SVĒTUMS ŠODIEN

(23)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

No Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem

"Nav šaubu, ka patiesais brālības avots Baznīcā ir atrodams pašā Kristus tēlā. Kristus ir izdzīvojis mīlestību, maksājis ar nāvi par savu mīlestības mācību un kā mantojumu mums ir vēlējies atstāt sociālās mīlestības lielo principu: no tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi. Mīlestība kura var un kurai ir jābūt sociālai, bet ar nosacījumu, ka tai ir jābūt arī kristoloğiskai (kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet13, 34) un trīsvienīgai (es viņos, un Tu manī:

17, 23).

Skaidrs, ka šis ir augsts ideāls, kas nav sasniedzams vienīgi ar cilvēciskiem spēkiem, bet ir valdzinoši domāt, ka Jēzus runādams par savas nāves nepieciešamību, lika nomanīt sava spēcīgā piemēra nepieciešamību, kas vienīgais varēja dot spēku lai sāktu veidot jaunu pasauli. To jauno pasauli, kas droši vien atspoguļojās mirstošā Kristus acu priekšā; to, kuru Viņš redzēja jau īstenotu savā mātē Marijā un Jānī, un kurai pauda savu spēcīgo vēlēšanos: man slāpst ( 19, 28)."

No "La rivolta dei Samaritani" (Samāriešu sacelšanās)

ĞIMENES GARĪGUMS

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

 

No Itālijas Bīskapu Konferences apustuliskās vēstules "Vēstīt evaņğēliju pasaulē, kura mainās" (28.nr.)

"Ja dzīve, kura mums ir dāvāta, rod jēgu un pilnību attiecībās, ja Kristus tās ir parādījis cilvēkiem ar savu konkrēto mīlestības izpausmi uz brāļiem un māsām, ar kuriem kopā ir dzīvojis, arī mēs varam nobaudīt mūžīgo dzīvi vienīgi ar acīm redzamām un ikdienišķām mīlestības attiecībām, kuras mums izdodas izveidot ar visiem pārējiem vienīgā Tēva bērniem. Ikviens mīlestības veids - piedošana, sevis veltīšana, pieredzes apmaiņa, un vēl dauzi citi veidi - ir vietas, kurās ikvienam no mums izspraucas kāds mūžības stariņš. Jo mūžīgā dzīve ir mīlestība (sal. 1 Kor 13,8; 1 Jņ 3, 4)."

 

 

 

Bīskaps Džakvinta (1914 - 1994), vispārējā aicinājuma uz svētumu apustulis, kustības Pro Sanctitate dibinātājs ir vienmēr norādījis uz ģimeni kā svētdares vietu un svētu aicinājumu šūpuli.

"Katrai kristīgai ģimenei jāīsteno savs pilnīgs garīgums, proti, dzīvot no jauna Jēzū. Jēzus, kas pazemojās cilvēciskās miesas nabadzībā, Jēzus, kas vienkāršībā strādāja, labais, uzklausošais un viesmīlīgais Jēzus attiecībā uz visiem tiem, kuri vēlas viņu satikt’’

Guljelmo Džakvinta

 

Luidži (1880 - 1951) un Marija  (1884 - 1965) Beltrāme Kvatroki (Beltrame Ouattrocchi)

Marija Korsīni (Corsini) piedzima Florencē 1884. gada 24. jūnijā. Tēvs, būdams virsnieks, 1893. gadā ar visu ģimeni pārcēlās uz Romu . Māja, kurā viņi aizvien kopā dzīvoja pie mātes vecākiem, bija Sv. Marijas Madžores bazilikas kupola ēnā.

Luidži piedzima Katānijā 1880. gada 12. janvārī un uzauga Urbīno. Saglabājot arī saites ar ģimeni, viņš dzīvoja ar tēvoci un tanti Kvatroki, no kuriem pieņēma otro uzvārdu. Pārcēlies uz Romu, studēja tieslietas un uzvarēja konkursā uz valsts ieņēmumu advokatūru, kur vēl saņēma titulu Valsts goda ģenerāladvokāta vietnieks.

Luidži un Marija apprecējās 1905. gada 25. novembrī sv. Marijas Madžore bazilikā. Pēc gada piedzima Filips, bet pēc trim gadiem— Stefānija un Cēzars. 1913. gada beigās Marijai bija ceturtā grūtniecība. Tomēr šoreiz tās iezīmes bija uztraucošas. Uzklausīsim tieši, kas notika abiem laulātajiem.

Luidži un Marija viennozīmīgi atteicās no aborta un pilnībā, ar visu savu ticību padevās Kunga apredzībai . 1914. gada Lielās nedēļas pirmdienā piedzima Enriketa.

Katru rītu Luidži un Marija piedalījās Sv. Misē un saņēma Euharistiju, aizvien dienas laikā atrada laiku kopīgai lūgšanai, vakarā lūdzās rožukroni kopā ar visu ģimeni, kas bija veltīta Jēzus Vissvētajai Sirdij. Viņu ģimenes dzīve bija ļoti dinamiska, netrūka iespēju izklaidei, sportam, brīvdienām. Mājas durvis vienmēr bija atvērtas draugiem un daudzi klauvēja, lai lūgtu pārtiku. Marija, uzticīga saviem sievas un mātes pienākumiem, nodevās apustulātam, rakstīja daudz grāmatu un rakstu, kā arī sadarbojās ar vairākām katoļu organizācijām. Filips, pirmdzimtais, kļuva par Romas diecēzes benediktīņu priesteri ar vārdu Tarcīzijs. Cēzars kļuva par trapistu   mūku ar vārdu Paulīns. Stefānija 1927. gadā iestājās klauzūrā pie Milānas benediktīņu māsām ar vārdu Cecīlija. Luidži un Marija uzņēma mierīgi un ar prieku savu triju bērnu aicinājumus. 1951. gada 9. novembrī Luidži  otrreiz piedzīvoja infarktu un atgriezās pie sava Kunga. Marija pievienojās Luidži, mierīgi izdziestot meitas Enriketas rokās 1965. gada 26. augustā. Svētais tēvs Jānis Pāvils II viņus kopā beatificēja 2001. gada 21. oktobrī.

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

"Kristus lūdzās par apustuļiem un viņos redzēja,

cik daudzi bīskapi un priesteri būtu ņēmuši dalību

viņu aicinājumā sludināt un viņu mīlestības atbildē."

 

"Svētais Tēvs, dari, lai mēs kļūtu svēti.

Kristu priesteri, mūsu brāli,

dāvā mums priesterus,

kas savstarpēji mūs mīlētu un mums kalpotu.

Gars, dzīvības avots

dāvā mums zināšanas veidot

Baznīcu no svētiem un brāļiem."

Guljelmo Džakvinta, Lūgšanas

 

 

Svētais Pāvils no Krusta (1694 - 1775)

Piedzima Ovadā, Pjemontē 1694. gadā Lūkasam un Annamarijai Massari. Iemācījās no mammas mīlestību uz Krustāsisto, kas raksturoja visu viņa dzīvi. Strādāja ar tēvu tirdzniecībā, līdz izjuta Dieva aicinājumu, un, atstājis visas aktivitātes, nolēma nodoties Viņa pilnīgai kalpošanai. 1720. gadā, aizgrābts garā, redzēja tērpušos melnā līdz zemei; vienā redzējumā Dievmāte norādīja viņam jaunās kongregācijas habitu.

1720. gada novembrī Pāvils uz 40 dienām patvērās Kastelako, tur aiz paklausības sarakstīja garīgo dienasgrāmatu un gara pārņemts - Regulu Jēzus nabadzīgo kongregācijai. Saņēma atļauju sprediķot un devās uz Romu ar vēlmi nokļūt pie pāvesta. Sv. Marijas Madžores bazilikā atjaunoja uzdevumu "sapulcināt līdzbiedrus" un izteica svētsolījumu veltīties tam, lai "ticīgo sirdīs veicinātu pateicīgu piemiņu par Jēzus ciešanām." Tika ordinēts par priesteri kopā ar savu uzticīgo pavadoni, brāli Džovanni Battista, apmetās sv. Antonija vārdā nosauktā vientuļā vietā uz Argentario kalna. Nemitīgā sludināšana un Tautas misiju uzsākšana nopelnīja abiem brāļiem nosaukumu apustuliskie misionāri.

Pirmais vientulīgs miteklis jaundzimušai kongregācijai, kas veltīta Marijas Prezentācijai, bija uz Argentario kalna. 1741. gada 11. jūnijā Pāvils izteica reliģiskos svētsolījumus kopā ar pieciem biedriem; pielika uz habita pirmo reizi pasionista zīmi un Pāvils savam vārdam pievienoja pievārdu no Krusta. 1747. gadā pirmā vispārējā kapitula laikā Pāvilu izvēlēja par priekšnieku. Šis būs viņa nozīmējums līdz nāvei. Viņa dēli viņu vienmēr mīlēja un godāja. 1771. gadā viņš dibināja pasionistu  kontemplatīvo māsu kongregāciju, kas nodevās pārdomām par ciešanām. 

1773. gadā pāvests Klements XIV dāvināja Pāvilam no Krusta svēto Jāņa un Pāvila baziliku un klosteri; tur 1775. gada 18. oktobrī Pāvils nomira "ar svētlaimīgu seju."

"Jēzus ciešanas ir visbrīnišķīgākais Dieva mīlestības darbs... Dieva brīnumu brīnums."

LAJU GARĪGUMS

"Un izprotiet šo laiku, jo mums jau pienākusi stunda celties no miega; un mūsu pestīšana tagad ir tuvāk nekā tad, kad kļuvām ticīgi.

Nakts ir pagājusi, diena iestājusies; tāpēc atmetīsim tumsības darbus un ietērpsimies gaismas bruņās!"                                            (Rm 13, 11 -12)

 

No Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem

"Mums jāmācās no Kristus ikviens tikums, bet it īpaši Viņa pilnīgā veltīšanās. Jēzus sevi atdeva pilnīgi, atdeva it visu, patiešām neko citu sev nepaturēja, kā vienīgi savus vārdus, un izlietoja savu laiku sludinot. Savu laiku! Varētu pat teikt, ka Jēzum nav sava laika, un Viņš ir cilvēks bez sava laika un  savas telpas. Nav laika, kuru paturēt sev, un mēs Viņu varam redzēt pieceļamies no rīta jau pirms citiem; patiešām, Pēteris steidzas pakaļ Jēzum un saka: Visi Tevi meklē, un tas bija rītausmā. (sal. Mk 1, 37). Vēlu vakarā, kad jau saule bija norietējusi, ļaudis veda pie Viņa slimniekus un , tad, beidzis dziedināt slimos, Viņš paliek kopā ar apustuļiem un ir viņu Mācītājs. Un tad seko Jēzus lūgšanas, kas dažkārt ilgst visu nakti: tas ir Tēvam veltīts laiks. Tātad Kristum nav laika priekš sevis. Domājot par Jēzu, varam saklausīt atgādinājumu - mācēt sevi veltīt bez nosacījumiem, būt vienmēr cilvēkiem, kuri neierobežoti saka JĀ."                                                           No "La santità" (Svētums)

 

No pāvesta Jāņa Pāvila II enciklikas "Tertio millennio adveniente", 10.

"Kristietībā laikam ir būtiska nozīme. Laika dimensijā tiek radīta pasaule, tajā norisinās atpestīšanas vēsture, ar kulmināciju, kad ir pienācis Iemiesošanās "laika piepildījums" un ar savu noslēgumu laiku beigās, kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā. Jēzū Kristū, iemiesotajā Vārdā, laiks kļūst par Dieva dimensiju, kas pati sevī ir mūžīga. ... No šīm Dieva  attiecībām ar laiku, rodas nepieciešamība to svētdarīt. ... Kristus ir Kungs pār laiku; Viņš ir tā būtība un piepildījums; ik gads, ik diena un ik brīdis tiek Viņa Iemiesošanās un Viņa Augšāmcelšanās apskauti, lai tādā veidā atrastos ‘laika piepildījumā’."

 

Lūgšana

 

"Jēzus euharistiskā Sirds,

laiks un dzīve ir Tava dāvana... Tevi lūdzu, palīdzi man to nodzīvot kā mīlestības aktu."

 

Guljelmo Džakvinta


Web master