SVĒTUMS ŠODIEN

  (2)

  

No š.g. oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdos  garīga satura lapiņu “Svētums šodien”, uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ğimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ğimenē un sabiedrībā.

 

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

 

Šodien cilvēce pārdzīvo jaunu savas vēstures laikmetu, kuru raksturo dziļas un straujas pārmaiņas, kas pakāpeniski izplatās visā pasaulē. Cilvēka prāta un radošo centienu izraisītas, tās savukārt iedarbojas atpakaļ uz pašu cilvēku, uz viņa individuālajiem un kolektīvajiem spriedumiem un ilgām, uz viņa domāšanas un rīcības veidu kā attiecībā pret lietām, tā cilvēkiem. Tik lielā mērā, ka varam runāt par īstām sociālām un kulturālām pārvērtībām, kas skar arī reliģisko dzīvi.

Kā tas notiek katrā augšanas krīzē, šīs pārvērtības neiztiek bez nopietnām grūtībām. Tā, piemēram, lai arī cilvēks visai tālu ir izplatījis savu varu, viņš tomēr ne vienmēr spēj to vadīt tā, lai tā viņam kalpotu. Pūlēdamies aizvien dziļāk iesniegties paša dvēseles dziļumos, viņš tomēr bieži izrādās vēl nedrošāks par sevi. Arvien skaidrāk atklādams sabiedriskās dzīves likumus, viņš tomēr paliek šaubās par tai piešķiramo virzienu.

Nekad cilvēcei nav bijusi tāda bagātība, tādas iespējas un ekonomiskā varenība, un tomēr vēl joprojām ļoti liela pasaules iedzīvotāju daļa cieš no bada un trūkuma, un neskaitāmi cilvēki ir analfabēti. Nekad cilvēkiem nav bijusi tik asa brīvības izjūta kā šodien, bet tajā pat laikā parādās jaunas sociālas un psihiskas paverdzināšanas formas. Kamēr pasaule dzīvi izjūt savu vienību, kā arī nepieciešamu solidaritāti visu savstarpējās atkarības dēļ, to vienlaikus sašķeļ naidīgi spēki, kas viens otru apkaro; joprojām saglabājas asas politiskas, sociālas, ekonomiskas, rasu un ideoloģiskas nesaskaņas, un pasauli turpina apdraudēt karš, kas varētu iznīcināt līdz pamatiem. Pieaug domu apmaiņa, un tomēr tie paši vārdi, ar kuru palīdzību tiek izteikti svarīgākie jēdzieni, dažādās ideoloģijās saņem visai atšķirīgas nozīmes. Visbeidzot, nenogurstoši tiek meklēta arvien pilnīgāka laicīgā kārtība, bet tai līdztekus nenotiek atbilstoša garīgā attīstība. Nonākot tik sarežģītā situācijā, daudziem mūsu laikabiedriem ir ļoti grūti izšķirt mūžīgās vērtības un tās saskaņot ar jaunākā laika atklājumiem; rezultātā viņus pārņem nemiers, jautājot par patreizējo lietu gaitu un svārstoties starp cerību un bažām. Šī lietu gaita liek cilvēkiem meklēt atbildi, pat vairāk – tā viņus spiež to sniegt.”

(Pastorālā konstitūcija Par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes)

 

 

 

ĞIMENES GARĪGUMS

 

“Mīlestībai, kas Dievam ir pret katru no mums personīgi, piemīt vēl kāds būtisks aspekts: tā cenšas aizsniegt aizvien vairāk. Dieva mīlestību raksturo tieksme izpausties aizvien pilnīgāk, paplašināties. Tā kā mēs izmantojam cilvēciskus terminus, runājot par neizdibināmo un noslēpumaino dievišķo dzīvi, nepieciešams atzīmēt, ka Dieva mīlestība, kas ir bezgalīga, nevar pieaugt ne daudzumā, ne intensitātē. Taču tā nav statiska; tā tiecas izplatīties, sevi brīvi dodot. Varam minēt sekojošus piemērus:

·          neaprakstāmais dievišķās procesijas noslēpums, caur kuru Dievs ir trīs atsevišķās Personās, ikviena no tām ir pilnīgs un mūžīgs Dievs, un visas trīs Personas darbojas, ja darbojas viena no tām;

·          radīšanas brīnums: Dievam nebija vajadzības kaut ko radīt, Viņš brīvi radīja;

·          noslēpums, kas ir Jēzum Tēva dotā misija cilvēces atpestīšanai.

Cilvēkiem atdarinot šo dievišķajai mīlestībai raksturīgo tieksmi aizsniegt aizvien vairāk, viņu mīlestība kļūst dziļāka un pieaug, jo tā ir galīga. Šī iemesla dēļ cilvēciskajai mīlestībai vienmēr saglabājas spēja sasniegt aizvien augstāku pakāpi, t.i., mīlēt Dievu, atbildot uz Viņa mīlestību; mīlēt brāļus un māsas; īpašu mīlestību veltīt tiem, ar kuriem vieno asinsradniecība; kā arī mīlēt, laižot pasaulē bērnus un audzinot tos, kas ir viena no augstākajām sevi dodošās mīlestības izpausmēm. Jau pēc savas dabas ģimene ir sevi dodošās mīlestības dabiska vide un Dieva radošās, atpestījošās mīlestības spogulis, kaut arī ļoti mazs. Kas raksturo garīgi veselu ģimeni? Tās būtiskākā iezīme ir visu ģimenes locekļu līdzdalība radošās, dodošās mīlestības procesā saskaņā ar ikviena lomu. Ģimene veido nedalāmu vienību – nevienu nevar no tās atlaist kā no darba. Dievs mīl katru ģimenes locekli atsevišķi, taču Viņš mīl arī ģimeni kā vienību, un kā tāda ģimene atbild uz šo dievišķo mīlestību. Ģimene nav tikai savstarpējas cilvēciskās mīlestības vienība, tā ir arī attiecībās ar Dievu sniegtās un saņemtās mīlestības vienība. Ģimenes vienībā māte ir šīs mīlestības centrālais punkts, jo tā ir vērsta uz viņu un no viņas iziet.”                                    Guljelmo Džakvinta

 

Miers

“Kungs, man ir bail,

mums ir bail.

Vai Tu neredzi vardarbību, kas visu noposta

un iedveš šausmas

mūsu un mūsu bērnu sirdīs?

Tu joprojām runā ar mums, mūsu Dievs, –

caur Tavu aicinājumu mīlēt,

caur Tava Dēla piemēru,

kurš noraida jebkuru vardarbību

un ar savu nāvi nes mums mieru.

Tā ir vienīgi mūsu atbildība:

tie esam mēs, kam jākļūst par miera nesējiem.

Mēs to vēlamies, Kungs, un Tev apsolām to;

lai Marija – Miera Jaunava – mums palīdz.”

Guljelmo Džakvinta

 

 

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

 

 

“Jēzus šīszemes ceļojumā Pēdējās vakariņas ir tāds kā ierašanās un došanās prom brīdis. Jēzus bija kvēli ilgojies pēc tā, jo gribēja saviem apustuļiem un visai Baznīcai, kam no tiem būtu jāpiedzimst, apliecināt, ka Viņš patiesi ir Jahves kalps un pēc īsa mirkļa uzsāk savu pēdējo savas cilvēciskās dzīves svētceļojuma posmu – sāpju pilnu, jo – pilnu mīlestības. Cilvēks, kurš apustuļu priekšā bija nolicies kā vergs, zināja, kas Viņu gaida. Jūdasa nodevība, Pētera liegšanās, pārējo bēgšana, nežēlīgas ciešanas, nāve uz krusta Viņam nebija nekas negaidīts. Viņš to zināja, pieņēma un, pirms tas notika, bija to gribējis vislielākās mīlestības dēļ.

Lai visa šī sāpju un mīlestības lavīna nekļūtu tikai par tādu realitāti, kas tiek apkopota īsā piebildē, kurai pievērš uzmanību pāris dienas, Jēzus iedibināja Euharistiju, kurā apustuļi piedalīsies kā priesteri, atsauks atmiņā un no jauna darīs klātesošu Kristus – Priestera un Upura – noslēpumu.

Pēdējo vakariņu notikums Kristum, Baznīcai un priesteriem ir realitātes, kas caurvija Kristus dzīvi, centrālais punkts: Viņš bija Priesteris un Upuris.

Tas pats Kristus, kuru redzam Pēdējo vakariņu telpā un uz krusta, ir mūsu vidū, klātesošs caur savu nepārtraukti klātesošo upuri, kas tiek sniegts ar priestera starpniecību, lai Tēva mīlestības darbs īstenotos Kristū, Baznīcā un ikvienā no mums.

Baznīca, apstrīdēta un vajāta, izdzīvo savu priesterisko un upura dabu, kuru tai ne tikai vienkārši jāpacieš un jāpieņem, bet jāmīl.

Mocekļu un visu to, kas Baznīcā ir panesuši ciešanas, vēsture ir pašas Baznīcas vēsture, kas Viņu dara līdzīgu Kristum – Upurim un Priesterim.

Šo vēsturi papildina vēl atsevišķi citi Baznīcas locekļi, sevišķi priesteri. Patiesi, ja Kristus ir Priesteri un Upuris, tad it īpaši tiem, kas saņēmuši aicinājumu turpināt Viņa priesterību, savā dzīvē jāīsteno šī upura realitāte un līdzība Kristum.

Sevis upurēšana ir dzīve celibātā, kas liek atteikties no dabisko instinktu apmierināšanas, sevis upurēšana ir Jahves kalpa veidola īstenošana savā dzīvē; sevis upurēšana ir iekļaušanās Baznīcas hierarhijā, kur mūsu rīcība jāsaskaņo ar autoritātes viedokli, tātad – paklausība. Sevis upurēšana ir atrasties Dieva priekšā gandarīšanas stājā un aizlūgt. Veikt apustulātu, īpaši šodien, nozīmē atrasties upura un sevis ziedošanas stājā, jo, to veicot, vairāk tiek atdots, mazāk – redzami augļi.”

 

(No Guljemo Džakvintas darba “Pēdējo vakariņu telpa”.)

  

 

LAJU GARĪGUMS

 

 JAUNI BRĀĻI

“Kā tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, var mīlēt Dievu, ko neredz?” Un mums no Dieva šis bauslis: kas mīl Dievu, tas lai mīl arī savu brāli!”

(1 Jņ 4, 20 - 21)

 

No Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem

“Nav šaubu, ka patiesais brālības avots Baznīcā ir atrodams pašā Kristus tēlā. Kristus ir izdzīvojis mīlestību, maksājis ar nāvi par savu mīlestības mācību un kā mantojumu mums ir vēlējies atstāt sociālās mīlestības lielo principu: no tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi. Mīlestība kura var un kurai ir jābūt sociālai, bet ar nosacījumu, ka tai ir jābūt arī kristoloğiskai (kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet:  Jņ 13, 34) un trīsvienīgai (es viņos, un Tu manī: Jņ 17, 23).

Skaidrs, ka šis ir augsts ideāls, kas nav sasniedzams vienīgi ar cilvēciskiem spēkiem, bet ir valdzinoši domāt, ka Jēzus runādams par savas nāves nepieciešamību, lika nomanīt sava spēcīgā piemēra nepieciešamību, kas vienīgais varēja dot spēku lai sāktu veidot jaunu pasauli. To jauno pasauli, kas droši vien atspoguļojās mirstošā Kristus acu priekšā; to, kuru Viņš redzēja jau īstenotu savā mātē Marijā un Jānī, un kurai pauda savu spēcīgo vēlēšanos: man slāpst (Jņ 19, 28)”. (No “La rivolta dei Samaritani”, “Samāriešu sacelšanās”)

 

“Kas ir ciešāk vienots ar Dievu, vairāk mīl arī savu tuvāko.”

Svētīgā Terēze no Kalkutas

 

Uzklausīšana

No Itālijas Bīskapu Konferences apustuliskās vēstules “Vēstīt evaņğēliju pasaulē, kura mainās” (Nr. 28)

“Ja dzīve, kura mums ir dāvāta, rod jēgu un pilnību attiecībās, ja Kritus tās ir parādījis cilvēkiem ar savu konkrēto mīlestības izpausmi uz brāļiem un māsām, ar kuriem kopā ir dzīvojis, arī mēs varam nobaudīt mūžīgo dzīvi vienīgi ar acīm redzamām un ikdienišķām mīlestības attiecībām, kuras mums izdodas izveidot ar visiem pārējiem vienīgā Tēva bērniem. Ikviens mīlestības veids – piedošana, sevis veltīšana, pieredzes apmaiņa, un vēl dauzi citi veidi – ir vietas kurās, priekš ikviena no mums, izspraucas kāds mūžības stariņš. Jo mūžīgā dzīve ir mīlestība (sal 1 Kor 13,8; 1 Jņ 3, 4).”

 

Pārdomām

Universālā brālība. Vai tu esi gatavs liecināt ar savu dzīvi par brālību personiskajā, ğimenes, baznīcas un sociālajā vidē,sekot Kristum, doties pretim brālim un uzlūkot to ar Jēzus acīm?

 

Lūgšana

“Jēzu, universālais Brāli, dari lai mēs kļustam citiem, Taviem un mūsu brāļiem, par Tavu gaismu, Tavu sirdi, par Tavām rokām, un lai viņi varētu soļot uz Tevi un tā sasniegt Tēvu.“

Guljelmo Džakvinta


Web master