SVĒTUMS ŠODIEN

(27)

No 2006. gada oktobra mēneša, Apustuliskās Oblātes no kustības Pro Sanctitate izdod  garīga satura lapiņu "Svētums šodien", uzsverot, kā to vienmēr ir mācījis kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, trīs garīguma būtiskus aspektus: Baznīcas garīgumu, ģimeņu garīgumu, sociālo garīgumu, lai pasvītrotu aicinājumu uz svētumu Baznīcā, ģimenē un sabiedrībā. 

 

Bezmaksas izdevums

Izdevējs: Apustulisko Oblāšu Sekulārais Institūts

Reğ. 90002076856

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Gēnu tehnoloģijas un metodes no Katoļu Baznīcas viedokļa

 

“...Mūsu laikmets ļoti atšķiras no citiem laikmetiem ar milzīgo zinātnes un tehnikas attīstību un tanī pat laikā — ar cilvēku personīgās cieņas pazemināšanu. "Cilvēks izauga par milzi dabas pasaulē, bet garīgajā un mūžīgajā pasaulē viņš kļuva gandrīz punduris", -rakstīja pāvests Pijs XII 1954. gadā.

 

Visi tie, kas pilda savus pienākumus, lai nemazina sevī morālo atbildību un neaizmirst pamatvērtību hierarhiju. Baznīca visu laiku ir mācījusi un turpina to darīt arī tagad: zinātnes progress un ar to saistīta materiālā labklājība ir labas lietas; tas ir jāuzskata par līdzekļiem, kuras palīdz cilvēkam vieglāk sasniegt augsto mērķi. Nedrīkst aizmirst brīdinošo Dieva Dēla balsi: "Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietis zaudējumu? Vai kādu izpirkumu cilvēks dos par savu dvēseli?" (Mt 16,26).

 

Cilvēka prāts zināmā mērā paplašina savu varu; bioloģisko, psiholoģisko un sociālo zinātņu attīstība cilvēkam dāvā ne tikai labākas zināšanas par sevi pašu, bet arī palīdz tieši ietekmēt sabiedrisko dzīvi, izmantojot attiecīgas tehnoloģijas. Cilvēks ir guvis neparastus panākumus, īpaši materiālās pasaules izpēte un tās pakļaušanā, sev, bet vienmēr viņš meklē un atrod dziļāku patiesību. Viņa prāts spēj aizsniegt tam pieejamo realitāti, kaut arī grēka dēļ ir daļēji aptumšots un novājināts. Cilvēciskas personas intelektuālo dabu jāpilnveido ar gudrību, kas mudina meklēt patieso un labo, jo caur redzamo var nonākt līdz neredzamajam.

 

Tieši šī gudrība mūsdienās ir vajadzīga vairāk nekā iepriekšējos gadsimtos, lai humānāki kļūtu visi cilvēka jaunatklājumi, un pasaules liktenis nākotnē būs apdraudēts, ja cilvēki nekļūs gudrāki.

 

Zinātniskie eksperimenti medicīnas jomā (tajā skaitā arī HGP), kuri tiek veikti, izmantojot cilvēkus, var veicināt slimnieku izārstēšanu un uzlabot sabiedrības veselības stāvokli. Fundamentālie zinātniskie pētījumi liecina par cilvēka valdošo lomu pār radību...”

Pr. Eduards Voroņeckis

(turpinājums sekos)

ĞIMENES GARĪGUMS

“Ğimene, cilvēcisko un kristīgo vērtību veidotāja”

Sagatavošanās katehēzes 6. Pasaules Ģimeņu saietam -

(Mehiko, 2009. gada 16. –18. janvāris)

Otrā katehēze : Ğimene – audzinātāja patiesībai par cilvēku: laulības un ğimene

Lasījums no Baznīcas mācības

 

1. Galvenais jautājums ar kuru mūsdienu audzināšanā saskaras ğimene ir nevis reliğiskais, bet gan antropoloğiskais: radikāls ētiski-filozofisks relatīvisms no kura izriet, ka nepastāv objektīva patiesība par cilvēku un, tātad, arī par laulību un ğimeni. Tiek uzskatīts, ka pati dzimumu atšķirība, kāda piemīt vīrieša un sievietes bioloğiskajam aspektam, nebalstās uz dabu, bet ir vienkāršs kultūras produkts, kuru ikviens var izmantot atbilstoši saviem uzskatiem. Šādā veidā tiek noliegts un iznīcināts pats laulību un ğimenes pastāvēšanas pamats.

2. Relatīvisms apgalvo, ka Dievs neeksistē un nepastāv arī iespēja Viņu iepazīt (ateisms un agnosticisms), tātad, nepastāv arī paliekošas ētiskās normas. Vienīgās vērtības būtu tikai tās, kas pieņemtas ar parlameta vairākumu.

3. Mūsdienu ğimenei, šādas tik radikālas un iespaidīgas īstenības priekšā, ir neatliekams uzdevums nodot tālāk saviem bērniem patiesību par cilvēku. Šodien, līdzīgi kā tas jau ir noticis pirmajos gadsimtos, ir ļoti svarīgi iepazīt un saprast Radīšanas grāmatas pirmo lappusi: eksistē Dievs, personīgs un labs; Viņš ir radījis vīrieti un sievieti, kuri līdzvērtīgi pēc cieņas, bet tajā pat laikā arī atšķirīgi un viens otru papildinoši, un, tiem ir devis sūtību radīt bērnus caur abu nešķiramu vienotību “una caro” (laulību). Rakstu vietas, kurās stāstīts par cilvēka radīšanu, uzsver to, ka pāris, kas sastāv no vīrieša un sievietes, pēc Dieva plāna ir pirmās cilvēku kopības izpausme, kur Ieva ir radīta kā tā, kas savā atšķirībā papildina Ādamu (sal. Rad 2, 18), kurš savukārt veido ar viņu “vienu miesu” (sal. Rad 2, 24). Tajā pat laikā viņiem abiem ir dzīvības tālāknodošanas sūtība, kas viņus dara par Radītāja līdzstrādniekiem (sal. Rad 1, 28).

4. Šī patiesība par cilvēku un laulību parādās arī krietnā cilvēka domāšanā. Patiešām, visas kultūras savos tikumos un savos likumos, pat ja tās dažkārt ir pieļāvušas daudzsievību vai daudzvīrību, ir atzīmējušas, ka laulības sastāv vienīgi no vīrieša un sievietes kopības. Savienības starp viena dzimuma personām ir vienmēr tikušas uzskatītas kā ar laulībām nesavienojamas.

5. Svētais Pāvils to visu ir samērā spēcīgi aprakstījis Vēstulē romiešiem, runādams par sava laikmeta pagānismu un par morālā pagrimuma stāvokli, kādā bija iekritis cilvēks, kurš pazīdams Dievu ar prātu, tomēr To nebija atzinis savā dzīvē (sal. Rom 1, 18-32). Šo Jaunās Derības lappusi mūsdienu ğimenei vajadzētu labi izprast, lai nebūvētu savu audzināšanas darbu uz plūstošām smiltīm. Dieva nepazīšana noved arī pie aizmiglotas patiesības par cilvēku.

6. Baznīcas Tēvi piedāvā bagātīgu mācību un sniedz labu piemēru kādā veidā turpināt. Tiem vajadzēja sīki izskaidrot, ka eksistē Dievs – Radītājs un Apredzība, kas ir radījis pasauli, cilvēku un laulības kā labas lietas un bija nepieciešams cīnīties pret pagānisma morālajām nekārtībām, kas skāra laulības un ğimeni.

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

(Turpinājums no iepriekšējā numura)

BĪSKAPS AMBROZIJS

7. Brūkošajā romiešu sabiedrībā, kuru vairs nebalstīja senās tradīcijas, bija nepieciešams atjaunot morālo un sabiedrisko kārtību, kuru pārņēma izveidojies draudīgs vērtību tukšums. Milānas bīskaps gribēja dot atbildi uz šīm smagajām prasībām, darbojoties ne tikai ekleziālās kopienas iekšienē, bet vēršot savu skatienu arī uz problēmām, kas saistījās ar sabiedrības globālo dziedināšanu. Apzinoties Evaņģēlija atjaunojošo spēku, viņš smēlās tajā konkrētus un stiprus dzīves ideālus un tos piedāvāja saviem ticīgajiem, lai viņi tajos gūtu savas eksistences spēcinājumu un tādā veidā liktu parādīties – ar kalpošanu visiem – patiesajām cilvēciskajām un sociālajām vērtībām. 

Kad 384.gadā praefectus Urbi (pilsētas prefekts) Simmaco lika priekšā imperatoram Valentīnam II lūgumu atjaunot Senātā Uzvaras statuju, Ambrozijs nekavējās parādīt savu skaidro opozīciju. Tiem, kuri atgriežoties pie simboliem un prakses, kurai nav dzīvības, cerēja glābt “romiskumu”, Ambrozijs iebilda, ka tieši kristīgā reliģija varēja uzņemt un iedzīvināt romiešu tradīcijas ar tās senajām drosmes, veltīšanās un cieņas vērtībām. Vecais pagāniskais kults – atzīmēja Milānas bīskaps – Romu pielīdzināja barbariem tikai un vienīgi Dieva nezināšanā (11), bet tagad, kad beidzot tautu vidū ir izplatījusies žēlastība, “pamatoti ir izvēlēta patiesība”. (12)

8. Evaņģēlija atjaunojošais spēks parādījās redzami uzrunās, kuras bīskaps veltīja sociālās taisnības aizstāvēšanai, īpaši trīs brošūrās De Nabuthae, De Tobia, De Helia et ieiunio. Ambrozijs asi nosodīja bagātību pārmērīgu izmantošanu, atmaskoja netaisnības un varas kāri, kā dēļ daži pārtikušie savās interesēs izmanto ekonomiskās neveiksmes un neražas situācijas, nosodīja tos, kuri, it kā palīdzot aiz žēlsirdības, dod aizdevumus ar smagiem nosacījumiem. Uz visu un visiem viņš attiecina savus brīdinājumus: “Viena un tā pati daba ir visu cilvēku māte, un tāpēc mēs visi esam brāļi, dzimuši no vienas vienīgas mātes, saistīti ar vienu radniecības saiti”, (13) “tu nabagam dod nevis savu, bet gan atdod viņam viņējo”. (14) Attiecībā uz augļošanu viņš jautā: “Kas var būt cietsirdīgāk, kā aizdot savu naudu tam, kam tās nav, un atprasīt no viņa dubultā?” (15) Lai glābtu tautas, kuras bieži nospieda parādu smagums, Ambrozijs uzskatīja, ka tas ir bīskapu pienākums strādāt, lai šādi netikumi tiktu izskausti, un veicināt darbīgas mīlestības iniciatīvas.

Tādējādi kļūst saprotams viņa prieka aizkustinājums, un ja tā var teikt, viņa pazemīgais tēva lepnums, kad viņš saņēma ziņu, ka viens no viņa izcilajiem garīgajiem dēliem, Paolino no Bordeaux, bijušais senators un nākamais Nolas bīskaps, ir nolēmis atstāt savus labumus nabagiem, lai kopā ar sievu Terasia nodotos askētiskai dzīvei lauku ciematiņā. Kādā no savām vēstulēm (16) Ambrozijs norāda, ka līdzīgi piemēri izraisīja troksni un ieļaunojumu sabiedrībā, kas atradās hedonisma varā, taču, ar liecināšanas neaizstājamo iedarbību, iemiesoja sevī lielu kristietības morālo izaicinājumu.

(turpinājums sekos)                                                     tulkojusi M. Biruta Krivtiža

LAJU GARĪGUMS

“Atkal reiz Viņš tavu muti piepildīs ar smiekliem un tavas lūpas ar skaļām gavilēm.”   (Īj 8, 21)

 

“Brāļi, priecājieties Kungā!”    (Flp 3, 1)

 

Andrē Lufs (André Louf), “Svētā Gara vadībā”

Jēzus vislielākā vēlēšanās ir tāda, lai mūsu sirds priecātos, un, lai nekas nespētu atņemt šo prieku (sal. 16, 22-23). Tāds ir Jēzus atnākšanas mērķis: Viņš ir nācis, lai mums nestu dzīvību un prieku. “Esmu nācis, lai jums būtu prieka pārpilnība” ( 10, 10). Jēzus mums nes prieka pārpilnību: Viņa nākšana ir vislielākā mērā Labā Vēsts un Viņš pats visu savu dzīvi nekad nav mitējies izplatīt prieku. Viņā Dieva labums un mīlestība ir atklājušies virs zemes. Pēc evaņğēlistu liecības Viņš visas lietas ir darījis labi un it visur ir izplatījis labumu. Jēzus ir prieka un iepriecinājuma avots visiem tiem, kurus satiek, bet jo īpaši mācekļiem, kuri Viņam bez grūtībām pievienojas. Viņš vienmēr ir tiem blakus, tos uzmundrina, kad tie ir zaudējuši drosmi, tos aizved sāņus mierīgā vietā, lai viņi varētu atjaunot spēkus. Tik tikko Jēzus ir klāt, tad ir svētki, jo Līgavainis aizdzen katras skumjas.

 

Pārdomām

• Uzlūkojiet Viņu un jūs starosiet, jūsu sejas nebūs apjukušas.

Vai Kristus ir tavs prieks?

• Cīnies pret skumjām.

Tavs vaigs nepieder tev, bet tam, kurš tevi uzlūko: rādi to vienmēr smaidīgu un draudzīgu. Ikdienas atrodi kādu iemeslu, lai smaidītu: Dievs tevi mīl… un tas jau ir pietiekami labs iemesls.

 

Lūgšana

Kungs, dāvā man vienmēr būt iekšēji un garīgi jaunam:

lai es prastu apkārtējiem dāvāt smaidu,

labestību un jaunību,

kā Tu to vienmēr esi darījis un turpini darīt.

 

Guljelmo Džakvinta

Web master