SVĒTUMS ŠODIEN

(22)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Svētīgais Nuncijs Sulpricio (Nunzio Sulprizio) (1817 - 1836)

Piedzima Peskosansonesko (Peskāra) 1817. gada 13. aprīlī un kļuva bārenis, zaudējot tēvu trīs gadu, bet māti sešu gadu vecumā. Vecmāmiņa viņu audzināja ļoti rūpīgi spēcīgā kristīgā dievbijībā. Kad vecmāmiņa nomira, viņš bija spiests deviņu gadu vecumā strādāt kā kalēja palīgs pie tēvoča, kas attiecās pret viņu bargi. Kad viņa kreisās kājas stilba kaulu skāra ievainojums, apkārtējie viņu padzina. Klibojot viņš tomēr aizrāpoja uz Riparossa (šeit pašreiz atrodas baznīca, kas glabā viņa mirstīgās atliekas) un tur atrada glābiņu pie svaiga ūdens un mierinājumu Rožukroņa lūgšanā. Viņš vienmēr bija pacietīgs, izpalīdzīgs, labs pret visiem. Ievietots slimnīcā, vispirms Akvilā, tad Neapolē, viņš centās visā palīdzēt citiem. Caur cita tēvoča starpniecību Neapolē viņš iepazina pulkvedi Wochingeru, kas tad viņu pieņēma kā dēlu. Nuncijs mira Neapolē 1836. gada 5. maijā, tautas atzīts par svēto. Pāvils VI viņu beatificēja 1963. gada 1. decembrī Vatikāna II koncila tēvu klātbūtnē.

"Esiet vienmēr ar Dievu; ejiet bieži pie sakramentiem; no Dieva nāk viss labais." Svētīgais Nuncijs

"Arī vecumā ir spējas mīlēt, un kamēr ir spējas mīlēt, tikmēr ir spējas kļūt par svētiem." Guljelmo Džakvinta

Svētie saka, ka ir ļoti viegli būt svētdarītam jaunībā, tad ir daudz entuziasma un enerģijas; tomēr mums ir daudz piemēru no pieaugušiem svētiem un tiem, kam daudz gadu.

Dzīves smagā pieredze māca pacietību un dara saprātīgu; ticība kļūst par jaunu skatījumu uz visām lietām, cerība atstāj sirdī spārnus un mīlestība ir aizvien vairāk eksistences vienīgā un patiesā uztvere.

ĞIMENES GARĪGUMS

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

 Dokumenta beigās sniegtas dažas teoloģiskas atziņas un pastorālās perspektīvas.

Dzīvības tālāknodošanas teoloģija ir cieši saistīta ar radīšanas teoloģiju. Apgaismības domātāju ietekmē, šodien Dievs vairs netiek pieņemts kā Tēvs, kas mīl un ar savu Apredzību vada savus bērnus. Viņu attēlo kā tālu Dievu, kas nerūpējas ne par cilvēkiem, ne par citām radībām; līdzīgā veidā Jēzus - Dievs-cilvēks - kļūst par nevajadzīgu vai pat traucējošu.

No pieņēmuma, ka Jēzus ir tikai vēsturiska persona, izriet uzskats, ka arī Baznīca ir tikai cilvēku veidojums, un Svētie Raksti tiek uzskatīti par aforismu krājumu, ko ikviens var skaidrot, kā vēlas.

Tādēļ neizbrīna fakts, ka vīrietis un sieviete, dzīvības tālāknodošanas brīvības vārdā, vēlas pieprasīt Dieva radīšanas varu. Piešķirot sev augstāko dzīvības došanas varu, viņi acīmredzami vēlas iegūt sev arī varu nest nāvi.

Šādos apstākļos Baznīcai par centrālo uzdevumu ir jāuzskata ģimeņu un dzīvības pastorālā aprūpe. Tā nebūs stratēģiska vai tīri kontestuāla darbība, ko izraisa krīze, kurā šodien slīgst laulības institūcija un tātad, arī ģimene. Šī centralitāte ir teoloģiska un ministeriāla, tātad, neaizstājama.

Ne velti pāvesta Benedikta XVI pirmās enciklikas objekts bija mīlestība. Tajā tika rādīts, ka erosam ir pienācīga vieta tikai ģimenē, mīlestības un laulības vienībā cilvēka seksualitātes integrālā jēdzienā.

Instrukcija noslēdzas ar norādi, ka piedāvātās pārdomas var tikt papildinātas ar turpmākiem pētījumiem. Baznīcai ir pienākums "pētīt laiku zīmes" un analizēt kultūras situācijas, tās skaidrojot Evaņģēlija gaismā tādā veidā, lai varētu katrai paaudzei piemērotā veidā sniegt atbildes uz mūžam aktuāliem jautājumiem par dzīves jēgu, un cilvēku savstarpējām attiecībām (n. 28).

Lūgšana

Paliksim cieši kopā ar Tevi, Jēzu,

lai atkārtotu visiem, vispirms jau sev pašiem un tad arī pasaulei,

mūsu mīļajiem, mūsu draugiem, cilvēku sabiedrībai,

ka viens vienīgs ir dzīves mērķis,

tāpat kā viena vienīga ir Tava vēlēšanās:

lai ikviena sirds degtu mīlestībā uz Tevi.

Guljelmo Džakvinta

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, grāmatas "Laulība vai konsekrācija?" 

"Kungs Jēzu, kas esi lielais Dieva aicinātais, Tu, kas piedzimi no Dievam veltītas jaunavas un vēlējies sev apkārt upurgatavus cilvēkus, atgriezies vēlreiz mūsu vidū ar savu skatienu, kurš mīl un aicina.

To lūdzam mūsu nabaga cilvēces dēļ, kurai jo īpaši šodien ir nepieciešama konsekrācija.

Tev to lūdzam mūsu ģimeņu, slimnieku, bērnu un pamesto sirmgalvju dēļ - dāvā, lūdzu, vēlreiz aicinājuma dāvanu.

Tu zini, kā šodienas pasaule iznīcina mūsu sirdis un cik grūti ir sadzirdēt Tavu balsi. Tu pazīsti mūsu vājumu un to, ka dodam priekšroku šīs zemes priekiem. Runā, aicini, spēcīgi sapurini dvēseles tik ilgi, līdz tās vairs Tev nespēj pretoties.

Un mūsu priesteriem, visiem tiem, kuri ir atbildējuši Tavam aicinājumam, dāvā drosmi, spēcini, piešķir pārliecību par Tavu mīlestību un viņu upura lielo nozīmi.

Dievišķais Pestītāj, kurš vēlējies, lai dažas cilvēciskās sirdis saprastu un pārdabiskā veidā izdzīvotu tavus īpašās mīlestības pukstus, kura cieš par dvēselēm, modini dvēseles, kuras ir spējīgas saklausīt krusta "slāpst" un gatavas pilnībā atdoties taviem noslēpumainajiem plāniem.

Dāvā daudzas konsekrētas dvēseles, bet pēc tam saglabā tās Tavā uzticībā līdz pēdējam brīdim, kad tās ieradīsies pie Tevis mīlestībā pagurušas. Amen."  

Dievs aicina ikbrīdi,

tajā vietā, kur tu atrodies un

tajā darbā, ko tu dari.

Tieši tur, un ne citur tev arī vajag atbildēt.

Andrejs Santoro (Andrea Santoro)

LAJU GARĪGUMS

"No mielasta piecēlies, novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies."

( 13, 4-5)

 

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem

"Tā būtu brīnišķīga lieta, ja ikviens kristietis spētu saprast savu īpašo aicinājumu kalpot, un kalpot ne tikai kādam vienam vai otram cilvēkam, bet gan Baznīcai. Esam dzimuši, lai sekotu Kristum, kas nācis kalpot, bet nevis, lai Viņu apkalpotu, tātad, esam brāļu kalpošanā.

Kalpojam Kristum, lai sludinātu Viņa vēsti, bet nevis mūsu domas vai doktrīnas. Jēzus mazgā kājas, jo Viņš ir Dieva Kalps. Pēdējo vakariņu telpā Viņš sevi parāda kā kalpu, lai arī apustuļi kļūtu kalpi un vēlāk -  arī Baznīca."                            No "La carità ci spinge" (Mīlestība mūs mudina)

 

Pāvests Jānis Pāvils II, No XL Pasaules jauniešu dienu vēstījuma, lūgšana par aicinājumiem

"Jēzus, Dieva kalps ir Tas, kas aicina. Viņš aicina būt līdzīgiem Viņam, jo vienīgi kalpošanā cilvēks atklāj savu un citu cieņu. Viņš aicina kalpot tā, kā Viņš pats to darīja: kad attiecības cilvēku starpā balstās uz savstarpēju kalpošanu, tiek radīta jauna pasaule un tajā attīstās patiesa aicinājumu kultūra.

Kalpošana ir dabīgs aicinājums, jo cilvēciska būtne, neesot savas dzīvības īpašnieks un esot atkarīga no daudzu citu  kalpošanas, jau dabiski ir kalps. Kalpot nozīmē izpaust brīvību, kas ir brīva no sava ES un atbildīga attiecībā pret otru. Ikvienam ir iespējams kalpot ar šķietami maziem, bet savā būtībā lieliem žestiem, ja tie ir godīgas mīlestības vadīti. Patiess kalps ir pazemīgs, apzinās, ka ir "nederīgs", nemeklē egoistisku vidi, bet sevi izlieto citu labā, sevī piedzīvojot brīvas dāvāšanas prieku."

 

Pārdomām

• Ir lielāks prieks dāvāt, nekā saņemt.

Dari visiem labu un aizmirsti to: negaidi ne pateicību ne atmaksu.

 

• Esiet viens otra kalpošanā.

Nepavadi nevienu dienu, neizdarīdams kaut ko citu labā un kad ir nepieciešams, esi pazemīgs, lūdz palīdzību tavam tuvākajam.


Web master