ar vietējās valodas vietā lietoto latīņu valodu, bet īpaši ar to, kas attiecas uz formulu lietojumu un kulta vajadzībām paredzēto vietu izkārtojumu.

-          It īpaši atšķirības attiecas:

1.       uz Euharistisko lūgšanu, kurai pāvesta Pija V Misālē bija viens nemainīgs formulējums, bet tagad ir pievienoti vēl citi formulējumi;

2.       uz homīliju un vispārējo lūgšanu jeb ticīgo lūgšanu, kuras tika ieviestas no jauna un, kuras nebija pāvesta Pija V Misālē;

3.       uz lasījumu sadalījumu trīs gadu ciklā, kur ir iekļauta lielākā Svēto Rakstu daļa, jo iepriekš lasījumi bija daudz ierobežotākā skaitā un atkārtojās ikgadus tie paši... 

(turpinājums sekos) 

LAJU GARĪGUMS 

PRIECĀTIES 

“Meklē savu prieku Kungā.”  (Ps 37, 4)

“Augsti slavē Kungu mana dvēsele un mans Gars gavilē Dievā, manā Pestītājā.”  (Lk 1, 46-47)

 

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem

“Pasaule meklē skatus, kas būtu miera un prieka pilni: laime ir cilvēka sirds dziļš meklējums. Ja mēs patiesi ticam Kristum, ja esam atraduši savu laimi Viņā, tad mums ir jāizstaro, jāizdveš prieks. Cik gan bieži mēs esam noskumuši, satriekti, pesimisti, nedāvājam mums apkārt mieru, nedāvājam prieku! Mums ir jāiemanto spējas pārvarēt tūkstošiem sīku pretrunu, kas ienāk ikviena dzīvē, lai iegūtu daudz plašāku apvārsni, lai dāvātu dziļo prieku, kas nāk no Kunga.”                    No “La carità ci spinge” (Mīlestība mūs mudina)

 

“Mans Dievs, mans Viss,

vēlos Tev ik mirkli dziedāt ar prieku,

jo Tu manī dari lielas lietas… mani esi darījis kā brīnumu.”

Santa Skorēze (Santa Scorese)

 

Māte Terēze no Kalkutas “Garīgās meditācijas”

“‘Lai prieks būtu jūsos’, saka Kungs. Kas ir šis Jēzus prieks? Tas ir rezultāts Viņa nepārtrauktai vienotībai ar Dievu, pildot Tēva gribu. Šis prieks ir vienotības ar Dievu, dzīves Dieva klātbūtnē, auglis. Dzīvošana Dieva klātbūtnē mūs pilda ar prieku. Dievs ir prieks. Lai mums dāvātu prieku, Jēzus kļuva cilvēks. Marija pirmā uzņēma Jēzu: “Mans Gars gavilē Dievā manā Pestītājā”. Prieks bija arī zīme, kas raksturoja pirmos kristiešus. Vajāšanu laikā meklēja tieši tos, kuriem bija šis starojošais prieks sejā. No šī īpašā prieka varēja saprast kādi bija kristieši.” 

Lūgšana

 

Vienmēr prast smaidīt,

kā priekos tā sāpēs,

draugiem, ienaidniekiem un vienaldzīgajiem.

Tā ir žēlastība, kuru Tev lūdzam, ak, Dievišķais Kalvārijas Smaidošais,

caur Tavas smaida Mātes,

svētās Marijas aizbildniecību.

Guljelmo Džakvinta

 

 

Apustuliskās Oblātes

no Kustības Pro Sanctitate

Republikas laukums 3/226

LV-1010 Rīga Latvija

tālr.: 67323281 – mob.: 26319789

www.prosanctitate.lv


Web master