SVĒTUMS ŠODIEN

(26)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Pāvesta Jāņa Pāvila II 2000. gada Miera dekalogs.

 

Apņemamies sludināt ciešu pārliecību, ka vardarbība un terorisms ir pretrunā ar patiesi reliğisku garu un nosodām ikvienu tiekšanos uz vardarbību un karu Dieva vai reliğijas vārdā; apņemamies darīt visu iespējamo, lai izskaustu terorisma iemeslus.

Apņemamies audzināt cilvēkus savstarpējai cieņai un respektam, lai varētu nonākt pie dažādu nāciju, kultūru un reliğiju piederīgo mierīgas un savstarpējas līdzāspastāvēšanas.

Apņemamies veicināt dialoga kultūru, lai varētu attīstīties savstarpēja sapratne un uzticība starp cilvēkiem un tautām, jo tādi ir patiesa miera nosacījumi.

Apņemamies aizstāvēt ikviena tiesības dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, kas būtu atbilstoša viņa kultūras identitātei un iespējai veidot savu ğimeni.

Apņemamies atklāti un pacietīgi veidot dialogu, neuzskatot to kas mūs šķir par nenojaucamu mūri, bet, tieši pretēji, atzīstot, ka saskarsme ar citu atšķirībām var kļūt par iemeslu lielākai savstarpējai sapratnei.

Apņemamies savstarpēji piedot pagātnes un mūsdienu kļūdas un aizspriedumus, savstarpēji atbalstīt vienam otru egoisma, ļaunprātības, naida un vardarbības uzveikšanā un mācīties no pagātnes, ka miers bez taisnīguma nav patiess miers.

Apņemamies būt līdzās tiem, kuri cieš nožēlojama stāvokļa un atstātības dēļ, kļūstot par to cilvēku balsi, kuriem nav iespēju izteikt savu viedokli un konkrēti darboties, lai pārvarētu līdzīgas situācijas, pārliecībā, ka neviens nespēj būt laimīgs viens pats.

Apņemamies saukt arī to vārdā, kuri neatbalsta vardarbību un ļaunumu un vēlamies pielikt visus spēkus, lai kā ieguldījumu mūsdienu cilvēcei sniegtu patiesu taisnīguma un miera cerību.

Apņemamies iedrošināt katru iniciatīvu, kas veicinātu draudzību starp tautām, esot pārliecināti, ka, ja starp tautām trūkst patiesa vienošanās, tad tehnoloğiskajam progresam ir arvien lielāks risks nest pasaulei iznīcību un nāvi.

Apņemamies prasīt tautu atbildīgajiem pielikt visas iespējamās pūles, lai  nacionālajā un starptautiskajā jomā tiktu veidota un stiprināta solidaritātes un miera pasaule, kas balstīta taisnīgumā.

ĞIMENES GARĪGUMS

“Ğimene, cilvēcisko un kristīgo vērtību veidotāja”

Sagatavošanās katehēzes 6. Pasaules Ģimeņu saietam -

(Mehiko, 2009. gada 16. –18. janvāris)

 

Pirmā katehēze: Ğimene – pirmā audzinātāja ticībā

Lasījums no Baznīcas mācības

 

1. Tā ir Dieva griba, lai visi cilvēki pazītu un pieņemtu Viņa pestīšanas plānu, kas ir atklājies un īstenojies Kristū (sal. 1 Tim 1,15-16). Dievs dažādos veidos ir runājis uz mūsu tēviem (sal. Ebr 1,1; visa VD). Laikam piepildoties (sal. Gal 4,4) Viņš uz mums ir runājis pilnīgā un galīgā veidā caur Kristu (sal. Ebr 1, 2-4): Tēvam nav cita Vārda, ko mums piedāvāt, jo vienīgo un pēdējo mums ir atklājis Kristū.

2. Baznīca ir saņēmusi sūtību sludināt visiem cilvēkiem šo lielo vēsti: “Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā” (Mt 28,19). Apustuļi šo sūtību saprata tādā veidā un to lika lietā Vasarsvētkos, izplatīdami mūsu pestīšanas dēļ mirušā un augšāmcēlušā Kristus vēsti Jeruzalemē (Apd 1.-5. nod.) un visā tā laika zināmajā pasaulē (sal. Apustuļu darbu grāmata un Vēstules).

3. Kristīgā ğimene, mājas Baznīca ir līdzdalīga šajā misijā. Vēl jo vairāk, ğimenes pirmie un galvenie šāda misionārā vēstījuma adresāti ir tās bērni un tuvinieki, kā tas ir liecināts apustuļa Pāvila pastorālajās vēstulēs un vēlākajā praksē. Tādā veidā to ir izdzīvojuši visu laikmetu svētie laulātie pāri un kristīgie vecāki (svētās Terēzes no Jēzus tēvs, svētās Terēzītes no Bērna Jēzus tēvs un daudzi citi mūsdienu vecāki). Baznīcas laimīgās pieredzes gaismā Eiropas kristīgajā sabiedrībā (ğimene kā šīs savu bērnu audzināšanas misijas īstenotāja), bet arī šodien sastopamo negatīvo ietekmju gaismā (sakarā ar šādas misijas pamešanu vai nolaidīgu attieksmi pret šādu misiju), ir nepieciešams, lai ğimene no jauna kļūtu par šo nāciju – kas, diemžēl, mūsdienās vairs nav kristīgas - audzinātāju ticībā. Šajās nācijās no jauna uzplaukst ticība un tajās iesakņojas Baznīca. Galvenajam vecāku misionārajam apustulātam ir jābūt viņu pašu ğimenē, jo tā būtu liela nekārtība un pretliecība, ja censtos evaņğelizēt citus, bet nerūpētos par savu tuvāko evaņğelizāciju. Vecāki nodod ticību bērniem caur savu kristās dzīves un vārdu liecību.

4. Šīs audzināšanas ticībā galvenais kodols ir mūsu grēku dēļ mirušā un augšāmcēlušā Kristus priecīgais un vibrējošais vēstījums. Ar šo kodolu cieši vienotas ir arī citas patiesības, kas atrodamas Apustuļu ticības apliecībā, sakramentos un dekaloga baušļos. Cilvēciskie un kristīgie tikumi ir daļa no pilnvērtīgas audzināšanas ticībā (šo svarīgo bagāžu šodien nedrīkstam maznovērtēt, pat ne tā sauktajās “kristīgajās” zemēs un gadījumos, kad vecāki lūdz kristīgās iniciācijas sakramentus saviem bērniem, jo ir konstatēts, ka vecāki nepietiekami pazīst reliğiju un to virspusēji praktizē).

Pontifikālā Ğimenes lietu padome

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

Pirmajos gados ar iekšējām sāpēm un patiesu pazemību viņam nācās atzīt kontrastu starp savas specifiskās sagatavotības trūkumu un nospiedošo pienākuma [nastu] mācīt ticīgos un veikt nepieciešamās pastorālās izvēles. (7) Ambrozijs vēlējās tūlīt sākt veidot pamatīgu teoloģiskās sagatavotības bāzi un ar presbitera Simplīcija, kas vēlāk bija viņa pēctecis Milānas bīskapa amatā, padomu un atbalstu, centīgi nodevās bībliskajām un teoloģiskajām studijām, padziļinot Svēto Rakstu zināšanas un smeļoties no visautoritatīvākājiem lielo Baznīcas tēvu un seno ekleziālo rakstnieku, gan latīņu, gan grieķu, pirmām kārtām, Origēna, viņa pastāvīgā skolotāja un iedvesmotāja, avotiem.

Savās homīlijās un rakstos Ambrozijs lielā mērā piedāvāja to, ko bija apguvis ar prātu, vienlaikus to bagātinot ar savu ģēniju, pastiprinot izklāstu, veidojot īpaši iedarbīgas sintēzes formulas un ieviešot konkrētu pieskaņošanos savu klausītāju un lasītāju situācijai. Tādā veidā no katoliskās doktrīnas pastāvīgi bagātinātām studijām radās plaša un auglīga mācība, kas pārtapa izteiksmīgā pastorālā darbībā.

 

6. Ambrozijs nekavējoties vēlējās pieņemt tos, kuri bija pieslējušies ariānismam. Viņš neccentās tos strauji izraut no herēzes spailēm, arī tad, ja tie bija klēra locekļi, (8) nevis kaut kāda nesaprātīga kompromisa dēļ, bet gan ar apsveicamu nodomu – lai ar stingru un skaidru sludināšanu veicinātu pārliecinošu piederību patiesajai trinitārajai ticībai. Laikā no 378. līdz 382.gadam viņš publicēja šo mācību rezultātus traktātos De fide, De Spiritu Sancto un De incarnationis dominicae sacramento.

 

Šīs pastorālās stratēģijas pozitīvie rezultāti bija īpaši izjūtami 385.gada pavasarī, un jo īpaši nākamā gada pavasarī, kad impērijas autoritātes uzkurināja ariānisko opozīciju un pieprasīja piešķirt tai vienu no bazilikām. Tad cilvēki apvienojās ar savu bīskapu, rādot, cik ļoti iedarbīgi bijuši viņa vārdi un tai pašā laikā, cik mākslīgi pārspīlēta bija galma virzītā prasība. Šajos nemieros tirgoņi piecieta pat nodokļus, kas tika speciāli uzlikti ar nodomu atraut viņus no bīskapa: bet tie nevēlējās atteikt viņam savu atbalstu. (9) Un kad tie ieradās pie Ambrozija ar draudiem un aplenca baznīcas, tauta palika nomodā kopā ar savu Ganu, dalot ar viņu nemieru, cīņu, lūgšanu. Beigās imperiālās autoritātes piekāpās, un bīskaps varēja uzticēt savai māsai Marcelīnai: “Kāds tolaik bija visu cilvēku prieks, kādi visas tautas aplausi, kāda atzinība?”. (10) Ar skaidru labprātību Milānas iedzīvotāju ievēlēts, Ambrozijs prata saglabāt dziļu vienību ar savu kopienu, brīnumaini balstot to katoliskās ticības principos.

tulkojusi M. Biruta Krivtiža

(turpinājums sekos)

LAJU GARĪGUMS

DĀVĀT

 

“Katrs lai dara, kā viņš savā sirdī apņēmies, ne skumdams un ne spiests, jo augstsirdīgu devēju Dievs mīl.”   (2 Kor 9, 7)

 

 

“Ņem, Kungs, un saņem visu manu brīvību, atmiņu, prātu un gribu.

Ņem, Kungs, un saņem visu to, kas man pieder.

Svētais Ignācijs no Lojolas

 

Henrijs J. M. Ņūvens (Henri J. M. Nouwen), “Justies mīlētiem”

Mūsu vislielākā sevis īstenošana ir tā, ka mēs dāvājam sevi citiem. Bieži vien šķiet, ka cilvēki dod vienīgi tāpēc, lai saņemtu pretī. Domāju, ka pāri pār visām mūsu vēlmēm tikt novērtētiem, apbalvotiem un atzītiem, ir tīra un vienkārša vēlēšanās dāvāt. Mēs kļūstam brīnišķīgi cilvēki, kad varam kaut ko dāvāt: smaidu, rokas spiedienu, skūpstu, apskāvienu, kādu mīlestības vārdu, dāvanu, kādu savas dzīves daļu... visu savu dzīvi.

 

Pārdomām

• Kristus ir dāvana.

Lai šīs pārliecības pieredze pavada tavu lūgšanu un apgaismo tavu rīcību.

• Dāvā man plašu sirdi..

Spējīgu uzņemt visus, interesēties par ikvienu, veltīt laiku, spēkus un enerģiju katrai atsevišķai personai.

 

 

Lūgšana

Dari mani, Kungs,

par labestības, maiguma un miera apustuli.

Lai es vienmēr un visos apstākļos vairotu Tavu mīlestību,

maigumu, mieru un vispirms jau šos tikumus

izdzīvotu savā dzīvē.

 

Guljelmo Džakvinta


Web master