SVĒTUMS ŠODIEN

(25)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Pāvesta vēstījums 42. Pasaules miera dienā

«Cīnīties pret nabadzību, veidot mieru» – tāds ir pāvesta Benedikta XVI vēstījuma 42. Pasaules miera dienā temats. Lai pārdomātu par mieru pasaulē lasīsim šos tekstus:

Miera nesēji tiks saukti par Dieva bērniem

Tas tiesa, ka Jēzus ir Tēva vienīgais Dēls, taču caur Vārda iemiesošanos Dievs paplašināja savu dēla dimensiju, ietverot tajā visu cilvēci: mēs katrs esam aicināti ieiet šajās attiecībās ar Tēvu. (..) Ja Jēzus ir Dēls, mēs Viņā esam aicināti kļūt par bērniem (..). Mums jāpārveidojas, kļūstot tik ļoti līdzīgiem Kristum, lai Tēvam būtu grūti mūs atšķirt no sava Vienpiedzimušā. (Anastasio Ballestrero)

 

Tajā brīdī, kad Dievs mani aicina, mani attaisno un dod man Kristības sakramentu, - tajā brīdī Viņš ieraksta manī manu ģenētisko kodu. Kristū pārveidošanās plāns ir personisks plāns, ko ikviens no mums nes ierakstītu savā dvēselē kopš Kristības brīža. (..) Arī tad, ja runājam par Kristību kā par universālu sakramentu, kuru visi ir aicināti saņemt, jāatceras, ka Kristība pastāv vienīgi kā personisks fakts, un, ka pielīdzināšanās Kristum nav vispārīga, tā ir personiska identifikācija un personiska inkorporācija Kristū, kas precīzi atbilst tam, ko Viņš katram paredzējis jau kopš mūžības. No tā izriet, ka mana personiskā garīgā dzīve saistīta ar manu Kristību, kas man dod tiesības uz īpašām žēlastībām. (..) Un tā svētuma plāns kļūst par patiešām personisku Dieva mīlestības plānu katram, un manam svētumam jābūt manai personiskajai atbildei Dievam. (..) Kungs domā par mani, Viņš mani mīl, un šī personiskā mīlestība mūs aizsniedz caur Kristības sakramentu, kurš ietver sevī visas rītdienas potences un šī iemesla dēļ var tikt definēts kā liela svētuma pulvermuca. (Guljelmo Džakvinta)

ĞIMENES GARĪGUMS

“…Nekad, nekādā gadījumā, vecvecākus nedrīkst izslēgt no ģimeniskās vides. Viņi ir dārgums, ko nedrīkstam atņemt jaunajām paaudzēm, jo īpaši tad, ja viņi ir ticības liecinieki”.

…Kurš gan neatceras savus vecvecākus? Kurš var aizmirst viņu klātbūtni un viņu liecību pie ģimenes pavarda? Cik daudzi no mums nes vecvecāku vārdu kā ģimeniskā turpinājuma un atzinības zīmi! Pēc viņu aiziešanas, ģimeņu tradīcija liek atcerēties viņu nāves gadskārtu, piedaloties viņu piemiņai veltītajā Svētajā Misē, un ja iespējams, apmeklējot kapsētu. Šie un citi mīlestības un ticības žesti liecina par mūsu pateicību viņiem. Viņi ir aizgājuši, daudzos gadījumos viņi ir ziedojušies par mums un mūsu dēļ pat ļāvuši „piekalt sevi krustā””.

…Neraugoties uz vecuma ierobežojumiem, joprojām izjūtu dzīves garšu. Pateicos par to Dievam! Ir skaisti līdz pat galam izdegt Dieva valstības dēļ.

…Vecums līdz ar to saistītajām problēmām un ar jauno ģimenes un sociālo kontekstu, kāds ir radies mūsdienu attīstības rezultātā, ir jāizvērtē ļoti uzmanīgi, vienmēr balstoties uz patiesību par cilvēku, ģimeni un kopienu. Vienmēr ir spēcīgi jāreaģē uz to, kas sabiedrību dara necilvēcīgu. Draudzes un diecēžu kopienas nevar palikt vienaldzīgas šīs problemātikas priekšā. Tās cenšas apmierināt vecu ļaužu vajadzības. Pastāv apvienības un ekleziālās kustības, kas darbojas šīs neatliekamās lietas labā. Ir jāapvienojas, lai kopā novērstu jebkādu atstumšanu, jo individuālistiskā mentalitāte ir skārusi ne tikai vectētiņus un vecmāmiņas, bet visus cilvēkus kopumā.

…Kas attiecas uz ģimeni, tad vecvecāki turpina būt par vienotības un to vērtību lieciniekiem, kas ir balstītas uz vienīgo mīlestību, kura uztur ticību un dzīvesprieku. Tā dēvētie „jaunie ģimenes modeļi” un postošais relatīvisms ir novājinājuši šīs fundamentālās ģimenes vērtības. Mūsu sabiedrības ļaunumu ir nepieciešams steidzīgi novērst. Atrodoties ģimenes krīzes priekšā, vajadzētu izvērtēt, vai vecvecāku klātbūtne un liecība nav tie, pēc kuriem vadīties, ievērojot viņu piedāvāto vērtību stiprumu? Nav iespējams plānot nākotni, aizmirstot par pagātni, kas glabā nozīmīgu pieredzi, kā arī garīgā un morālā atbalsta punktus. Domājot par vecvecākiem, par viņu mīlestības un uzticības liecību, prātā nāk tādi Svēto Rakstu tēli kā Ābrams un Sāra, Elizabete un Zaharijs, Joahins un Anna, kā arī sirmgalvji Simeons un Anna, un Nikodems. Viņi visi atgādina par to, ka Kungs no katra vecuma ļaudīm prasa sniegt savu ieguldījumu un izmantot savus talantus.”

(pāvests Benedikts XVI, 5. aprīlī, audiencē)

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

 

AMBROZIJS BĪSKAPS

3. Milānas Baznīcai noteikti būs prieks ar atjaunotu interesi uzklausīt savu seno Ganu un it kā vēlreiz izbaudīt to daudzo ticīgo – pazemīgo vai augsti stāvošo, nezināmo vai slaveno – pieredzi, kuri ļāva viņa vārdiem sevi apgaismot un viņa vadīti sasniedza Kristu. Pagātne un tagadne savijas ticībā, ko izdzīvo ikviena ekleziālā kopiena. Patiesi, svētajiem ir raksturīgi noslēpumainā veidā palikt par ikvienas paaudzes “laikabiedriem”: tas izriet no viņu dziļās sakņošanās Dieva mūžīgajā tagadnē. Kaut kādā ziņā Ambrozijs vēl šodien runā no Milānas katedras, un viņa balss tiek uzklausīta un to gaida visa Baznīca. To apzinoties, vēlamies mēģināt norādīt tajā spilgtākos aspektus, lai vairāk atvērtos viņa liecībai un vēstījumam. Uz šo atklājumu mūs mudina arī tā mīlestība, kādu Baznīca lolo pret tiem, kuri kristietības pirmajos gadsimtos, būdami izcili sava svētuma un mācības dēļ, pamatoti tiek saukti un ir “tēvi” ticībā. Ambrozijs tāds ir īpašā veidā.

4. Visiem ir zināma sv. Ambrozija vienreizējā izvēlētība, ko biogrāfs Paulīns piedēvē bērna iedvesmojošajai iniciatīvai, un kurai, starp citu, atbilda tautas un klēra pilnīgā paļāvība un sekojoši arī paša imperatora atzinība. (5). Dzimis kristīgu vecāku ģimenē, Ambrozijs bija palicis katehumens, saskaņā ar tā laika cienījamajās ģimenēs nereti praktizētu paražu, viņš bija cienīgi veicis politisko karjeru, vispirms Sirmijā, Itālijas, Illīrijas un Āfrikas prefektūrā, vēlāk Milānā kā consularis, ar pārvaldes pienākumu Emīlijas-Ligūrijas provincē. Viņam bija iespēja vērot smago situāciju Milānas baznīcā, ko bija dezorientējusi ariāņu bīskapa Aussenzio gandrīz 20 gadus ilgā valdīšana, un kas bija sašķēlusies un ļoti cietusi šīs herēzes izplatīšanās rezultātā.

5. Uzskatot sevi par nesagatavotu bīskapa pienākumu pieņemšanai, Ambrozijs atkārtoti mēģināja izvairīties no šīs nominācijas, taču beigās piekāpās tautas spiediena priekšā, kas, novērtējusi viņa taisnīgumu un godīgumu vadītāja amatā, loloja pamatotu paļāvību uz viņa spēju ar gudrību vadīt ekleziālo kopienu. Tādēļ viņš pieņēma kristības sakramentu, ko viņam sniedza katoļu bīskaps 374.gada 30.novembrī, un tā paša gada 7.decembrī tika ordinēts par bīskapu. (6)

 

(turpinājums sekos)                                                                 tulkojusi M. Biruta Krivtiža

LAJU GARĪGUMS

SATIKT

 

“Mans stiprums, uz Tevi es gaidu, jo Dievs ir mana stiprā pils. Mans Dievs man bagātīgi parāda Savu žēlastību.”

(Ps 59, 10)

“Un, lūk, Jēzus sastapa viņas un sacīja: Esiet sveicinātas!”

(Mt 28, 9)

 

Uzklausīšana

Pāvests Benedikts XVI „Deus caritas est” (Dievs ir Mīlestība)

Kungs mums nāk pretī caur cilvēkiem, kuros Viņš atspoguļojas, caur savu Vārdu, sakramentos, sevišķā veidā Euharistijā. Baznīcas liturğijā, tās lūgšanā, ticīgo dzīvajā kopienā mēs piedzīvojam Dieva mīlestību, izjūtam Viņa klātbūtni un šādā veidā arī mācāmies to atpazīt mūsu ikdienas dzīvē. Viņš pirmais mūs ir mīlējis un joprojām mīl mūs kā pirmais, tāpēc arī mēs varam Viņam atbildēt ar mīlestību. Dievs nepavēl mums jūtas, kuras mēs nespējam sevī modināt. Viņš mūs mīl, ļauj mums redzēt un piedzīvot Viņa mīlestību, un no šīs Dieva “primārās” mīlestības var kā atbilde uzplaukt arī mīlestība mūsos.

 

Pārdomām

• Katrs cilvēks ir Dieva attēls.

Ej satikt katru cilvēku un ieraugi to labo un skaisto, ko Dievs viņā ir ielicis. Tā būs tavas dzīves milzīgā bagātība.

Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi.

Mācies no Jēzus lēnprātību un pazemību, lai satiktu citus patiesībā un mīlestībā.

 

Lūgšana

Uzklausi mūs, Kungs, lai mēs vienmēr varētu sapņot! Lai mēs varētu sapņot par svēto un brāļu pasauli, kurā būtu dzirdami vienīgi vārdi: mīlestība un brālība.

Guljelmo Džakvinta


Web master